You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Inesis Feldmanis<br />
Vācbaltiešu izceļošana<br />
no Latvijas<br />
(1939–1941)<br />
LU Akadēmiskais apgāds<br />
Latvijas<br />
vēstures<br />
mazā<br />
bibliotēka
Izdevumu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās<br />
Vadības partnerības līdzekļiem. Tās mērķis ir sabiedrības informēšana<br />
par Eiropas Savienību.<br />
Izdevuma autors uzņemas pilnu atbildību par izdevuma saturu, un<br />
Eiropas Komisija neatbild par to, kā var tikt izmantota izdevumā<br />
iekļautā informācija.<br />
Latvijas vēstures mazās bibliotēkas redakcijas kolēģija:<br />
Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis<br />
Dr. hist. Ainārs Lerhis<br />
Bonifācijs Daukšts<br />
Recenzenti:<br />
Dr. hist. Ainārs Lerhis<br />
Bonifācijs Daukšts<br />
Literārā redaktore Ruta Puriņa<br />
Vāka dizainu un maketu veidojusi Baiba Lazdiņa<br />
ISBN 978-9984-45-598-3<br />
© Inesis Feldmanis, 2012<br />
© Latvijas Universitāte, 2012
Saturs<br />
Ievads .......................................................................................... 4<br />
I. Izceļošanas norise 1939. un 1940. gadā .................................. 7<br />
1. Vācbaltieši izceļošanas priekšvakarā ............................ 7<br />
2. Heim-ins-Reich-Politik .................................................... 24<br />
3. Pārmaiņas Berlīnes improvizētās<br />
vācbaltiešu glābšanas akcijās ......................................... 27<br />
4. Kāpēc vācbaltieši izlēma izceļot? ................................. 33<br />
5. Izceļošanas sagatavošana .............................................. 39<br />
6. Izceļošana un latviešu sabiedrības nostāja ................... 46<br />
7. Vācbaltiešu īpašumi: novērtējums,<br />
likvidēšana un norēķini ................................................. 54<br />
II. Pēcizceļošana 1941. gada pavasarī ......................................... 61<br />
1. Darba kārtībā jauna izceļošanas akcija ........................ 61<br />
2. Vācu–padomju sarunas par pēcizceļošanu .................. 65<br />
3. Vienošanās par pēcizceļošanu un tās norise ................ 68<br />
4. Kultūras vērtības ............................................................ 73<br />
Nobeigums ................................................................................. 76<br />
Ieteicamās literatūras saraksts ................................................. 96<br />
Pielikums: Līgums par vācu tautības Latvijas<br />
pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju,<br />
1939. gada 30. oktobris ............................................................. 98
Ievads<br />
Jau gadu desmitiem ilgi Latvijas vēsturnieki mazāk vai vairāk<br />
intensīvi pēta gadsimtiem seno vācbaltiešu vēsturi. Gandrīz<br />
vai visos latviešu historiogrāfijas attīstības posmos šo pētījumu<br />
pamatmērķis ir palicis nemainīgs – atsegt vācbaltiešu lomu un<br />
nozīmi Baltijas vēsturē dažādos laikmetos. Neskatoties uz daudzu<br />
pētnieku centieniem un panākumiem, joprojām nav izdevies<br />
sniegt nevainojami objektīvu un īsti zinātniski argumentētu<br />
un korektu atbildi uz šo lielo Baltijas vēstures jautājumu. 1 Šādu<br />
situāciju, kas gan ar katru gadu mainās uz labo pusi, nosaka vairāki<br />
objektīvi apstākļi. Jau pašu notikumu un faktu daudzums,<br />
kā arī to dažādība bieži apgrūtina vēstures kopainas vienotu<br />
uztveri un rada atšķirīgas interpretācijas un izvērtējuma iespējas.<br />
Turklāt ilgāku laiku Latvijā valdīja dažādi aizspriedumi pret<br />
vācbaltiešiem. Gan starpkaru posmā, gan arī padomju laikā viņi<br />
tika uztverti kā svešinieki pagātnē un tagadnē. Tikai pēdējos<br />
22–23 gados situācija ir jūtami mainījusies. Katrā ziņā šodien<br />
latviešu tautas vēsturiskajā atmiņā noteikti vairs nedominē pret<br />
vācbaltiešiem vērsts noskaņojums un faktiski ir izzudusi kādreiz<br />
tik spilgti izteiktā kolektīvā atmiņa par viņu iedomātām vai patiesām<br />
pārestībām vēsturē.<br />
Īpašu uzmanību Latvijas 2 un Vācijas vēsturnieki ir pievērsuši<br />
vācbaltiešu 3 izceļošanai, 4 kas bija viena no daudzajām vairākās<br />
Eiropas valstīs dzīvojošo vāciešu 5 pārvietošanas akcijām Otrā<br />
pasaules kara gados. Mītnes zemi atstāja un pēc dzimtenē nodzīvotiem<br />
gadu simteņiem Vācijā atgriezās daudzas vācu „tautas<br />
grupas” (Volkgruppen). 6 Statistika liecina, ka pavisam no<br />
1939. līdz 1944. gadam Vācijā iebrauca 770 577 ārzemju vācieši,<br />
7 kas, protams, bija tikai neliela daļa no citās valstīs dzīvojošiem<br />
vāciešiem. Lielāko daļu pārceļotāju izmetināja 1939. gada<br />
rudenī anektētajos Polijas rietumu novados. Viņiem it kā vajadzēja<br />
nostiprināt paplašināto vācu valsti, jo šā uzdevuma izpildei<br />
Berlīnei nepietika cilvēku. Vēsturnieki šajā sakarā nereti<br />
runā arī par vācu tautas apvienošanu.<br />
4
Ārzemju vāciešu izceļošanu – šo savdabīgo parādību – regulēja<br />
dažādas vienošanās. Vairākos gadījumos izšķiroša nozīme<br />
bija konfidenciālajam izceļošanas protokolam, ko pēc kopīgi īstenotās<br />
Polijas militārās sagrāves 1939. gada 28. septembrī noslēdza<br />
Padomju Savienība un nacistiskā Vācija. Atbilstoši abu<br />
pušu noslēgtajiem nolīgumiem par Austrumeiropas sadalīšanu 8<br />
protokolā bija fiksēts, ka PSRS neliks šķēršļus, ja tās interešu<br />
sfērā iekļautajās teritorijās dzīvojošie Vācijas pilsoņi vai arī citas<br />
vācu izcelsmes personas izteiks vēlēšanos pārcelties uz Vāciju.<br />
Tā piekrita noteikumam, ka pārceļoties netiks aizskartas<br />
aizbraucēju īpašumtiesības. Analogas saistības apņēmās arī Vācijas<br />
valdība attiecībā uz „tās interešu apgabalos” dzīvojošajām<br />
ukraiņu un baltkrievu izcelsmes personām.<br />
Berlīne ar katru konkrēto valsti, kur dzīvoja vācieši, kurus<br />
bija nolemts pārvietot, parakstīja arī divpusēju līgumu. Tā, piemēram,<br />
1939. gadā Vācija šādu vienošanos noslēdza ar Igauniju<br />
(15. oktobrī), ar Itāliju (21. oktobrī ) par Dienvidtirolē dzīvojošo<br />
vāciešu izbraukšanu, ar Latviju (30. oktobrī) un ar Padomju<br />
Savienību (3. novembrī) par vāciešu pārvietošanu no Volīnijas,<br />
Galīcijas un Narevas apgabala.<br />
Nākamajā – 1940. gadā – Vācija parakstīja vēl trīs nolīgumus:<br />
ar Ungāriju (29. maijā), ar Padomju Savienību (5. septembrī)<br />
par vāciešu izceļošanu no Besarābijas un Ziemeļbukovīnas un<br />
ar Rumāniju (22. oktobrī) par Dienvidbukovīnā un Dobrudžā<br />
dzīvojošo vāciešu izbraukšanu. Savukārt 1941. gada 10. janvārī<br />
tika noslēgta PSRS un Vācijas vienošanās, kas paredzēja pabeigt<br />
vācbaltiešu pārvietošanu uz Vāciju no Latvijas un Igaunijas, kā<br />
arī regulēja Lietuvas vāciešu izceļošanu. Tā paša gada 31. augustā<br />
Berlīne parakstīja nolīgumu ar Itāliju par Slovēnijā dzīvojošo vāciešu<br />
„atgriešanos reihā”. Un, beidzot, 1942. un 1943. gadā tika<br />
noslēgti izceļošanas nolīgumi ar Bulgāriju un Horvātiju. 9<br />
Kā redzam, Latvijas vāciešu aizbraukšana faktiski norisinājās<br />
vairākos posmos, kuri kopā veidoja vienotu izceļošanas<br />
procesu, kas ar pārtraukumiem turpinājās gandrīz tieši pusotru<br />
gadu – no 1939. gada rudens līdz 1941. gada pavasarim. Vēstures<br />
literatūrā ir pārstāvēti divi viedokļi, kā varētu periodizēt<br />
5
izceļošanu. Piemēram, vācbaltiešu izcelsmes Vācijas vēsturnieks<br />
Jirgens fon Hēns (Hehn) Latvijas vāciešu aizbraukšanu iedala<br />
trijos posmos. Pirmais – izceļošana (die Umsiedlung) – aptvēra<br />
1939. gada oktobri–decembri, otrais – pirmā pēcizceļošana (die<br />
erste Nachumsiedlung) – ietvēra 1940. gada pavasari, bet trešais<br />
– pēcizceļošana 1941. gada ziemā (die Nachumsiedlung im<br />
Winter 1941) – ilga no 1941. gada 10. janvāra līdz 25. martam. 10<br />
Loģiskāk gan būtu runāt tikai par divām Latvijas vāciešu<br />
izceļošanas akcijām, jo vietējo vāciešu aizbraukšanai kā<br />
1939. gada rudenī, tā 1940. gada pavasarī bija viens un tas pats<br />
juridiskais pamats – 1939. gada 30. oktobrī noslēgtais Latvijas<br />
un Vācijas līgums. Turklāt 1940. gada pavasarī Latviju atstāja<br />
salīdzinoši pavisam niecīgs vācbaltiešu skaits – tikai mazliet vairāk<br />
par 500 cilvēkiem. 11<br />
Autora uzdevums nav aplūkot visas tēmas, kas tā vai citādi<br />
saistās ar vācbaltiešu izceļošanas akcijām Otrā pasaules kara<br />
sākuma posmā. Nelielā brošūrā to nemaz nevar izdarīt. Faktiski<br />
tikai pieminēta ir izceļotāju izmetināšana jaunajās dzīves<br />
vietās (Ansiedlung). Uz vēsturisko notikumu fona galvenā uzmanība<br />
pievērsta jautājumiem, kuri tieši un cieši saistīti ar Latvijas<br />
vēsturi un Latvijas valsts likteni, tās nacionālā sastāva, kas<br />
izveidojies vēsturiski, izmaiņām. Priekšplānā izvirzītas arī vēl<br />
līdz galam īsti nenoskaidrotas problēmas un strīdīgie jautājumi.<br />
Autors ir stingri pārliecināts, ka aplūkotā tēma ir lielisks piemērs<br />
tam, cik negatīvas sekas var būt valstij un tās pamattautai,<br />
ja tās vēstures dabiskajā ritējumā varmācīgi un brutāli iejaucas<br />
svešas agresīvi noskaņotas lielvaras.<br />
6
I. Izceļošanas norise 1939. un 1940. gadā<br />
1. Vācbaltieši izceļošanas priekšvakarā<br />
Vācbaltiešu vēstures pirmsākumi Latvijā meklējami ap<br />
1200. gadu. Nosacīti viņi bija pēcteči tiem vācu bruņiniekiem,<br />
kuri ieradās Baltijā kā karotāji, kolonizatori un misionāri.<br />
Taču gadsimtu gaitā vācbaltieši kļuva par savdabīgu vietējo<br />
