You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
par cīnīšanos pret padomju varu, viņu vērtējumā ignorējiet<br />
kolektīvo un individuālo kolaboracionismu ar nacistisko<br />
režīmu un iesaisti tā noziegumos. Latvijas vēstures<br />
varoņstāstā bija vieta arī Latvijas Republikas 20. gs.<br />
20.–30. gadu vēstures varoņiem, piemēram, Brīvības cīņu<br />
dalībniekiem un politiķiem, un padomju perioda disidentiem,<br />
tomēr kopumā viņi palika leģionāru un nacionālo<br />
partizānu ēnā.<br />
20. gs. 90. gadu vidū pretošanās padomju režīmam,<br />
varonības un ciešanu atriebes akcents jau bija iegūlies<br />
publiskajā telpā lietotajos Latvijas vēstures stāstos. Tajos<br />
nacistu armijas sastāvā pret PSRS karojošais leģions tika<br />
minēts kā pozitīvākā (reizumis – arī vispozitīvākā) Latvijas<br />
vēstures lappuse. Tas tika apliecināts arī politiķu publiskajās<br />
runās. Leģionāru vietu nacionālo varoņu galerijā apliecināja<br />
arī Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska<br />
u. c. leģiona vadošo virsnieku svinīgā pārbedīšana<br />
Rīgas Brāļu kapu goda vietā. Nacionālas svētvietas statusu<br />
ieguva jaunizveidotais Lestenes memoriāls. Latviešu<br />
leģiona godināšana kļuva arī par nacionālradikālo partiju<br />
politikas sastāvdaļu (sk. Zelče, 2010). Ar Latvijas Republikas<br />
Saeimas 1998. gada 17. jūnija lēmumu valsts svētku<br />
un piemiņas dienu kalendārā tika iekļauta organizācijas<br />
«Daugavas Vanagi» iedibinātā Latviešu leģiona piemiņas<br />
diena 16. martā. Tās atzīmēšana 1998. un 1999. gadā pievērsa<br />
lielu starptautisku uzmanību un apliecināja šīs pretpadomju<br />
cīņas varonībā pamatotās identitātes konfliktu<br />
ar eiropeisko identitāti un arī citām vietējām vēstures<br />
identitātēm.<br />
Leģionāru diskursīvā pārtapšana no vēstures upuriem<br />
par nozīmīgiem vēstures varoņiem liecināja par pagātnes,<br />
īpaši padomju okupācijas, radītās kultūras traumas dziļo<br />
raksturu un sociālo pieprasījumu pēc kolektīvajai identitātei<br />
tik nepieciešamā vēsturiskā lepnuma.<br />
Eiropas vēstures identitāte un<br />
holokausts<br />
20. gadsimta nogales Rietumu pasaules atmiņas un<br />
identitātes pamatstīga bija holokausta atcere. Eiropas vēsture,<br />
kā uzsvēra T. Džads, bija veidota uz «Aušvicas krāsnīm»,<br />
lai kalpotu par morāles mācībstundu – šāda neģēlība<br />
nekad vairs nav pieļaujama. Šī vēsture ir «morāls mērķis<br />
Eiropas tagadnei», kas tālab gan tagadnes, gan nākotnes<br />
vārdā ir jāzina ne tikai pašreizējām paaudzēm, bet arī jāiemācās<br />
visām nākamajām (Džads, 917).<br />
Rietumu pasaulē holokausta vēsture pēdējās desmitgadēs<br />
ir ieguvusi milzu interesi. Par to tiek veidotas filmas,<br />
televīzijas raidījumi, literāri un mākslas darbi, muzeji, memoriāli<br />
un piemiņas rituāli ne vien vietās, kur notika holokausts,<br />
bet arī no tā norises ģeogrāfiski attālinātās pasaules<br />
daļās. Nacisma kā pasaules vislielākā ļaunuma atzīšana<br />
un holokausta atmiņa ir pamats, uz kura balstās Rietumu<br />
pasaules izpratne par vērtībām un morāli. Holokausta nosodījums<br />
ir mūsdienu Rietumu kultūras dominējošs diskurss,<br />
tādēļ šīs vēstures nezināšana un/vai tās neapzināšanās<br />
vienlaikus ir šīs kultūras noliegums jeb nostāšanās<br />
ārpus civilizētās sabiedrības (sk. Bērziņš).<br />
Vērtējot no komunistiskā režīma izkļuvušās Austrumeiropas<br />
atmiņu, T. Džads raksta: «Austrumeiropiešiem<br />
Na c i oN ā l ā ideN t i tāt e: sat ur s u N v e i d o š aN ā s<br />
pēc 1989. gada novēloti atbrīvotiem no oficiāli pilnvarotās<br />
komunistu Otrā pasaules kara interpretācijas nastas,<br />
