feldmanis_vacbaltieshi

(tā dēvēja Vācijas un Itālijas savienību) valstīm. Pavisam citi motīvi bija
pamatā Vācijas un Padomju Savienības nolīgumam par izceļošanu, ko
parakstīja 1939. gada 28. septembrī.
99 Vācu vēsturnieks Rekss Rekshoizers (Rexheuser) uzskata, ka Heimins­Reich­Politik,
kas radās improvizācijas rezultātā, bija ieplānota kā
starpspēle (Zwischenspiel). Reģioni (Baltija, Polija, Besarābija utt.),
no kuriem vācu „tautas grupas” atsauca, atradās „dzīves telpā”, kuru
saskaņā ar vācu fīrera Ā. Hitlera iecerēm vajadzēja kolonizēt. Līdz ar
to pēc vāciešu koncentrācijas rietumos bija jāseko viņu jaunai izkliedei
austrumos un, iespējams, ar tiem pašiem cilvēkiem. Sk.: Rexheuser, R.
Die Umsiedlung der Deutschbalten 1939: Versuch einer historischen
Einordnung // Jahrbuch des baltischen Deutschtums 1989. – Lüneburg,
1988, S. 19.
100 Kangeris, K. Die Rückkehr und der Einsatz von Deutschbalten im Generalbezirk
Lettland 1941–1945 // Deutschbalten, Weimarer Republik
und Drittes Reich, Bd. 2. – Köln, 2008, S. 386.
101 Schröder, M. Die Umsiedlung der Deutschbalten im Kontext europäischer
Zwangsmigration // Nordost­Archiv 2005. – Lüneburg, 2006,
S. 95.
102 Ильмярв, М. Безмолвная капитуляция. Внешняя политика Эстонии, Латвии
и Литвы между двумя войнами и утрата независимости (с середины
1920­х годов до аннексии в 1940). – Москва, 2012, с. 458.
103 Berlīnes steigu vācbaltiešu izceļošanas jautājumā sekmēja Padomju Savienības
ultimatīvās prasības, ko PSRS 1939. gada 23. septembrī izvirzīja
Igaunijai, lai tā noslēgtu ar Maskavu savstarpējās palīdzības līgumu.
104 Kroger, E. Der Auszug aus der alten Heimat: die Umsiedlung der Deutschbalten.
– Tübingen, 1967, S. 54.
105 PA AA, R 29911, 23397, Vermerk des Staatssekretärs zu den bevorstehenden
Verhandlungen in Moskau, 26. September 1939.
106 Sarunas laikā ar H. Himleru E. Krēgers uzzināja, ka saskaņā ar 23. augustā
noslēgto padomju un vācu slepeno papildu protokolu Latvija un
Igaunija atzīta par padomju ietekmes sfēru un acīmredzot Padomju
Savienība drīz centīsies realizēt sev piešķirtās iespējas. Taču varbūtēja
Baltijas valstu okupācijā nenozīmē, ka būs apdraudēti visi vācbaltieši.
Himlers norādīja, ka ar Padomju Savienību tiks noslēgta vienošanās par
vācbaltiešu aizsardzības noteikumiem. Tāpēc tikai visvairāk apdraudētās
personas jāpārvieto uz Vāciju un Krēgera uzdevums ir sastādīt šo personu
sarakstu.
E. Krēgers nepiekrita šādam risinājumam. Viņš uzsvēra, ka, ņemot vērā
1919. gada bēdīgo pieredzi (Pētera Stučkas vadītā Padomju Latvijas valdība
toreiz represēja un fiziski iznīcināja daudzus vācbaltiešus. – I. F.),
Baltijas valstu okupācijas apstākļos būs apdraudēta lielākā daļa vācbaltiešu.
Viņš apelēja pie H. Himlera kā SS vadītāja, aizrādīdams, ka SS
sevi uzskata par „vācu tautības idejas” sargātāju. Atšķirībā no Himlera
83