parādību. Viņiem bija sava kultūra un mentalitāte, kas bija<br />
veidojusies uz vietējā pamata un uzsūkusi arī krievu, zviedru<br />
un poļu kultūras elementus. Vācbaltieši bija absorbējuši<br />
prāvu skaitu pamatiedzīvotāju – latviešu, lībiešu un igauņu.<br />
Pēc vācu autora Vilhelma Lenca (Lenz) aplēsēm, latviešu un<br />
igauņu komponents vācbaltiešos kvantitatīvi bija vērtējams kā<br />
10 procenti. 12<br />
Nevar noliegt to, ka vācbaltieši bija īpaši svarīgs faktors, kas<br />
būtiski, bet dažādi ietekmēja vēstures procesa ievirzi un attīstību<br />
Latvijā. No vienas puses, tieši viņi veidoja vispārējo kultūras<br />
situāciju un veica milzīgu, arī pamatiedzīvotājiem – latviešiem –<br />
ļoti nozīmīgu kultūras darbu. Tagad daudzi Latvijas vēsturnieki<br />
saskata viņos ne vien latviešu tautas apspiedējus, bet arī kultūras<br />
un civilizācijas nesējus. Līdz 20. gadsimtam vācbaltiešu<br />
izcelsmes muižnieki, pilsētnieki, mācītāji, ārsti, aptiekāri, skolotāji,<br />
tirgoņi un amatnieki radīja Latvijā Eiropas līmeņa kultūrvidi,<br />
kurā centās iekļauties un integrēties arī daudzi latvieši.<br />
13 Arī starpkaru periodā vācbaltieši bija tā reālā saikne, kas<br />
vienoja Latviju ar Rietumeiropu.<br />
No otras puses, vācbaltieši, kuri vairākus gadsimtus bija politiski,<br />
saimnieciski un sociāli noteicošais slānis, nereti bremzēja<br />
jau nobriedušu sociālekonomisko, vēlākos vēstures posmos arī<br />
nacionālpolitisko procesu norisi. Latviešu un vāciešu attiecībās<br />
bieži dominēja konfrontācija, abpusēja neizpratne un neiecietība.<br />
Spilgti tas vērojams 19. gadsimta otrajā pusē – latviešu un<br />
igauņu nacionālās atmodas un tai sekojošās rusifikācijas laikā,<br />
bet 1905. gada revolūcijā vācu muižnieku un latviešu zemnieku<br />
7
konfrontācija jau pārvērtās atklātā bruņotā cīņā. Galvenokārt<br />
(bet ne tikai) kā atbilde uz muižnieku un cara soda ekspedīciju<br />
nežēlību Latvijā izvērsās muižu dedzināšana, kas latviešu zemnieku<br />
skatījumā „vispirms bija muižniecības varenības realitāte<br />
un arī simbols”. 14 Šajā laikā, kad atriebība izteikti valdīja pār<br />
veselo saprātu, neatgriezeniski tika iznīcinātas daudzas kultūras<br />
vērtības.<br />
Pēc Pirmā pasaules kara vairāk nekā 700 gadu ilgajā vācbaltiešu<br />
vēsturē iesākās jauns, pretrunīgām parādībām caurstrāvots<br />
posms. Ievērojami mainījās viņu elites statuss, politiskais,<br />
ekonomiskais un sociālais stāvoklis. Līdz ar Latvijas nacionālās<br />
valsts veidošanos un tās veiktajiem pasākumiem vācbaltiešu<br />
elite zaudēja vairākas vēstures gaitā iegūtas priekšrocības, kas<br />
agrāk nodrošināja tās izcilās pozīcijas politiskajā un ekonomiskajā<br />
jomā. 1920. gadā Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē likvidēja<br />
bruņniecības organizācijas 15 un atcēla dižciltīgo titulus.<br />
Šā paša gada 18. martā Latvijas Tautas padome izdeva likumu<br />
par pirmskara zemes parādu reducēšanu Latvijas rubļos, kas<br />
tikpat kā dzēsa zemnieku parādus muižniekiem. 16 Taču vissmagāko<br />
triecienu vācbaltiešu muižniecībai deva agrārā reforma.<br />
16. septembrī Latvijas Satversmes sapulce nobalsoja par radikālu<br />
agrāro likumu, kas faktiski paredzēja lielo zemes īpašumu<br />
atsavināšanu un nodošanu bezzemniekiem, pirmām kārtām<br />
1905. gada revolūcijas un Latvijas atbrīvošanas kara 17 dalībniekiem.<br />
18 Agrārās reformas rezultātā vācietība Latvijā zaudēja<br />
2,7 miljonus hektāru zemes. 19<br />
Kopš 1920. gada latvieši un vietējie vācieši nonāca mainītās<br />
lomās. Tagad vācbaltieši varēja mēģināt apliecināt sevi kā<br />
nacionālo mazākumtautību. Viņiem šis statuss bija neierasts<br />
un svešs. Daudzi ar to negribēja samierināties un atstāja dzimteni.<br />
Vairākums tomēr palika, cerot, ka izdosies atrast modus<br />
vivendi 20 ar latviešiem, jo viņu aktīvā kā nekā bija kopīgas cīņas<br />
pret padomju varu 1919. gadā. 21 Izvēle izrādījās pareiza, jo vācbaltieši<br />
spēja ne vien ātri pārorientēties un pielāgoties jaunajai<br />
politiskajai realitātei, bet arī saglabāt savas sabiedrības korporatīvo<br />
raksturu. 22<br />
8
Aiz krieviem un ebrejiem vācbaltieši bija trešā lielākā mazākumtautība<br />
Latvijā. 1925. gadā viņu skaits nedaudz pārsniedza<br />
70 000, bet īpatsvars visu iedzīvotāju vidū – 3,9 procentus. Lielākā<br />
daļa no viņiem koncentrējās Latvijas pilsētās. Īsts vācbaltiešu<br />
atbalsta punkts bija Rīga, kur minētajā gadā dzīvoja gandrīz<br />
62 procenti no viņu kopējā skaita. Ievērojams bija arī vācbaltiešu<br />
īpatsvars visu galvaspilsētas iedzīvotāju vidū – 13 procenti. 23<br />
Vācbaltieši bija viena no bagātākajām mazākumtautībām<br />
Latvijā. Neraugoties uz zināmām grūtībām, pirmajos pēckara<br />
gados viņi prata saglabāt spēcīgas pozīcijas Latvijas rūpniecībā<br />
un tirdzniecībā. Pēc Latvijas statistikas pārvaldes izdevuma<br />
„Mēneša biļetens” datiem, 30. gadu vidū no 900 Latvijā esošajiem<br />
lielajiem rūpniecības uzņēmumiem (pilno, paju, akciju un<br />
komandītsabiedrību īpašumiem) vietējiem vāciešiem piederēja<br />
145 uzņēmumi, kas veidoja 16,8 procentus. 24 Turklāt pārsvarā<br />
tie bija ekonomiski ļoti nozīmīgi uzņēmumi. Par to, piemēram,<br />
liecina salīdzinājums. Latviešiem piederēja 56 procenti lielo uzņēmumu<br />
ar kopējo apgrozījumu 50 miljoni latu, bet to šīs kategorijas<br />
uzņēmumu apgrozījums, kuri atradās vāciešu rokās, bija<br />
jūtami prāvāks – 75 miljoni latu. 25 Tik stipru pozīciju Latvijā<br />
nebija arī Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem un krieviem. Līdz ar<br />
to varam runāt par vācu tautības rūpnieku galveno lomu šajā<br />
uzņēmumu kategorijā.<br />
Ievērojami vājākas bija vietējo vāciešu pozīcijas Latvijas<br />
vidējā rūpniecībā un sīkrūpniecībā, kā arī amatniecībā.<br />
1935. gadā viņu īpašumā atradās 2000 amatnieku darbnīcu,<br />
vidējo un sīko uzņēmumu, kas veidoja 4,2 procentus no to kopējā<br />
skaita. 26 Līdzīga situācija kā rūpniecībā bija izveidojusies<br />
arī tirdzniecībā. Šajā jomā vācbaltiešu pozīcijas raksturoja šādi<br />
skaitļi: 1936. gadā viņiem piederēja 1830 tirdzniecības uzņēmumu<br />
jeb 4,7 procenti no šīs nozares uzņēmumu skaita. Taču tajā<br />
pašā laikā vācu elementa īpatsvars tirdzniecības uzņēmumu<br />
vidū ar gada apgrozījumu virs 100 000 latu (I un II kategorijas<br />
uzņēmumi) bija 16,2 procenti. 27<br />
Neatkarīgās Latvijas vēsturē vācbaltieši iegājuši arī kā nacionāli<br />
vissaliedētākā mazākumtautība, kas prata nodrošināt<br />
9
aktīvu līdzdalību valsts politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Atšķirībā<br />
no citām mazākumtautībām vācbaltieši izveidoja lielisku<br />
politisko organizāciju sistēmu un prata panākt rīcības vienotību<br />
Latvijas parlamenta vēlēšanās. Viņiem izdevās iegūt solīdu<br />
pārstāvniecību visu četru sasaukumu Saeimās: otrajā Saeimā<br />
piecus, bet pārējās – pat sešus deputātus no simts, kas neapšaubāmi<br />
bija pārsteidzoši labs rezultāts.<br />
Latvijas valsts pretimnākšana vācbaltiešiem palīdzēja gūt<br />
lielus panākumus kultūrnacionālās autonomijas nodrošināšanā.<br />
Viņi ieguva iespējas radīt paši savu nacionālās kultūras<br />
infrastruktūru: skolas, privāto augstāko mācību iestādi – Herdera<br />
institūtu, biedrības, sabiedriskās organizācijas, kultūras<br />
iestādes, presi utt. 1923. gadā tika nodibināta Vācbaltiešu darba<br />
centrāle Latvijā (Zentrale deutschbaltischer Arbeit in Lettland),<br />
ko 1928. gadā pārdēvēja par Vācbaltiešu tautas apvienību Latvijā<br />
(Deutscbaltische Volksgemeinschaft in Lettland, turpmāk<br />
Tautas apvienība). Šī organizācija pakāpeniski ieguva lielu rīcības<br />
brīvību un kļuva par vietējo vāciešu galveno nacionālo organizāciju.<br />
Tā mēģināja saskaņot visu pārējo vācu organizāciju<br />
(izņemot politisko partiju) darbību un aizstāvēt Latvijas vāciešu<br />
intereses kultūras jomā, kā arī sociālajā un ekonomikas jomā.<br />
Ar Tautas apvienības palīdzību vācbaltieši nodrošināja sev zināmu<br />
pašpārvaldi. Pēc autoritārā režīma nodibināšanas Latvijā<br />
1934. gada maijā, kad tika likvidētas politiskās partijas, šī organizācija<br />
sāka pārstāvēt vietējos vāciešus arī politikā.<br />
Sarežģītas un mainīgas attiecības vācbaltiešiem veidojās<br />
ar Latvijas valsti. Sākotnēji viņu nostāja pret to bija nogaidoša<br />
vai pat klaji noraidoša. Viņi nevarēja aizmirst savu privileģēto<br />
pagātni un neticēja neatkarīgas Latvijas idejai, nevēlējās<br />
pakļauties mazas tautas noteiktai kārtībai un necentās saskatīt<br />
latviešu nacionālās valsts darbībā visu pilsoņu atšķirīgo interešu<br />
izlīdzināšanu. Vācbaltiešu uztverē valsts nodarbojās gandrīz<br />
vienīgi ar to, ka pārkāpa viņu iedomātās prasības vai ignorēja<br />
viņu vajadzības. Tomēr šāda – abām pusēm tik neizdevīga situācija<br />
– neturpinājās ilgi. Pakāpeniski vācbaltieši spēja pārorientēties<br />
un pielāgoties jaunajiem politiskajiem un sabiedriskajiem<br />
10
apstākļiem. Viņu izturēšanās kļuva arvien lojālāka. Priekšplānā<br />
izvirzījuši galvenokārt savas intereses, viņi sāka jūtami aktīvāk<br />
līdzdarboties valsts dzīves veidošanā. Šo virzību no konfrontācijas<br />
uz izlīgumu veicināja gan Latvijas valsts nacionālās tolerances<br />
politika, gan arī vācbaltiešu vadības nostāja, tās spēja izstrādāt<br />
reālistisku politisko stratēģiju. Vislielākie nopelni šajā ziņā<br />
bija Paulam Šīmanim (Schiemann), kas 20. gados un 30. gadu<br />
