You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
viņš kā „piekto pārkāpumu” minēja to, ka latviešu skolās kā<br />
pirmā svešvaloda vācu valodas vietā tiek ieviesta angļu valoda. 52<br />
Neapšaubāmi īpašu uzmanību pelna fakts, ka liecības par<br />
K. Ulmaņa valdības visai aktīvo politiku pret vācietību satur<br />
vairāki dokumenti, kuru autori toreiz piederēja pie Latvijas oficiālajām<br />
aprindām. Tā, piemēram, Latvijas sūtņa Varšavā Ludviga<br />
Ēķa slepenajā vēstulē V. Munteram (1939. gada 1. maijs)<br />
lasāmas šādas rindas: „Vācu minoritātes (tāpat arī pa daļai<br />
poļu) mūsu zemē ir mums bīstams svešu spēku pieturas punkts,<br />
kur mūs var sākt spiest no ārienes un iekšienes. Pretimnākšana<br />
un iekšējās politikas elasticitāte nevar šo bīstamo punktu eliminēt.<br />
Varbūt būtu jāizvairās vēl vairāk no sīkām minoritātes<br />
„kaitināšanas metodēm” (skolu lietās, saimnieciskajās koncesijās,<br />
minoritāšu uzņēmumu likvidēšanā utt.), ko varētu panākt<br />
vēlāk, kad visas valsts eksistence un tautas neatkarība nestāvētu<br />
„uz spēles”, kā tas ir tagad.” 53<br />
Šajā sakarā nevar nepieminēt arī K. Ulmaņa manuskriptu<br />
un viņa nopratināšanas protokolu, kuri tapuši laikā pēc Ulmaņa<br />
deportācijas no Latvijas: 1940. gada oktobrī – 1942. gada februārī.<br />
No šiem dokumentiem izriet, ka vietējo vāciešu ietekmes<br />
jūtamu samazināšanu valsts sabiedriski politiskajā un ekonomiskajā<br />
dzīvē Ulmanis uzskatīja par pašu galveno un neatliekamāko<br />
uzdevumu, kuru arī centies mērķtiecīgi īstenot. 54 Skaidrs,<br />
ka, ievērojot šo dokumentu specifiskos tapšanas apstākļus, tie<br />
jāvērtē ļoti kritiski, taču acīmredzot tie satur arī zināmu racionālu<br />
kodolu un patiesības devu.<br />
Protams, ka daudzos citos latviešu (vai jauktas) izcelsmes<br />
avotos ir pārstāvēts atšķirīgs viedoklis. Vispirms tas sakāms par<br />
diplomātiskajiem dokumentiem, kuros atspoguļota Latvijas<br />
oficiālā nostāja sarunās ar Vācijas pārstāvjiem. Latvijas diplomāti,<br />
kā likums, noliedza, ka Latvijā būtu apzināti īstenota antivāciska<br />
iekšpolitika. Piemēram, 1936. gada 20. jūnijā tiekoties<br />
ar Vācijas ārlietu ministru Konstantīnu fon Neirātu (Neurath),<br />
kas bija cilvēks ar plašiem sakariem ārzemēs un izsmalcināta<br />
dzīvesveida piekritējs („viņa dzīvoklis līdzinājās mākslas priekšmetu<br />
krātuvei un virtuve bija slavena visā Berlīnē” 55 ), Latvijas<br />
16
Change language