fin-de-siècle Rietumu raizes par ebreju holokaustu satur<br />
graujošas sekas. No vienas puses, Austrumeiropai pēc<br />
1945. gada bija vairāk, ko atcerēties, nekā Rietumeiropai –<br />
un vairāk, ko aizmirst; lielākā slepkavošanas daļa risinājās<br />
šajā reģionā, un daudz vietējo aktīvi tajā piedalījās. Bet, no<br />
otras puses, pēckara varas iestādes Austrumeiropā pielika<br />
daudz vairāk rūpju, lai izdzēstu visas publiskās atmiņas par<br />
holokaustu. Kara šausmas un noziegumi Austrumos netika<br />
par maz novērtēti – gluži otrādi, tos atkārtoti uzskaitīja<br />
oficiālajā retorikā un glabāja memoriālos un mācību grāmatās.<br />
Vienkārši ebreji nebija stāsta daļa.» (Džads, 907)<br />
Austrumeiropas atmiņā par holokausta upuriem daudz<br />
nozīmīgāki bija nacionālie upuri, ko daudzas desmitgades<br />
komunistiskais režīms zākāja, noliedza vai noklusēja. Šai<br />
pasaules daļai holokausta apjēgsme 90. gados un 21. gs.<br />
sākumā un savas morālās atbildības sapratne sākotnēji<br />
palielināja rūgto atmiņu summu, dažkārt veidoja konfrontāciju<br />
starp mūsu un viņu upuru piemiņas nozīmīgumu, kā<br />
arī sarūgtinājumu par Rietumu vienaldzību pret austrumeiropiešu<br />
pagātnes ciešanām. Vienlaikus holokausta atzīšana<br />
bija «ieejas biļete» Eiropā, tās kultūrtelpā un identitātē<br />
(Džads, 887).<br />
Arī Baltijas valstīs pēc valstiskās neatkarības atgūšanas<br />
galveno vietu vēstures stāstos ieguva nacionālie upuri. Tā<br />
bija pagātnes pamattrauma, par ko bija liegts runāt visu<br />
padomju periodu. Šīs traumas lielums savukārt holokaustu<br />
darīja periferiālu salīdzinājumā ar nacionālajām ciešanām<br />
kara, padomju un nacistu okupācijas laikā (Kattago,<br />
382). Integrācija Eiropā arī Latvijai lika citādāk raudzīties<br />
uz nacistiskās okupācijas laiku, dalību karā un nacionālajiem<br />
varoņiem un upuriem. 1998. gadā Latvijas valdība<br />
sāka īstenot vēstures politiku, lai sekmētu valsts iekļaušanos<br />
eiropiskajā kultūrtelpā un veicinātu sabiedrību akceptēt<br />
eiropeisko identitāti. Pirmo pasākumu klāstā bija Valsts<br />
prezidenta Gunta Ulmaņa Izraēlā paustā atvainošanās par<br />
latviešu līdzdalību holokaustā 1998. gada februārī, Latvijas<br />
Vēsturnieku komisijas izveide, atbalsts holokausta pētniecības<br />
veicināšanai un iekļaušanai vēstures mācībstundās<br />
skolās (sk. Zelče, 2009, 46–51).<br />
Ir nepareizi apgalvot, ka Latvijas iedzīvotāji padomju<br />
periodā nekā nezināja par holokaustu un tā atmiņa neeksistēja.<br />
Pastāvēja arī publiskajā telpā neartikulēta vainas<br />
apziņa gan personiskā, gan kopienas līmenī (Ezergailis, 44).<br />
Holokausta jēdziens padomju gados netika lietots publiskajā<br />
telpā, tomēr ebreju traģiskais liktenis un arī latviešu<br />
līdzdalība viņu bojāejā un klātesamība tai guva atspulgu<br />
kultūrā, nereti pat spilgtu un emocionāli piesātinātu. Piemēram,<br />
Viļa Lāča (sk. Bērziņš, 2011a), Ēvalda Vilka, Miervalda<br />
Birzes, Dagnijas Zigmontes, Mirdzas Kļavas u. c. prozā,<br />
Ojāra Vācieša dzejā, Gunāra Cīruļa atmiņās. Holokausta<br />
traģēdija ir kļuvusi par spilgtu epizodi Rīgas kinostudijas<br />
daudzsēriju filmā «Ilgais ceļš kāpās» (1981), savukārt čigānu<br />
zvērīgā iznīcināšana – «Klāvs, Mārtiņa dēls» (1970).<br />
20. gs. 60. gados Rīgas ebreju jaunieši sakārtoja ebreju nogalināšanas<br />
vietas Rumbulā un Biķerniekos un sāka rīkot<br />
atceres pasākumus (Dribins, 2002a, 143). Tomēr kopumā<br />
šī Latvijā pastrādātā neģēlība bija klāta ar neziņu, mulsumu,<br />
arī faktu un morālo kritēriju trūkumu tās skaidrojumā.<br />
Na c i oN ā l ā ideNtitāte, m o b i l i t ā t e u N r ī c ī b s p ē ja 39
Change language