sākumā bija pats ievērojamākais un ietekmīgākais vācu politiķis<br />
Latvijā, galvenās avīzes Rigasche Rundschau šefredaktors.<br />
Viņš konsekventi un noteikti atzina Latvijas valsti un stiprināja<br />
lojalitātes ideju vācbaltiešos. Šīmanis aktīvi darbojās arī Eiropas<br />
līmenī, bija Eiropas nacionalitāšu kongresa (Europäischer<br />
Nationalitätenkongreß) viceprezidents un ievērojams minoritāšu<br />
tiesību teorētiķis. Viņš izvirzīja tā saukto „anacionālās valsts”<br />
teoriju, kuras kodols bija kultūras autonomijas prasība mazākumtautībām,<br />
ideja par netraucētu mazākumtautību kultūras<br />
sakaru attīstību ar „mātes tautu” (Muttervolk) un to atteikšanos<br />
izvirzīt politiskus mērķus „ārpus dotās valsts telpas”. 28 Pilnībā<br />
jāpiekrīt vācu vēsturnieka Mihaela Garlefa (Garleff) vērtējumam,<br />
ka Šīmanis bija izcils demokrāts, patriots un eiropietis, 29<br />
kā arī latviešu izcelsmes amerikāņu autoram Edgaram Andersonam,<br />
kas viņu vienkārši raksturo kā krietnu vīru. 30<br />
Pēc 1933. gada iezīmējās pretējs process: vācbaltieši pakāpeniski<br />
attālinājās no Latvijas valsts dzīves. Tas bija cieši un<br />
nesaraujami saistīts ar nacistu līdera Ādolfa Hitlera (Hitler)<br />
nākšanu pie varas Vācijā, „jaunās vācu valsts” fascinējošo ietekmi,<br />
nacionālsociālisma pārtapšanu par Vācijas oficiālo politiku<br />
un ideoloģiju, nacisma ideju straujo izplatību vācbaltiešu<br />
vidū un vietējo nacistu propagandu, kur atklāti izvirzīja prasību<br />
par attieksmes maiņu pret Latvijas valsti. Viņu skatījumā vācbaltiešiem<br />
tā vairs nedrīkstēja būt „sirds jautājums”, bet gan<br />
tikai „politiska lieta”. Viņiem pirmajā vietā izvirzījās Vācijas,<br />
nevis Latvijas intereses. Viņi bija gatavi darboties Vācijas labā,<br />
cerot, ka tā ar laiku pakļaus Latviju un iznīcinās tās neatkarību.<br />
Atskatoties uz neseno pagātni, Latvijas iekšlietu ministrs<br />
Kornēlijs Veidnieks 1940. gada 29. maijā nolasītajā referātā<br />
11
norādīja: „Bija jābrīnās, cik ātri un stipri izplatījās vietējos vāciešos<br />
nacionālsociālistiskās idejas. Tās pārņēma vācu skolas,<br />
baznīcas un visas daudzās organizācijas. Sevišķi aktīva bija vācu<br />
jaunatne. Tā tika audzināta nevis kā lojāli Latvijas pilsoņi, bet<br />
gan kā Latvijai svešs elements, kam jāveicina Vācijas intereses.<br />
Vietējie vācieši centās savā iekšējā dzīvē ievest nacionālsociālisma<br />
garu un dzīvot pēc Vācijas paraugiem.” 31<br />
Par nacisma galveno spēku vācbaltiešiem kļuva Rīgas advokāta<br />
Erharda Krēgera (Kroeger) vadītā grupa, kuru dēvēja<br />
par „Kustību” (Bewegung). Tā savu nelegālo darbību sāka<br />
1933. gada pavasarī, kad Krēgers mēģināja nodibināt Vācbaltiešu<br />
nacionālo partiju (Nationalpartei der deutschen Balten).<br />
Latvijas Iekšlietu ministrijā tika iesniegta attiecīgā dokumentācija.<br />
Kā partijas dibināšanas iniciatori uzstājās Krēgers, Heinrihs<br />
Bose (Bosse), Otto Krauss (Kraus), Arns Luters (Luther)<br />
un R. Tantšers (Tantscher). 32 Taču iecerēto mērķi sasniegt neizdevās,<br />
jo Iekšlietu ministrija 1. jūnijā noraidīja jaunās partijas<br />
reģistrāciju. 33 Latvijas valdošās aprindas pamatoti saskatīja kustībniekos<br />
valstij naidīgu spēku. Latvijas Politpārvaldes Rīgas<br />
rajona priekšnieks A. Aprāns atzīmēja, ka Iekšlietu ministrija<br />
nevarēja legalizēt partiju, kura plānoja izvērst Latvijai nevēlamu<br />
darbību. 34<br />
„Kustība” tomēr prata nodrošināt legālas darbības iespējas.<br />
Vairākus gadus tā maskētā veidā funkcionēja kā Vācu izglītības<br />
biedrība Latvijā (Deutscher Bildungsverein in Lettland)<br />
un Vācbaltiešu ceļošanas un sporta biedrība (Deutscbaltischer<br />
Wanderer – und Sportverein). E. Krēgera norādījumiem pilnīgi<br />
pakļāvās vietējo vāciešu centrālā jaunatnes organizācija – Vācu<br />
jaunatnes savienība Latvijā (Verband deutscher Jugend in Lettland<br />
– turpmāk Jaunatnes savienība), Vācbaltiešu skautu savienība<br />
(Deutschbaltischer Pfandfinderbund) un dažas citas organizācijas.<br />
Ievērojama bija „Kustības” ietekme uz vietējiem vācu<br />
studentiem. 35 Neilgu laiku Krēgera grupa visai cieši sadarbojās<br />
ar E. Lēmana (Lehmann) vadīto Vācu darba ņēmēju savienību<br />
Latvijā (Verband deutscher Arbeitnehmer in Lettland). Tās rindās<br />
bija vairāk nekā 1000 biedru. 1935. gada pavasarī šī sadarbība<br />
12
izjuka. Latvijas Politpārvaldes rīcībā nonāca ziņas, ka krēgerieši<br />
cenšas minēto savienību pilnīgi pakļaut savai kontrolei, bet<br />
cietuši neveiksmi – „nacionālsociālistiski noskaņotie biedri no<br />
savienības tika izslēgti”. 36<br />
Darbojoties legāli pastāvošu biedrību aizsegā, „Kustības”<br />
vadība pakāpeniski radīja un pilnveidoja organizācijas nelegālās<br />
struktūras. Latvijas Politpārvaldes materiālos atrodamas ziņas,<br />
ka „Kustību” veidoja vairākas grupas, posmi vai formācijas:<br />
Vīru savienība (Mannschaft), Sieviešu savienība (Frauenschaft),<br />
Jauniešu savienība (Jugendschaft) un Meiteņu savienība (Mädchenschaft).<br />
37 Galvenā vieta un loma bija ierādīta, protams,<br />
Vīru savienībai, kuras nodaļas darbojās Rīgā, Liepājā, Kuldīgā,<br />
Skrundā, Aizputē, kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās un<br />
atsevišķos pagastos. Vīru savienībā varēja iestāties, sasniedzot<br />
19 gadu vecumu. Katrs dalībnieks saņēma zelta kniepadatu.<br />
Precīzāku ainu par „Kustības” tolaik jau vairāk pilnveidoto<br />
struktūru sniedz 1939. gada 13. septembrī izdotā E. Krēgera<br />
pavēle, kurā norādīts, ka par posmu vai formāciju šefu tiek<br />
iecelts O. Krauss. Viņam pakļāvās Vīru savienības, Jauniešu<br />
savienības un Studentu savienības biedri. Turklāt tika izveidots<br />
sakaru štābs (Verbindungsstab), kura sastāvā ietilpa „štāba<br />
vadītājs un visu posmu [..] vadītāji”. Sakaru štāba vadītājs<br />
bija atbildīgs par visu „Kustības” biedru aptveršanu, kas nepiederēja<br />
ne pie viena posma. 38<br />
Visa Latvija ārpus Rīgas tika sadalīta sešos apriņķos (respektīvi,<br />
bija izveidotas „Kustības” apriņķa organizācijas), kuru<br />
priekšgalā kā augstākā politiskā instance atradās apriņķa vadītājs<br />
(Kreisleiter). Pats E. Krēgers minēto pavēli jau parakstīja<br />
kā landesleiters. 39 Īstenojot šo pavēli, „Kustības” līderis iecēla<br />
par apriņķa vadītājiem, piemēram, A. Hērvagenu (Heerwagen)<br />
Kurzemes rietumu daļā, J. fon Panderu (Pander) Vidzemes<br />
rietumu daļā un T. Meijeru (Meyer) Vidzemes austrumu daļā.<br />
Vienlaikus Krēgers nozīmēja arī „Kustības” vietējo organizāciju<br />
(tā sadalījās apriņķu organizācijās) vadītājus (Ortsgruppenleiter).<br />
No viņiem varētu minēt F. Adolfi (Adolphi – Liepāja),<br />
H. Bosi (Bosse – Talsi), E. Fīrhufu (Vierhuff – Kuldīga),<br />
13
A. fon Štakelbergu (Stackelberg – Jelgava), H. Gutšmitu (Gutschmidt<br />
– Ventspils), J. Bernevicu (Bernewitz – Kandava) un citus. 40<br />
Kustībnieki izvērsa arī neatlaidīgu cīņu par savas ietekmes<br />
nostiprināšanu vācbaltiešu galvenajās organizācijās un vispirms<br />
Tautas apvienībā. Izšķirošos panākumus viņi guva 1938. gada<br />
nogalē, kad Tautas apvienības delegātu 26. novembra sanāksmē<br />
par organizācijas prezidentu tika ievēlēts „Kustības” atbalstītais<br />
kandidāts Alfrēds Intelmans (Intelmann). E. Krēgers kļuva<br />
par Tautas apvienības prezidija locekli, bet kustībnieku pārziņā<br />
nonāca organizācijas sešas svarīgākās nodaļas. Ne velti „Kustības”<br />
vadība svinēja 26. novembri kā „varas sagrābšanas dienu”<br />
(pēc analoģijas ar vācu nacistiem, kuri varu sagrāba 1933. gada<br />
30. janvārī). Krēgera grupa tagad varēja kontrolēt un noteikt<br />
visus Tautas apvienības darbības galvenos virzienus. Vēlāk pats<br />
Krēgers vairākkārt pasvītroja, ka 1938. gadā viņš pārņēmis visas<br />
„tautas grupas” vadību. 41<br />
Svarīgs faktors, kas nodrošināja „Kustības” politiskos panākumus<br />
30. gados, bija plašie sakari ar Vāciju un tās atbalsts.<br />
Gan E. Krēgera grupa, gan Jaunatnes savienība nodibināja<br />
ciešus kontaktus ar dažādām vācu valsts un nacistu partijas iestādēm.<br />
42 Vācbaltiešu jaunieši bieži tika sūtīti uz Vāciju, lai tur<br />
gūtu speciālu apmācību un atgrieztos Latvijā kā nacisma ideju<br />
propagandisti. Latvijas Politpārvaldes vadība bija par to visu<br />
lietas kursā, un tas satrauca vācu pusi. 1934. gada 29. martā Vācijas<br />
sūtnis Rīgā Georgs Martiuss (Martius) informēja Vācijas<br />
Ārlietu ministriju (Auswärtiges Amt), ka „Latvijas slepenpolicijas<br />
rīcībā [..] ir ļoti plašs materiāls par jaunās paaudzes sakariem<br />
ar Vāciju”. 43<br />
Īpašu aizgādniecību pār kustībniekiem uzņēmās Tautas<br />
vāciešu centrālais birojs (Volksdeutsche Mittelstelle, turpmāk –<br />
Vomi), kurš bija izveidots Vācijā 1936. gadā un kura pārziņā<br />
atradās vācu „tautas grupas” ārzemēs. Šā biroja galvenās amatpersonas<br />
sāka ignorēt Tautas apvienības oficiālos pārstāvjus un<br />
viņu ieņemto pozīciju vācbaltiešiem svarīgos jautājumos. Latvijas<br />
vāciešu politisko cīņu norise tika skatīta un novērtēta vienīgi<br />
caur krēgeriešu uztveres prizmu. Centrālā biroja vadība centās<br />
14
panākt tādu abu konfliktējošo pušu izlīgumu, kas būtu izdevīgs<br />
E. Krēgera grupai. Ļoti spilgti tas atklājās 1937. gada pavasarī<br />
un vasarā, kad no jauna bija saasinājušās „Kustības” attiecības<br />
ar Tautas apvienības konservatīvi noskaņoto vadību. No sava<br />
