Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
pavalstniecību) pakļaujas Vācijas rīkojumiem. Šādā skatījumā<br />
tautas vācieši – izceļotāji – bija personas, kuras pakļautas pavēlei<br />
un kuras fīrers atbrīvo no iepriekšējo pienākumu pildīšanas,<br />
„jo izvirza tām jaunus uzdevumus”. 140<br />
Norādot, ka konkrētākus personiskos iemeslus, kas rosināja<br />
to vai citu vācbaltieti izbraukt, nevajadzēja uzrādīt izceļošanas<br />
deklarācijās (līdz ar to tie nav plaši dokumentēti), D. A. Lēbers<br />
tomēr runā arī par tiem, tiesa, diezgan paskopi. Viņš piemin, ka<br />
daudziem izšķirties palīdzēja vācu iestāžu dotais solījums atlīdzināt<br />
īpašumu, kā arī domas par vācu kultūras dzīves izbeigšanos<br />
dzimtenē, jo Vācija ar Latviju un Igauniju vienojās par<br />
tautas grupu kā vienota kopuma izceļošanu. Dažiem ļoti svarīgs<br />
bijis fakts, ka Baltijas valstu valdības nolēmušas nepretoties<br />
un pieņemt padomju prasības, tādējādi neradās jautājums par<br />
dzimtenes militāru aizstāvēšanu. Liela nozīme, ja runā par izceļošanas<br />
motīviem, bija arī vācbaltiešu kopības izjūtai. 141<br />
Visai līdzīgi uzskati pausti arī 1973. gadā publicētajā A. fon<br />
Taubes un E. Tompsona grāmatā „Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā”<br />
(latviešu valodā izdota 1993. gadā). Autoru skatījumā īstais<br />
iemesls, kāpēc lielais vairums Baltijas vāciešu atstāja savu dzimteni,<br />
bija bailes no boļševizācijas. Taču, kā norāda fon Taube un<br />
Tompsons, „ņemot vērā „vācu un padomju draudzības jūtas”<br />
un rūpes par igauņiem un latviešiem, to tā oficiāli nedrīkstēja<br />
nosaukt. Oficiālais paziņojums, ka „vācbaltieši lielā vienotībā<br />
seko fīrera aicinājumam veikt jaunus uzdevumus atgūtajos austrumu<br />
apgabalos”, nostiprināja ārzemēs (arī neitrāli noskaņotajās<br />
valstīs) uzskatu, ka ir notikusi vācbaltiešu un valsts vāciešu<br />
unificēšanās. Šo uzskatu – it īpaši Latvijā – atbalstīja tikai neliela<br />
jaunās paaudzes daļa, kas bija nokļuvusi nacionālsociālisma<br />
ietekmē un atzina, ka konflikts starp tautas un valsts piederību<br />
risināms tikai ar radikāliem līdzekļiem”. 142<br />
Savdabīgu nostādni paudis J. fon Hēns darbā „Vācbaltiešu<br />
izceļošana – pēdējā vācbaltiešu vēstures daļa” (iznācis<br />
1982. gadā). Pēc viņa domām, tā kā 1918./1919. gadā vietējie<br />
vācieši Latvijā un Igaunijā bija atteikušies no tiešas atbildības<br />
par valsti un no tās pārvaldīšanas, viņu vēsturē iesākās jauns<br />
36
Change language