aģenta ar segvārdu „Krūms” Latvijas Politpārvalde 1938. gada<br />
pavasarī saņēma šādas ziņas par šā konflikta noregulējumu:<br />
„1937. gada vasarā sakarā ar nesaskaņām „Volksgemeinschaft”<br />
vadītājs Mindels 44 un nacionālsociālistiskās kustības vadītājs<br />
Erhards Krēgers izsaukti uz Vāciju, kur ieteikts vienoties, jo<br />
pretējā gadījumā Vācija atsaukšot līdzekļus vācu organizāciju<br />
pabalstam Latvijā. Vienošanās panākta, 45 un patreizējais stāvoklis<br />
esot tāds, ka galvenais noteicējs vācu organizācijās ir Erhards<br />
Krēgers.” 46<br />
„Kustības” nostiprināšanās vācbaltiešu vidū pamatoti radīja<br />
latviešos lielu neuzticību un pat naidu pret vācu pilsoņiem, bet<br />
vietējos vāciešus 47 sarūgtināja vairāki Kārļa Ulmaņa autoritārās<br />
valdības veiktie pasākumi, kuri nereti ļoti būtiski aizskāra<br />
viņu intereses. Kā norādīja Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms<br />
Munters, subjektīvi viņi bija pārliecināti, ka Latvijā grib vispār<br />
iznīcināt vācietību. 48<br />
Lai atbildētu uz jautājumu, cik spēcīgu „antivācu lādiņu”<br />
objektīvi radīja autoritārā režīma pasākumi, nepieciešams iepazīties<br />
ar avotiem, kas atspoguļo visu ieinteresēto pušu uztveri<br />
un argumentāciju. Sāksim ar Vācijas oficiālā viedokļa noskaidrošanu.<br />
Gan Vācijas Ārlietu ministrija, gan vācu sūtniecība<br />
Rīgā uzskatīja, ka K. Ulmaņa kabineta iekšpolitika bija izteikti<br />
antivāciska. 1936. gada pavasarī lietas nonāca pat tik tālu, ka<br />
vācu sūtnis Rīgā Ekhards fon Šaks (Schack) sāka rakstīt par<br />
arvien plānveidīgāku un iznīcinošāku „karagājienu” pret vācu<br />
mazākumtautību. 49 4. aprīlī viņš piesūtīja Berlīnei sūtniecības<br />
sastādītu pārskatu par Latvijas valdības antivāciskajiem pasākumiem.<br />
50 Savukārt Vācijas Ārlietu ministrija ar šo latviešu<br />
„grēku sarakstu”, kurā bija iekļauti „15 pārkāpumi”, iepazīstināja<br />
ieinteresētās Vācijas iestādes. 51 Piebildīšu gan, ka fon Šaks<br />
šajā sarakstā bija iekļāvis arī tādus pasākumus, kurus visai grūti<br />
kvalificēt kā tieši pret vietējiem vāciešiem vērstus. Piemēram,<br />
15
viņš kā „piekto pārkāpumu” minēja to, ka latviešu skolās kā<br />
pirmā svešvaloda vācu valodas vietā tiek ieviesta angļu valoda. 52<br />
Neapšaubāmi īpašu uzmanību pelna fakts, ka liecības par<br />
K. Ulmaņa valdības visai aktīvo politiku pret vācietību satur<br />
vairāki dokumenti, kuru autori toreiz piederēja pie Latvijas oficiālajām<br />
aprindām. Tā, piemēram, Latvijas sūtņa Varšavā Ludviga<br />
Ēķa slepenajā vēstulē V. Munteram (1939. gada 1. maijs)<br />
lasāmas šādas rindas: „Vācu minoritātes (tāpat arī pa daļai<br />
poļu) mūsu zemē ir mums bīstams svešu spēku pieturas punkts,<br />
kur mūs var sākt spiest no ārienes un iekšienes. Pretimnākšana<br />
un iekšējās politikas elasticitāte nevar šo bīstamo punktu eliminēt.<br />
Varbūt būtu jāizvairās vēl vairāk no sīkām minoritātes<br />
„kaitināšanas metodēm” (skolu lietās, saimnieciskajās koncesijās,<br />
minoritāšu uzņēmumu likvidēšanā utt.), ko varētu panākt<br />
vēlāk, kad visas valsts eksistence un tautas neatkarība nestāvētu<br />
„uz spēles”, kā tas ir tagad.” 53<br />
Šajā sakarā nevar nepieminēt arī K. Ulmaņa manuskriptu<br />
un viņa nopratināšanas protokolu, kuri tapuši laikā pēc Ulmaņa<br />
deportācijas no Latvijas: 1940. gada oktobrī – 1942. gada februārī.<br />
No šiem dokumentiem izriet, ka vietējo vāciešu ietekmes<br />
jūtamu samazināšanu valsts sabiedriski politiskajā un ekonomiskajā<br />
dzīvē Ulmanis uzskatīja par pašu galveno un neatliekamāko<br />
uzdevumu, kuru arī centies mērķtiecīgi īstenot. 54 Skaidrs,<br />
ka, ievērojot šo dokumentu specifiskos tapšanas apstākļus, tie<br />
jāvērtē ļoti kritiski, taču acīmredzot tie satur arī zināmu racionālu<br />
kodolu un patiesības devu.<br />
Protams, ka daudzos citos latviešu (vai jauktas) izcelsmes<br />
avotos ir pārstāvēts atšķirīgs viedoklis. Vispirms tas sakāms par<br />
diplomātiskajiem dokumentiem, kuros atspoguļota Latvijas<br />
oficiālā nostāja sarunās ar Vācijas pārstāvjiem. Latvijas diplomāti,<br />
kā likums, noliedza, ka Latvijā būtu apzināti īstenota antivāciska<br />
iekšpolitika. Piemēram, 1936. gada 20. jūnijā tiekoties<br />
ar Vācijas ārlietu ministru Konstantīnu fon Neirātu (Neurath),<br />
kas bija cilvēks ar plašiem sakariem ārzemēs un izsmalcināta<br />
dzīvesveida piekritējs („viņa dzīvoklis līdzinājās mākslas priekšmetu<br />
krātuvei un virtuve bija slavena visā Berlīnē” 55 ), Latvijas<br />
16
ārlietu ministrs V. Munters pat apgalvoja, ka Latvijas valdība<br />
izturas pret vācbaltiešiem „augstsirdīgi”. Pēc viņa domām, tieši<br />
paši vietējie vācieši nevēlējās sadarboties ar latviešiem un pretendēja<br />
uz „izņēmuma tiesībām”. 56<br />
Līdzīgas domas V. Munters izteica arī 1939. gada aprīlī vairākās<br />
„draudzīgās un neoficiālās” sarunās ar Vācijas sūtni Ulrihu<br />
fon Koci (Kotze). Viņš uzsvēra, ka vietējie vācieši „ir liels<br />
šķērslis”, kas traucējot uzlabot abu valstu attiecības. Taču tas<br />
nenozīmē, ka Munters prasītu, lai Vācija pamet savus tautas<br />
brāļus „vilkiem aprīšanai”. Viņa skatījumā vienīgi nebija pieņemams<br />
un izturams stāvoklis, kad vācbaltieši „pretendē uz<br />
izņēmuma tiesībām, griežas pēc aizsardzības pie zināmām un<br />
nezināmām vācu „Stellen”, un tai pašā laikā piekopj nelojālu<br />
nicināšanas pilnu un separātisku politiku”. 57<br />
Visu šo dažādas izcelsmes avotu analīze parāda, ka autoritārā<br />
režīma laikā Latvijā mazākumtautības politikas jomā novērojamas<br />
lielas izmaiņas. „15. maija Latvija” nekādi neattaisnoja<br />
vācbaltiešu cerības. K. Ulmaņa valdība uzsāka pret viņiem īstenot<br />
„bargāku kursu”. No otras puses, tomēr Ulmanis ne tuvu<br />
likvidēja visu to pozitīvo (piemēram, skolu autonomiju utt.),<br />
kas kopš 1918. gada nogales bija likts Latvijas valsts un vācbaltiešu<br />
attiecību pamatā.<br />
Ieskatīsimies dokumentā – dienesta atzīmē (tā tapusi<br />
1937. gada 14. janvārī, un tās autors ir Vācijas Ārlietu ministrijas<br />
VI nodaļas vadītājs Fricis fon Tvardovskis (Twardowski)),<br />
lai nevis attaisnotu K. Ulmani, bet gan parādītu, ka antivācu<br />
pasākumi bija Eiropas mēroga parādība, kas tomēr liecina, ka<br />
arī paši tautas vācieši pie daudz kā bija vainīgi. Dokumentā lasāmi<br />
šādi vārdi: „1936. gada bilance uzrāda vācu mazākumtautībām<br />
Eiropā maziepriecinošu ainu.” Vācu diplomāts neslēpa<br />
arī, ka Eiropas valstu pamattautu noskaņojums pret vietējiem<br />
vāciešiem (ar retiem izņēmumiem) bija izteikti nedraudzīgs.<br />
Daudzās valstīs tiekot sašaurinātas vietējo vāciešu ekonomiskās<br />
iespējas un ierobežota viņu politiskā un sabiedriskā darbība. 58<br />
Iepazīstoties ar Vilhelma fon Rīdigera (Rüdiger), pirmā Tautas<br />
apvienības prezidenta (1923–1935), atmiņām, kas publicētas<br />
17
1955. gadā, rodas priekšstats par to, kādus K. Ulmaņa valdības<br />
pasākumus varētu uzskatīt par antivāciskiem. Sastādot autoritārā<br />
režīma „grēku sarakstu”, viņš tajā iekļāva šādus likumus:<br />
„1934. gada 12. jūlija likumu par Vācu izglītības sistēmas pārvaldes<br />
likvidēšanu, 1935. gada 5. janvāra likumu par valsts valodu,<br />
kas noveda pie vācu valodas izslēgšanas no sabiedriskās aprites,<br />
1935. gada 31. janvāra likumu, kas ierobežoja vācu juristu<br />
skaitu advokātu profesijā, 1935. gada 25. februāra likumu, kas<br />
esot gandrīz pilnīgi izslēdzis iespēju vāciešiem iegūt īpašumā<br />
gruntsgabalus, 1935. gada 9. aprīļa likumu par Latvijas kredītbanku,<br />
kas atstāja iznīcinošu ietekmi uz vācu tirdzniecību un<br />
vācu rūpniecību, 1935. gada 31. decembra likumu par kamerām,<br />
kuram sekoja 14 vācu saimniecisko organizāciju slēgšana<br />
un to ievērojamā īpašuma (arī Lielās un Mazās ģildes vēsturisko<br />
ēku) konfiskācija, 1938. gada 11./14. februāra likumu par<br />
presi un biedrībām, kas vācu biedrības un vācu presi pakļāva<br />
latviešu administrācijas patvaļai”. 59<br />
V. fon Rīdigera pieminēto likumu darbības izpausmju analīze<br />
(pašu likumu tekstos bieži ir grūti saskatīt kaut ko antivācisku)<br />
liecina, ka vairāki no tiem visai būtiski aizskāra vietējo vāciešu<br />
intereses. Smags trieciens vācbaltiešiem un citām Latvijas mazākumtautībām<br />
bija 1934. gada 12. jūlija likums par tautas izglītību,<br />
kas atcēla 1919. gada 8. decembra likumu par mazākumtautību<br />
skolu iekārtu Latvijā un noteica zināmus ierobežojumus mazākumtautību<br />
skolēnu izglītošanas iespējām. Viņi varēja mācīties<br />
tās tautības skolās, pie kuras piederēja viņu vecāki, vai apmeklēt<br />
latviešu skolas. Latviešu skolās bija jāmācās arī to jaukto ģimeņu<br />
bērniem, kurās viens no vecākiem bija latvietis. 60<br />
Būtiskas izmaiņas skāra arī Latvijas Izglītības ministrijas<br />
struktūru. Veidojot vienotu un centralizētu ministrijas vadību,<br />
likvidēja Mazākumtautību skolu departamentu un mazākumtautību<br />
skolu pārvaldes. To vietā nāca referenti ar visai pretrunīgām<br />
un apcirptām pilnvarām. Viņiem tagad bija atļauts<br />
vairāk darboties tikai kā padomdevējiem Izglītības ministrijā. 61<br />
Tas viss, neapšaubāmi, jūtami ierobežoja vācu un citu mazākumtautību<br />
skolu autonomiju, bet to pilnīgi nelikvidēja.<br />
18
Mazākumtautību nacionālā skolu sistēma vispār turpināja pastāvēt<br />
un pat saņēma valsts finansējumu. Ņemot vērā to, kā skolu<br />
jautājumi pēc K. Ulmaņa apvērsuma tika kārtoti praksē, paši<br />
vācbaltieši gan uzskatīja, ka ir grūti runāt par skolu autonomijas<br />
saglabāšanu. 1938. gada aprīlī vācu skolu referents Maksimiliāns<br />
fon Radeki (Radecki) iesniedza Ministru prezidentam ziņojumu,<br />
kurā, analizējot autoritārās valdības skolu un izglītības<br />
politiku, nonāca pie secinājuma, ka „no skolu autonomijas faktiski<br />
nekas vairs nav palicis pāri”. 62<br />
Vācbaltiešu intereses spēcīgi aizskāra arī jau pieminētie tā<br />
sauktie Silvestra likumi (1935. gada 31. decembris) par kamerām.<br />
63 Cīņā pret šiem likumiem vācbaltiešus ļoti aktīvi atbalstīja<br />
arī oficiālā Vācija, izsakot protestus un nožēlu, ka tiek pārkāptas<br />
vāciešu tiesības Latvijā. 64 Pret Latviju izvērsās īsts Vācijas<br />
preses karš. Latvijas sūtnis Hugo Celmiņš 1936. gada 4. februārī<br />
ziņoja uz Rīgu, ka pirms nedēļas viņš saskaitījis 165 rakstus un<br />
piezīmes, kas 131 preses izdevumā vērsti pret Latviju. 65 Gandrīz<br />
veselu mēnesi vācu sabiedrība ik dienu varēja lasīt avīzēs kliedzošus<br />
virsrakstus: „Laupīšana”, „Zagšana”, „Boļševisms Latvijā”,<br />
„Ļaunprātība” utt. 66 Pēc latviešu diplomātu rīcībā esošām<br />
ziņām, galvenie sagrozītās informācijas sniedzēji bija tie Rīgas<br />
vācieši, kuriem Latvijas neatkarība bija kā dadzis acī. Turklāt<br />
daudzus pret Latviju vērstos rakstus bija sacerējuši Vācijā dzīvojošie<br />
vācbaltieši un tā sauktie baltikumieši. 67 Viņi parasti neaizmirsa<br />
atgādināt un uzskaitīt visus iepriekšējos latviešu nāves<br />
grēkus, sākot ar it kā dotā solījuma piešķirt zemi vācu karavīriem,<br />
kas cīnījās pret boļševismu Latvijā 1919. gadā, nepildīšanu<br />
68 un beidzot ar vācu skolu autonomijas atcelšanu 1934. gada<br />
jūlijā (patiesībā tā gan tika vienīgi ierobežota).<br />
Latvija ļoti asi reaģēja uz vācu diplomātu izteikumiem un<br />
vācu preses uzbrukumiem. Vienlaikus latviešu diplomāti mēģināja<br />
pārliecināt savus vācu kolēģus par Silvestra likumu nepieciešamību.<br />
Tā sarunā ar vācu sūtni Rīgā E. Šaku 1936. gada<br />
22. janvārī Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs V. Munters norādīja,<br />
ka likumi par kamerām nav vērsti pret vācbaltiešiem,<br />
kuri Latvijā netiekot ne apspiesti, ne ierobežoti. 69 Šaks gan<br />
19
eaģēja uz šo apgalvojumu ar visai ironisku piezīmi: „Ja es to<br />
varētu ziņot uz Berlīni un tur atrastu ticību, tad mēs jau rīt varētu<br />
noslēgt draudzības līgumu un militāru aliansi.” 70<br />
Daudzi jo daudzi dokumenti liecina, ka vācbaltiešiem<br />
„15. maija Latvijā” bija grūti iegūt nekustamos īpašumus, it īpaši<br />
Latvijas laukos. Šā jautājuma izlemšana bija Latvijas tieslietu<br />
ministra Hermaņa Apsīša kompetencē. Viņam adresētie vācbaltiešu<br />
lūgumi, lai saņemtu atļauju nekustamā īpašuma pirkšanai,<br />
nereti tika noraidīti, pat nepaziņojot iemeslus. Skaidrs, ka<br />
vietējo vāciešu vadītāji ar šādu stāvokli nevēlējās samierināties.<br />
Šajā jautājumā viņi apelēja gan pie Valsts prezidenta, gan pie<br />
tieslietu ministra. Tā 1939. gada 23. februārī Tautas apvienības<br />
prezidents A. Intelmans rakstīja Apsītim: „Nevaru nepadoties<br />
iespaidam, ka vācu tautības pilsoņi ir pakļauti sevišķai viņu<br />
lūgumu apspriešanai. Rodas iespaids, ka ne viņu derīgums un<br />
materiālās iespējas spēlē lomu, bet gan viņu piederība pie vācu<br />
tautības. Šie pilsoņi jūtas nostādīti otrās šķiras pilsoņu lomā.” 71<br />
1939. gada 17. aprīlī V. Munters vēstulē Latvijas sūtnim Berlīnē<br />
E. Krieviņam informēja par savām sarunām ar U. fon Koci un<br />
kategoriski noraidīja šādus apgalvojumus. Ārlietu ministrs bija<br />
pilnīgi pretējos ieskatos: vietējie vācieši „savas lietas un vajadzības<br />
izceļ pārspīlētā veidā” un iedomājas, ka „viņi atrodas mūsu<br />
politiskās un saimnieciskās dzīves centrā”. Pēc Muntera domām,<br />
ja kāds vācietis, kas gribēja pirkt nekustamo īpašumu, dažu mēnešu<br />
laikā nesaņēma atbildi uz savu iesniegumu vai arī tas tika<br />
noraidīts, to tūlīt tulkoja kā soli, kas vērsts pret vācietību. 72<br />
Ārlietu ministra rīcībā bija informācija, ka Tieslietu ministrija<br />
ik gadus saņēmusi ap 13 000 lūgumu par imobiliju iegūšanu.<br />
Norādījis, ka, izskatot tos, tieslietu ministram nav iespējams<br />
ņemt vērā iesniedzēju tautību, viņš izvirzīja jautājumu, kādu<br />
lomu te „var spēlēt vācu lūgumi”, pat ja „pieņem, ka tie turas<br />
trīs procentu robežās”, un pats atbildēja: „Tas taču ir piliens<br />
jūrā.” Munters bija arī neizpratnē, kāpēc nedrīkstētu noraidīt<br />
vāciešu iesniegumus, ja tiek atteikts arī latviešiem. 73<br />
Saprotams, ka ne visi autoritārā režīma vadītāji bija tik lieli<br />
diplomāti kā V. Munters. Daži no viņiem pat sarunās ar vietējo<br />
20
vāciešu amatpersonām neslēpa, ka nav ieinteresēti, lai vācbaltieši<br />
no jauna nostiprinātos Latvijas laukos un tādējādi kaut<br />
daļēji kompensētu 1920. gada agrārās reformas radītos zaudējumus.<br />
Tā 1938. gada 4. aprīlī K. Ulmanis skaidri pateica Tautas<br />
apvienības prezidentam E. Mindelam (Mündel), kāpēc viņš<br />
uzskata par nevēlamu parādību vācbaltiešu mēģinājumus iegūt<br />
jaunas zemes platības tajās vietās, kur jau bijuši vācu zemes<br />
īpašumi, līdz ar to norobežojoties no citu tautību lauksaimniekiem.<br />
Ulmanis izteicās, ka šādā veidā arvien tiktu radītas jaunas<br />
„mirušas salas” (noch weitere tote Inseln). 74<br />
Pavisam nepārprotama informācija nekustamo īpašumu<br />
jautājumā ir atrodama Latvijas uzraudzības iestāžu materiālos:<br />
Tieslietu ministrija praktizē neizsniegt sveštautībniekiem<br />
atļaujas nekustamo īpašumu iegūšanai. 75 Turklāt Latvijas Politpārvaldes<br />
ierēdņiem vajadzēja ļoti uzmanīgi sekot līdzi vācbaltiešu<br />
saimnieciskajiem darījumiem un tos fiksēt. Piemēram,<br />
1938. gada 15. augustā minētās iestādes priekšnieka Jāņa Fridrihsona<br />
ziņojumā iekšlietu ministram Vilim Gulbim ar izteiktu<br />
gandarījumu bija atzīmēts: „Esot vērojama vācu nekustāmā īpašuma<br />
samazināšanās, tā 1937. gadā vācieši ir nopirkuši pilsētās<br />
111 objektus par Ls 270 00, pārdevuši turpretim 296 objektus<br />
par 6,8 miljoniem latu, zaudējuši 4,1 miljonu latu; uz laukiem<br />
pārdevuši par Ls 249 000 vairāk nekā pirkuši.” 76<br />
Skaidrs, ka ne visi tie K. Ulmaņa autoritārās valdības likumi,<br />
kurus V. fon Rīdigers iekļāva „grēku sarakstā”, būtu kvalificējami<br />
kā antivācu pasākumi. Nereti pašu vācbaltiešu izturēšanās<br />
un darbība noveda pie tā, ka viens vai otrs likums vai arī rīkojums<br />
izrādījās vērsts pret viņiem. Raksturīgs piemērs šajā ziņā<br />
ir salīdzinoši biežā naudas sodu uzlikšana tieši Rīgas vācu avīžu<br />
(Rigasche Rundschau, Rigasche Post) galvenajiem redaktoriem,<br />
pamatojoties uz 1938. gada preses likumu. To publikāciju izvērtējums,<br />
par kuru ievietošanu bija uzlikti šie sodi, parāda, ka<br />
vācu preses vadītāji apzināti ignorēja izvirzītos noteikumus un<br />
darīja visu, lai ar preses palīdzību vietējos vāciešus noskaņotu<br />
pret Latvijas valsti. Tā 1939. gada 26. jūlijā avīze Rigasche Rundschau<br />
publicēja rakstu „Tautas grupu politikas jaunie ceļi”, kurā<br />
21
atklāti aicināja vācbaltiešus gatavoties graujošai darbībai pret<br />
Latviju. 77<br />
Pats būtiskākais iemesls, kāpēc K. Ulmaņa valdība īstenoja<br />
pret vietējiem vāciešiem vērstu politiku, bija autoritārā režīma<br />
centieni atbilstoši nacionālajam principam panākt valsts un pamattautas<br />
pilnīgu identitāti. Minētos antivācu pasākumus var<br />
uzlūkot kā sekas tam pretvācu noskaņojumam, kas veidojās latviešu<br />
sabiedrībā vācbaltiešos nacisma ideju lielās ietekmes dēļ<br />
un Berlīnes izaicinošās politikas dēļ. Latvijas valdību kaitināja<br />
arī vietējo vāciešu nelojalitātes biežās izpausmes, viņu pārstāvju<br />
sūdzības Berlīnei par nodarītajām (vai it kā nodarītajām) pārestībām,<br />
kā arī viņu centieni ar Vācijas oficiālo iestāžu palīdzību<br />
panākt atsevišķu savu prasību (kleine Wünsche) ievērošanu Latvijā.<br />
Ulmaņa pozīcija šajā jautājumā bija skaidra un nepārprotama:<br />
vispirms lojalitāte un tad kleine Wünsche.<br />
Lai gan Berlīnei nekad neizdevās post factum panākt Latvijas<br />
valdības piekāpšanos vācbaltiešu prasībām, tomēr Vācijas<br />
nostāja bija iedarbīgs faktors, kas ievērojami vājināja autoritārā<br />
režīma politikas antivācisko ievirzi. Vācijas Ārlietu ministrijas<br />
asā reakcija uz Silvestra likumiem un vācu diplomātu regulārie<br />
pārmetumi V. Munteram par vācbaltiešu interešu ignorēšanu<br />
spieda K. Ulmaņa kabinetu izvairīties no atklātiem konfliktiem<br />
ar vācbaltiešu vadību. Nav nejaušība, ka 1937. gadā vairs netika<br />
pieņemts neviens izteikti antivācisks likums. E. Šaks, tiesa, šo<br />
faktu skaidroja ar to, ka iepriekšējos gados pieņemtie likumi<br />
deva Latvijas oficiālajām iestādēm iespēju turpināt mērķtiecīgo<br />
vācu elementa izstumšanas politiku (tas tika izstumts no visām<br />
sabiedrības dzīves jomām). 78<br />
Zināmā mērā, protams, tas atbilda patiesībai, bet pakāpeniski<br />
K. Ulmaņa valdības politikā iezīmējās arī cita tendence.<br />
Latviešu politiskā elite mēģināja atrast modus vivendi ar vietējiem<br />
vāciešiem. Īpaši aktīvi šādi centieni vērojami 1938. gada<br />
nogalē pēc Minhenes konferences, kad stipri pieauga Vācijas<br />
ietekme Austrumeiropā. Taču nekāds izlīgums netika panākts,<br />
jo bija nokavēts īstais brīdis. Vietējo vāciešu jaunatne Latvijā<br />
bija gandrīz jau pārvērtusies par Berlīnes „piekto kolonu”. 79<br />
22
Krēgeriešu aktivitāte kulmināciju sasniedza 1939. gada pavasarī,<br />
kad Vācija piespieda Lietuvu atteikties no Klaipēdas<br />
(Mēmeles) apgabala. 80 Latvijas iekšlietu ministra K. Veidnieka<br />
skatījumā tieši šī akcija bija pagrieziena punkts. 1940. gada<br />
29. maijā viņš norādīja: „Kamēr vācieši vēl nebija iesoļojuši<br />
Klaipēdā, viņi [vietējie vācieši. – I. F.] aprobežojās vienīgi ar<br />
ideoloģisku darbību, kas uz ārieni diezgan maz izpaudās. Turpretīm<br />
pēc Klaipēdas pievienošanas Vācijai mūsmāju vācieši<br />
pacēla galvas un nešaubīgi ticēja, ka ilgi vairs nebūs jāgaida,<br />
ka arī Latvijā iesoļos Lielvācijas karapulki. Lai to atvieglotu,<br />
vietējie vācieši sāka organizēt kaujas grupas. Notika militāras<br />
apmācības, zem ekskursiju maskas sāka rīkot manevrus, staigāja<br />
īpašās formās utt.” 81<br />
1939. gada aprīlī, kad V. Munters un U. fon Koce kopīgi<br />
apsprieda vācu „tautas grupas” prasības un tās nostāju, abi<br />
diplomāti atzina, ka latviešiem ir ārkārtīgi sarežģīti saprasties<br />
ar abām vietējo vāciešu paaudzēm, jo vecākā atrodas „ressentiment<br />
varā” un nevar aizmirst to, ka Latvijā tā „reiz ir valdījusi”,<br />
bet jaunākā „vēl ir nepareizi saprastā nacionālsociālisma narkozē”.<br />
82 Sarunu gala rezultātā Munters nonāca pie vēl radikālāka<br />
secinājuma un uzsvēra, ka vācbaltieši pret Latviju izturas<br />
nelojāli un tāpēc izstrādāt „sadarbības platformu” ar viņiem<br />
nav iespējams. Raksturojot Latvijas vāciešu centienus un noskaņojumu,<br />
viņš norādīja: „Mēs zinām, kā vācietības vadošās<br />
aprindas raugās uz Latviju un latviešiem, mēs zinām, ka mūs<br />
nīst un skatās pāri robežām, mēs zinām, ka viņi savas sūdzības<br />
sūta pa visādiem ceļiem uz ārzemēm, ka viņi negrib pieļaut normālas<br />
attiecības starp Vāciju un Latviju, ka viņi cer uz vāciešu<br />
ienākšanu mūsu zemē.” 83<br />
V. Muntera sniegtais raksturojums vairāk gan attiecās uz<br />
krēgeriešiem, nevis visu „tautas grupu”. Atsevišķas vācbaltiešu<br />
aprindas saglabāja lojalitāti pret Latviju. Daudzi atstāja dzimteni<br />
ar smagu sirdi un asarām acīs, ar skumju noskaņu un bažām<br />
par rītdienu. Daudzi vēlējās „palikt Latvijā, bet baidījās nepildīt<br />
Hitlera doto pavēli, pakļāvās vācbaltiešu garā audzinātai, apziņā<br />
dziļi iesakņotai disciplīnas izjūtai”. 84<br />
23
2. Heim-ins-Reich-Politik<br />
Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas un Igaunijas ir jo cieši<br />
saistīta ar Padomju Savienības un Vācijas attiecību attīstību<br />
1939. gadā. Ne tikai Latvijai un vācbaltiešiem, bet arī vairākām<br />
citām Eiropas tautām tik liktenīgo Maskavas un Berlīnes<br />
draudzības periodu (1939–1941) ievadīja 1939. gada 23. augustā<br />
noslēgtais vācu un padomju neuzbrukšanas līgums un tā<br />
neatņemamā sastāvdaļa – slepenais papildu protokols (Molotova–Ribentropa<br />
pakts). Pēc savas būtības šis pakts, kas iegājis<br />
vēsturē kā 20. gadsimta lielākais noziedzīgais darījums, bija<br />
prettiesisks un cinisks izlīgums uz sešu trešo valstu rēķina. Tas<br />
sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes zonā. Latvija,<br />
Igaunija un Somija tika „atdotas” Padomju Savienībai, bet<br />
Lietuva – Vācijai. Abu agresīvo lielvalstu interešu sfēru robeža<br />
Polijā tika nosprausta pa upju līniju: Nareva, Visla un Sana. 85<br />
Protokols akcentēja arī PSRS īpašās intereses un Vācijas pilnīgo<br />
politisko neieinteresētību par toreiz Rumānijai piederošo<br />
Besarābiju. 86<br />
Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgums bija „nāves spriedums<br />
Polijai”. 87 Tas bija starta signāls vācu un krievu vispārējai<br />
agresijai. Tas iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam. Vācija<br />
uzsāka karadarbību 1. septembrī (pēc divām dienām Lielbritānija<br />
un Francija tai pieteica karu) un kopā ar Padomju Savienību,<br />
kas konfliktā iesaistījās sešpadsmit dienas vēlāk, dažu<br />
nedēļu laikā iznīcināja Polijas neatkarību. Molotova–Ribentropa<br />
pakts pilnā mērā atklājās kā kara, dalīšanas un iznīcināšanas<br />
pakts. Tas atspoguļoja divu agresīvi noskaņotu diktatoru sazvērestību<br />
pret mieru un valstu suverenitāti.<br />
1939. gada 28. septembrī Vācija un PSRS noslēdza līgumu<br />
par draudzību un robežu, kas oficiāli sankcionēja Polijas valsts<br />
iznīcināšanu. Šim līgumam sekoja vairāki dažādas slepenības<br />
pakāpes papildu protokoli. Pirmajā protokolā bija paredzēts<br />
mainīt 23. augusta līguma slepenajā papildu protokolā noteiktās<br />
Vācijas un PSRS interešu sfēru robežas. Lietuvu iekļāva<br />
padomju interešu sfērā, bet Lubļinas vojevodisti un daļu Varšavas<br />
vojevodistes – Vācijas interešu sfērā. Šajā protokolā bija<br />
24
arī norādīts: kolīdz Padomju Savienības valdība „savu interešu<br />
uzturēšanās nolūkos veiks īpašus pasākumus”, tā tiks izmainīta<br />
vācu un lietuviešu robeža. 88 Berlīne pretendēja uz Lietuvai piederošo<br />
Marijampoles (Suvalki) apgabalu.<br />
Otrais papildu protokols, kā jau minēts, risināja jautājumu<br />
par vāciešu izceļošanu no Padomju Savienības interešu sfēras,<br />
paredzot pārvietot arī Vācijas „interešu apgabalos” dzīvojošos<br />
ukraiņus un baltkrievus. Atbilstoši izceļošanas protokolam<br />
padomju puse piekrita, ka vāciešu pārvietošanu īstenos Vācijas<br />
valdības pilnvarotie, sadarbojoties ar kompetentām vietējām<br />
iestādēm. 89 Lai gan šis protokols attiecās arī uz Latvijā un<br />
Igaunijā dzīvojošajiem vāciešiem, šīs valstis nav tieši nosauktas.<br />
Acīmredzot vienošanās būtu palikusi spēkā arī tad, ja Baltijas<br />
valstīs, tur esot vēl vietējiem vāciešiem, norisinātos pārmaiņas,<br />
kuru rezultātā būtu grūti runāt par latviešu un igauņu vietējām<br />
iestādēm. E. Andersons ir tiešs un nesaudzīgs: „Dokuments<br />
neminēja Latvijas un Igaunijas valdību. To vietā varēja būt arī<br />
padomju okupācijas iestādes.” 90<br />
Pilnīgi skaidrs, ka starptautisko tiesību vēsturē šim protokolam<br />
nav precedenta. Tas ir vienīgais šāda veida nolīgums, kurā<br />
divi diktatori par savā starpā noslēgtās vienošanās objektu izrauga<br />
citās suverēnās valstīs dzīvojušus pilsoņus. Taču kā Vācija,<br />
tā arī Padomju Savienība tolaik starptautisko tiesību normas un<br />
principus uzlūkoja par tukšu skaņu. Abas agresīvās lielvalstis<br />
jutās tik stipras, ka atklātu izaicinājumu pasaules sabiedriskajai<br />
domai uztvēra kā ikdienišķu parādību.<br />
Trešajā papildu protokolā Vācija un Padomju Savienība<br />
slepeni vienojās par to, ka savās teritorijās nepieļaus nekādu<br />
poļu aģitāciju, kas „aizskars otras puses teritoriju”. Maskava un<br />
Berlīne apņēmās apspiest savās teritorijās visus šādas aģitācijas<br />
avotus un vienojās, ka informēs viena otru par pasākumiem,<br />
kas tiks veikti šā mērķa sasniegšanai. 91 Tās nebija tikai formālas<br />
deklarācijas, tām sekoja konkrēta rīcība un darbība. 92<br />
1939. gada 28. septembrī parakstītās vienošanās rāda, ka<br />
Vācija bija ieinteresēta arvien ciešāk sadarboties ar Padomju<br />
Savienību. Berlīne tiecās pilnveidot abu valstu politisko un<br />
25
ekonomisko savienību un neizslēdza iespēju to pārvērst militārajā<br />
savienībā. 93 Tieši iecere pilnveidot savienību galvenokārt<br />
arī radīja ideju par iedzīvotāju pārvietošanu, ko grūti uztvert<br />
kā obligāti nepieciešamu pasākumu, kas neapstrīdami izrietētu<br />
no noslēgtajiem nolīgumiem par Austrumeiropas sadalīšanu.<br />
Vācieši tādā veidā lika Maskavai saprast, ka padomju un vācu<br />
interešu sfēru norobežošana notikusi uz ilgāku laiku. Kā trāpīgi<br />
norāda pazīstamais vācbaltiešu izcelsmes tiesībzinātnieks<br />
D. A. Lēbers (Loeber), iedzīvotāju pārvietošana nostāda notikuša<br />
fakta priekšā, un tās rezultātus tik vienkārši nevar anulēt. 94<br />
Vācijas izraudzītā un alternatīvas neizslēdzošā ārpolitiskā<br />
stratēģija, kas ietvēra arī iespēju visai ilgstoši turpināt sadarbību<br />
ar PSRS, bija viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicināja<br />
Berlīnes rīcību pret citās Eiropas valstīs dzīvojošām vācu<br />
„tautas grupām”. Tā bija tik jūtama, ka izraisīja neizpratni pat<br />
Vācijas augstākajās politiskajās aprindās. Vācijas Ārlietu ministrijas<br />
valsts sekretārs Ernsts fon Veiczekers (Weizsäcker), pēc<br />
ranga otrais ārlietu resora hierarhijā, 1939. gada 14. oktobrī<br />
savā dienasgrāmatā rakstīja: „Nomaļvalstu [tā vācieši dēvēja<br />
Baltijas valstis. – I. F.] un Somijas pamešana likteņa varā, kā<br />
arī pēc fīrera vēlēšanās īstenotā ļoti steidzīgā vāciešu izvešana<br />
no šiem apgabaliem ir dāvana Krievijai [..] Pasaule to mums vēl<br />
ilgi nepiedos.” 95<br />
Vairāk nekā divdesmit gadu īstenotā vācietības nostiprināšanas<br />
politika Austrumviduseiropas zemēs 96 sāka pārvērsties<br />
par Heim-ins-Reich-Politik (par mājup uz Vāciju politiku). Grūti<br />
gan skaidri pateikt, vai šī jaunā, uz nacistiskās kustības pirmsākumos<br />
populārām idejām balstītā politika 97 bija vai nebija<br />
mērķtiecīgi virzīta uz visu ārzemju vāciešu koncentrēšanu vienā<br />
dzīves telpā. Daudz kas liecina, ka tomēr katrā konkrētajā gadījumā,<br />
kad runa bija par izceļošanu, attiecīgā ideja izvirzīta vai<br />
lēmums pieņemts pēc atšķirīgiem apsvērumiem. 98 Vairākos aspektos<br />
Heim-ins-Reich-Politik atklājās kā agrāk īpaši neplānota<br />
akcija, respektīvi, kā vistīrākā improvizācija, 99 kuru noteica Vācijas<br />
un PSRS sadarbības paplašināšanas ieceres pēc 1939. gada<br />
augusta.<br />
26
Latvijas vēsturnieks Kārlis Kangeris gan vairāk akcentē izceļošanas<br />
akcijas saistību tieši ar nacistu agrīnajiem plāniem.<br />
Viņš raksta, ka pēc Otrā pasaules kara sākuma nacistu virsotnei<br />
pēkšņi radās iespēja sākt īstenot savus sen lolotos vācietības un<br />
rasu politikas plānus, proti, „apvienot Vācijas teritorijā visus<br />
vācu rasei piederīgos”. 100 Līdz ar to vācbaltiešu izceļošana no<br />
Latvijas un Igaunijas bija šo jauno iespēju pirmā nopietnā pārbaude.<br />
Pastāv arī iespēja Heim-ins-Reich-Politik ciešāk saistīt ar Blut<br />
und Boden (asins un zemes) ideoloģiju, kuru nacistu partijā aktīvi<br />
pārstāvēja SS reihsfīrers Heinrihs Himlers (Himmler) un kura<br />
„paredzēja aptverošu Austrumeiropas telpas demogrāfisko pārveidošanu”.<br />
101 Galvenā šīs koncepcijas ideja bija tautas rasiskās<br />
tīrības saistība ar apmešanās vietu – laukiem. Ar zemniecības<br />
palīdzību vajadzēja panākt vācu tautas „rasisko atveseļošanos”.<br />
Zemniecību uzlūkoja kā galveno ieplānotās nacionālsociālistiskās<br />
tautas kopības (Volksgemeinschaft) sastāvdaļu. Savukārt tā<br />
bija iecerēta kā pamats ideālai sabiedrības iekārtai, kurā sociālā<br />
sasprindzinātības un politisko konfliktu vietā valdītu īpaša nacionālā<br />
saliedētība un visu tautiešu pilnīga saskaņa.<br />
Asins un zemes ideoloģijas sludinātāji uzskatīja, ka ir nepieciešams<br />
cīnīties par to, lai vācu sabiedrība kļūtu arvien zemnieciskāka.<br />
Šķita, ka to varēs panākt, ja Vācija iegūs jaunus kolonizācijas<br />
apgabalus Eiropas austrumos.<br />
3. Pārmaiņas Berlīnes improvizētās vācbaltiešu<br />
glābšanas akcijās<br />
Igauņu vēsturnieks Magnuss Ilmjarvs uzskata, ka 1939. gada<br />
septembrī vācu ārpolitika bija vērsta uz to, lai nodrošinātu situāciju,<br />
kurā Baltijas valstis bez militārās pretošanās padotos<br />
Padomju Savienībai. 102 Tas gan skan mazliet pārspīlēti. Drīzāk<br />
pareizāka būtu cita nostādne. Vācija šajā laikā rēķinājās ar tūlītēju<br />
un nenovēršamu Baltijas valstu okupāciju. 103 Lai glābtu<br />
padomju interešu sfērā dzīvojošos vāciešus, septembra beigās<br />
(visticamāk – 25. vai 26. septembrī) Ā. Hitlers izšķīrās par<br />
27
izceļošanas akciju organizēšanu. Taču viņš vēlējās, lai šīs akcijas<br />
norisinātos, vienojoties ar PSRS valdību. J. fon Ribentrops, kas<br />
otrreiz posās uz Maskavu, saņēma attiecīgas instrukcijas. 104<br />
Par to, ka izceļošanas ideja virmoja gaisā vai arī jau bija pilnīgi<br />
vai daļēji izlemts fakts, liecina arī Vācijas Ārlietu ministrijas<br />
valsts sekretāra E. fon Veiczekera piezīmes par J. fon Ribentropa<br />
paredzēto braucienu uz Maskavu un viņa gaidāmajām<br />
sarunām ar Kremļa varasvīriem (datētas ar 1939. gada 26. septembri).<br />
Kā vienu no iespējamām sarunu tēmām viņš min jautājumu<br />
par „iedzīvotāju apmaiņu starp apgabaliem, kas atrodas<br />
uz austrumiem un rietumiem no upju līnijas [domāta upju līnija:<br />
Pisa, Nareva, Visla, Sana, kas saskaņā ar vācu un padomju<br />
vienošanos 1939. gada augustā norobežoja Berlīnes un Maskavas<br />
interešu sfēras Polijas teritorijā. – I. F.], bet jo īpaši par tautas<br />
vāciešu pārvietošanu no krieviem uz vāciešiem piederošiem<br />
apgabaliem”. Fon Veiczekers uzskatīja, ka fon Ribentropam<br />
Maskavas sarunās jāpanāk arī „tautas vāciešu [..] nodrošināšana<br />
apgabalos, kurus Krievija varbūt vēl okupēs”. 105<br />
Pēc dažām liecībām, 1939. gada 25. septembrī notikusi<br />
SS reihsfīrera H. Himlera saruna ar Latvijas vietējo vāciešu nacistu<br />
līderi E. Krēgeru. 106 Pēc atsevišķu pētnieku domām, 107 tieši šī<br />
saruna bija izšķirošā un pamudināja Ā. Hitleru pieņemt lēmumu<br />
par vācbaltiešu pārvietošanu uz Vāciju. Taču pirms tam bijušas<br />
arī vairākas citas iniciatīvas, kas sagatavojušas augsni tam, 108 lai<br />
Himlers ņemtu vērā Krēgera izvirzīto prasību, ka uz Vāciju ir jādodas<br />
visai „tautas grupai”, nevis tikai visvairāk apdraudētajiem.<br />
Vācbaltiešu autori Arveds fon Taube (Taube) un Eriks Tomsons<br />
(Thomson) labi atklāj tālaika situācijas traģismu. Viņi<br />
norāda: „Daudziem vācbaltiešiem gan šķita apkaunojoši, ka<br />
Vācijas valdība brīvību mīlošās Baltijas tautas un zemi ar senu<br />
rietumniecisku kultūru atstājusi Staļina patvaļas cietsirdīgo politisko<br />
nodomu ziņā un ka tā bez cīņas padevusies viņa prasībām,<br />
tomēr abas vācbaltiešu grupas uzskatīja par pienākumu<br />
lūgt Vācijai savu piederīgo aizsardzību. Tā kā tas bija iespējams<br />
tikai Vācijas robežās, tika nolemts visus vācbaltiešus (ap 80 000)<br />
no Baltijas atsaukt uz reihu.” 109<br />
28
Rodas jautājums, kāpēc Ā. Hitlers izšķīrās par vācbaltiešu<br />
„atgriešanu reihā”. 110 Galvenie un svarīgākie šā lēmuma motīvi<br />
bija padomju potenciāla vājināšana, cilvēku trūkums iekaroto<br />
Polijas rietumu apgabalu apgūšanā, Vācijas militārā un<br />
ekonomiskā spēka palielināšana, kā arī vācbaltiešu glābšana<br />
no „padomju tvēriena”. 111 Berlīne, piemēram, baidījās, ka padomju<br />
okupācijas gadījumā kreisi noskaņotās aprindas Latvijā<br />
varētu vietējiem vāciešiem sarīkot īstu asinspirti. Vairāki avoti<br />
netieši liecina, ka lēmums „izvākt” vācbaltiešus pieņemts tiešā<br />
Brombergas notikumu iespaidā (tur gāja bojā daudzi vietējie<br />
vācieši). 112 Tā 1939. gada 6. oktobra sarunā ar Latvijas Ārlietu<br />
ministrijas ģenerālsekretāru Mārtiņu Nukšu vācu sūtnis U. fon<br />
Koce, atbildot uz jautājumu, ko nozīmē Vācijas valdības izteiktā<br />
gatavība „uzņemties vācbaltiešu aizsardzību”, izteicās – „lai<br />
nenotiktu tādas lietas kā Brombergā”. 113<br />
Ā. Hitlera lēmums maz ietekmēja vispārējo situāciju. Pārvaldes<br />
haosā, kas raksturoja nacistu valsti, ne viss starp dažādām<br />
iestādēm un institūcijām tika laikus un precīzi saskaņots.<br />
Tāpēc nav brīnums, ka daudzos vācu izcelsmes dokumentos,<br />
kuri attiecas uz 1939. gada septembra nogali un oktobra sākumu,<br />
Latvijas un Igaunijas vāciešu izceļošana parādās kā pēkšņu<br />
pārvērtību izraisīts un drudžainā steigā risināts pasākums. Tā,<br />
piemēram, Vācijas Ārlietu ministrijas iesaistīšanos izceļošanas<br />
akciju sagatavošanā sekmēja vācu sūtņa Maskavā Frīdriha Vernera<br />
fon der Šulenburga (Schulenburg) telegramma, kuru viņš<br />
nosūtījis 25. septembrī un kurā bija norādīts: „Staļins un Molotovs<br />
lika man šodien plkst. 20.00 ierasties Kremlī. Staļins ierosināja:<br />
galīgi noregulējot poļu jautājumu, vajadzētu izvairīties<br />
no visa, kas nākotnē varētu izraisīt nesaskaņas starp Vāciju un<br />
Padomju Savienību. No šā aspekta viņam šķiet maldīgi saglabāt<br />
apcirpto Poliju kā patstāvīgu valsti. Viņš tagad izvirza šādu<br />
priekšlikumu: uz austrumiem no demarkācijas līnijas mūsu daļā<br />
jāiekļauj Ļubļinas vojevodiste un daļa Varšavas vojevodistes<br />
līdz Bugai. Par to mēs varētu atteikties no Lietuvas.<br />
Staļins apzīmēja šo priekšlikumu par vielu nākamajām sarunām<br />
ar Vācijas ārlietu ministra kungu un piemetināja, ka<br />
29
Padomju Savienība mūsu piekrišanas gadījumā tūlīt stātos pie<br />
Baltijas valstu problēmas atrisināšanas saskaņā ar 23. augusta<br />
protokolu, turklāt gaida no vācu valdības neapstrīdamu atbalstu.<br />
Staļins skaidri runāja par Igauniju, Latviju, bet nepieminēja<br />
Somiju. Es paskaidroju Staļinam, ka informēšu savu valdību.” 114<br />
Arī citas Vācijas iestādes, piemēram, Valsts drošības galvenā<br />
pārvalde (Reichssicherheits Hauptamt), bija pārliecināta, ka<br />
Baltijas valstu neatkarības iznīcināšana ir dažu dienu jautājums.<br />
26. septembrī šī iestāde izvirzīja ideju pārvērst visus vācbaltiešus<br />
(Latvijas pilsoņus) par valsts vāciešiem un apgādāt viņus ar<br />
Vācijas pasēm. 115 Likteņa ironija – izrādījās, ka Vācijā nemaz<br />
nebija tik daudz pasu, bet to izgatavošana prasītu ilgāku laiku.<br />
Bažas par iespējamu pēkšņu Padomju Savienības akciju –<br />
Baltijas valstu okupāciju – noveda pie tā, ka kuģi Vācijā vācbaltiešu<br />
evakuācijai tika sagatavoti ātrāk, nekā viņi paši uzzināja<br />
par izceļošanas plānu. 116 Pat vēl vairāk – zināmi priekšdarbi<br />
vācbaltiešu izceļošanas akcijai tika sākti, pirms Vācijas ārlietu<br />
ministrs J. fon Ribentrops ieradās Maskavā un ar padomju<br />
ārlietu tautas komisāru V. Molotovu 1939. gada 28. septembrī<br />
parakstīja izceļošanas protokolu.<br />
Tikai pēc tam, kad 5. oktobrī Latvija parakstīja uzspiesto<br />
savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS (vēstures skatījumā šis<br />
līgums tai izrādījās nāves spriedums), vācbaltiešu izceļošanas<br />
jautājuma kārtošanā bija vērojama sasteigtības un spriedzes<br />
mazināšanās. Latvijas neatkarības iznīcināšana bija atlikta<br />
uz noteiktu laiku. Vācu sūtnis Latvijā U. fon Koce norādīja,<br />
ka tagad vāciešu „atgriešanās reihā” varēs norisināties bez<br />
steigas. 117<br />
Raksturīgi, ka par gatavošanos vācbaltiešu izceļošanai<br />
ilgi netika informēta ne Latvijas, ne Igaunijas valdība. Tikai<br />
1939. gada 5. oktobrī Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs<br />
E. fon Veiczekers uzdeva vācu sūtņiem Rīgā un Tallinā sniegt šo<br />
valstu pārstāvjiem šādu mutisku paziņojumu. 118<br />
1. Sakarā ar politisko notikumu attīstību Vācijas valdība uzskata<br />
par nepieciešamību uzņemties vācbaltiešu aizsardzību<br />
(unter den Schutz des Deutschen Reiches zu stellen).<br />
30
2. Vācijas valdība sagaida, ka Latvijas un Igaunijas valdība<br />
nekavējoties veiks visus nepieciešamos pasākumus, lai garantētu<br />
vācbaltiešiem un Vācijas pavalstniekiem dzīvību un<br />
īpašumu neaizskaramību.<br />
3. Vācijas valdība sagaida, ka Latvijas un Igaunijas valdība nekavēs<br />
to vācbaltiešu un Vācijas pavalstnieku izceļošanu, kuri<br />
to vēlas, un atļaus viņiem iespējami atvieglotā veidā nokārtot<br />
nepieciešamās formalitātes (vīzas, valūta, bagāža utt.). 119<br />
Sarunas par vācbaltiešu izbraukšanu sākās pēc vācu fīrera<br />
Ā. Hitlera runas, kuru viņš teica vācu reihstāgā 1939. gada 6. oktobrī<br />
un kurā viņš ārzemju vāciešus oficiāli aicināja atgriezties<br />
reihā. Vācu fīrers uzsvēra: „Visos Eiropas austrumu un dienvidaustrumu<br />
stūros ir izkaisītas daudzas vācu tautas grupas. Tieši<br />
tajās saskatāms pamats un iemesls starpvalstu attiecību traucējumiem<br />
[..] Tāpēc par Eiropas ilgstošo miera nodrošināšanas<br />
uzdevumu jāuzskata izceļošanas akcijas, lai tādā veidā vismaz<br />
daļēji novērstu Eiropas konflikta iemeslus.” 120<br />
Ā. Hitlera aicinājums bija nekonkrēts, un no viņa runas vien<br />
bija visai grūti precīzi pateikt, uz kādām vācu „tautas grupām”<br />
tas attiecas. Par to it kā īstas skaidrības un pārliecības nebija arī<br />
Latvijas sūtnim Berlīnē E. Krieviņam. 1939. gada 7. oktobrī viņš<br />
nosūtīja uz Rīgu savas piezīmes par fīrera runu, kur it kā bezkaislīgi<br />
norādīja, ka „mūs varētu beidzot interesēt tas, ka, spriežot<br />
pēc dažiem izteicieniem runā, nav izslēgta iespēja, ka vajadzības<br />
gadījumā baltvācus uzsēdina uz kuģa un aizved uz Vāciju”. 121<br />
Patiesībā E. Krieviņam visa vācu un krievu lielā politika<br />
jau bija samērā skaidra. Katrā ziņā viņš par Latvijas turpmāko<br />
likteni neloloja nekādas īpašas ilūzijas. Kad 6. oktobra rītā,<br />
esot drūmā noskaņojumā, Krieviņš kopā ar Latvijas Telegrāfa<br />
aģentūras (LETA) pārstāvi Ernestu TreigutuTāli grasījās doties<br />
uz vācu reihstāgu, lai noklausītos fīrera runu, viņš esot izmetis:<br />
„Paredzams, ka šodien dzirdēsim mūsu nāves sprieduma [ar to<br />
sūtnis domāja 5. oktobrī noslēgto bāzu līgumu ar PSRS. – I. F.]<br />
apstiprinājumu. Nu tad dosimies ceļā.” 122<br />
Ā. Hitlera runa dziļi satrauca arī sūtņa jauno pavadoni.<br />
Savās atmiņās E. TreigutsTāle norāda: „Analizēdams Vācijas<br />
31
attiecības ar ārvalstīm, viņš uzsvēra, ka Vācija ar Baltijas valstīm<br />
slēgusi neuzbrukšanas paktus. Atskaitot vēlēšanos pēc sadarbības<br />
saimnieciskajā laukā, viņam šajā telpā citu interešu neesot.<br />
Tad sekoja pārsteigums. Aizrādīdams, ka vāciešu un krievu sadarbībai<br />
lemta laimīga nākotne, viņš paceltā balsī deklarēja,<br />
ka Austrumeiropā vēl dzīvojot vācu tautības piederīgie, kurus<br />
nevarot asimilēt; bet tas varot radīt liekus konfliktus tieši tur,<br />
kur būtu jāvalda mieram un saticībai. Tādēļ viņš nolēmis uzsākt<br />
vāciešu repatriāciju. Tā Hitlers, „nemirstīgās Vācijas” vadonis,<br />
iezvanīja baltvāciešu norietu. Ar vienu teikumu bija izdzēsts<br />
baltvāciešu darbs, aizmirstas tradīcijas un uzdevumi, kuru dēļ<br />
paaudzes gāja cīņā un nāvē. Attiecībā uz Latviju tas nozīmēja,<br />
ka Hitlers gaida Baltijas valstu boļševizāciju. Repatriācija ir glābiņš<br />
no komunisma!” 123<br />
Vācu fīrera runa, ko viņš teica 6. oktobrī, ievadīja jaunu<br />
situāciju un bija pamats jauniem vērtējumiem un jaunām interpretācijām.<br />
Tagad vācu oficiālajos dokumentos ideja par<br />
vācbaltiešu glābšanas akciju atvirzījās otrajā plānā. Pilnīgi jāpiekrīt<br />
D. A. Lēberam, kas šajā sakarā norāda, ka sāka veidoties<br />
jauna pieeja – glābšanas akcija pārtapa par izceļošanu, un<br />
pēkšņi „vairs nevajadzēja aizstāvēt ārzemju vāciešus, kuri viņu<br />
dzimtenes sovetizācijas dēļ bija apdraudēti”. 124 Tagad saskaņā<br />
ar galveno paroli izceļotājiem bija jāapgūst Vācijas teritorijas,<br />
kuras tā ieguvusi 1939. gada septembrī, un jāveido jauni vācu<br />
kolonizācijas apgabali. Izrādījās, ka vācieši, kuriem visu laiku it<br />
kā trūka dzīves telpas, bija iekarojuši „telpu bez vācu tautas”.<br />
Pirmais dokuments, kas nepārprotami apstiprināja, ka<br />
Ā. Hitlera aicinājums attiecas arī uz vācbaltiešiem, bija Vācijas<br />
Ārlietu ministrijas valsts sekretāra E. fon Veiczekera 6. oktobra<br />
direktīva vācu sūtņiem Rīgā un Tallinā. Direktīvā bija uzdots<br />
viņiem stāties sakaros ar Latvijas un Igaunijas valdību un paziņot<br />
Berlīnes vēlēšanos, lai vietējie vācieši izceļotu uz Vāciju. 125<br />
Saņemot šo rīkojumu, U. fon Koce 7. oktobrī nekavējoties informēja<br />
Latvijas ārlietu ministru V. Munteru. Sarunā ar viņu<br />
vācu sūtnis uzsvēra, ka iecerētā vācbaltiešu izceļošanas akcija<br />
nav izskaidrojama ar Baltijas valstu un Padomju Savienības<br />
32
noslēgtajiem savstarpējās palīdzības līgumiem. 126 Līdzīgi rīkojās<br />
arī Vācijas Ārlietu ministrijas Politiskās nodaļas vadītājs Ernsts<br />
Vērmans (Woermann), informējot Latvijas sūtniecības sekretāru<br />
Berlīnē Juri Vīgrabu. Ievērības cienīga bija Vīgraba sarkastiskā<br />
iebilde, ka „tādā gadījumā pārcelšanu nevajadzētu izdarīt<br />
pārāk lielā steigā, jo tas varētu sacelt paniku un radīt iespaidu,<br />
ka visam par pamatu tomēr ir Latvijas attiecības ar Padomju<br />
Savienību”. 127<br />
Arī pašā Vācijā pilnā sparā norisinājās gatavošanās vācbaltiešu<br />
un citu vācu „tautas grupu” uzņemšanai un izmetināšanai.<br />
1939. gada 7. oktobrī vācu fīrers Ā. Hitlers izdeva speciālu<br />
dekrētu par vācu tautības nostiprināšanu. Šā uzdevuma izpildi<br />
viņš uzticēja SS reihsfīreram H. Himleram, ieceļot viņu par<br />
vācu tautības stiprināšanas komisāru (Reichskommissar für die<br />
Festigung deutschen Volkstums). Himlera pienākums bija rūpēties<br />
par ārzemēs dzīvojošo valsts vāciešu un tautas vāciešu atgriešanos<br />
reihā. 128<br />
1939. gada 3. novembrī H. Himlers sadalīja un izskaidroja<br />
dažādu valsts iestāžu un partijas institūciju pienākumus sakarā<br />
ar vācbaltiešu ieceļošanu Vācijā. Piemēram, Vomi, piepalīdzot<br />
vācbaltiešu vadībai, vajadzēja nodrošināt pašu izceļošanu no<br />
Latvijas un Igaunijas. Jūras transports, saskaņojot to ar Vomi,<br />
bija jāpasūta Ārlietu ministrijai, bet Satiksmes ministrijai jānodrošina<br />
nepieciešamie kuģi. Ieceļotāju sagaidīšanu attiecīgajās<br />
ostās vajadzēja organizēt Dancigas un Pomerānijas novada<br />
nacistu partijas iestādēm. 129<br />
4. Kāpēc vācbaltieši izlēma izceļot?<br />
Laika ritumā vācu vēsturnieki un vācbaltiešu autori ir pauduši<br />
dažādus uzskatus par izceļošanu, tās motīviem. Pēc Otrā<br />
pasaules kara par šo jautājumu ir notikušas vairākas diskusijas.<br />
Pirmā iesākās pagājušā gadsimta 50. gadu otrajā pusē, kad žurnālā<br />
Baltische Hefte parādījās vairāki raksti, kas bija veltīti vācbaltiešu<br />
politiskajai vēsturei 30. gados. Vislielāko ievērību izpelnījās<br />
vēsturnieka un žurnālista Hansa fon Rimšas (Rimscha)<br />
33
apjomīgā publikācija „Par izceļošanas jautājumu”, kurā viņš no<br />
jauna aizstāvēja savu jau 1940. gadā izvirzīto tēzi. 130 Viņš apgalvoja,<br />
ka galvenais motīvs, kāpēc vācbaltieši izceļoja, bija „tautas<br />
grupas” brīvprātīga pakļaušanās vācu fīrera Ā. Hitlera pavēlei,<br />
jo tieši viņš uzaicināja ārzemju vāciešus atgriezties Vācijā. 131<br />
50. gadu beigās H. fon Rimšas viedokli minētajā jautājumā tā<br />
vai citādi apstrīdēja gandrīz visi citi autori, kas piedalījās diskusijā.<br />
Viņam visai asi un argumentēti oponēja H. fon Felkerzāms<br />
(Fölkersahm), 132 Vilhelms Vrangels (Wrangell), 133 V. fon Zīverss<br />
(Sivers) 134 un Arveds Taube (Taube), 135 kuri kā svarīgākos un<br />
nozīmīgākos izceļošanas iemeslus minēja vācbaltiešu bailes vai<br />
glābšanos no boļševisma, „tautas grupas” disciplīnu, bezcerīgo<br />
politisko situāciju, kādā atradās Latvija un reizē ar to vācbaltieši.<br />
Otra diskusija aizsākās pagājušā gadsimta 60. gadu vidū un<br />
bija saistīta, prozaiski runājot, ar veto atcelšanu „Kustības” bijušo<br />
līderu publikācijām. Pirmajos divdesmit gados pēc kara<br />
vācbaltiešu kopiena Vācijas Federatīvajā Republikā faktiski<br />
maz ko gribēja dzirdēt par kustībniekiem, jo viņus visai pamatoti<br />
uzskatīja par vieniem no galvenajiem vainīgajiem visās vācbaltiešu<br />
likstās, arī dzimtenes zaudēšanā.<br />
1964. gadā VFR iznākušajā mēnešrakstā Baltische Briefe<br />
publicēja „Kustības” vadītāja pārstāvja Berlīnē 30. gadu otrajā<br />
pusē Frīdriha Buharta (Buchardt) atmiņas „Reiha interesēs.<br />
Par izceļošanas politisko priekšvēsturi”. 136 Mēnešraksta 1965.<br />
gada maija numurā tās komentējis E. Krēgers. 137 Un, beidzot,<br />
1967. gadā dienas gaismu ieraudzīja paša Krēgera atmiņas „Vecās<br />
dzimtenes atstāšana. Vācbaltiešu izceļošana”. Tās ir svarīgs<br />
un nozīmīgs vēstures avots, jo atspoguļo vietējo vāciešu nacistu<br />
līdera skatījumu uz Latvijas vāciešu politisko vēsturi 30. gados<br />
un izceļošanas procesu. Pēc viņa domām, padomju okupācijas<br />
gadījumā visi vācbaltieši būtu apdraudēti un pakļauti iznīcības<br />
briesmām. 138 Viņš mēģināja pierādīt, ka nav korekti uztvert izceļošanu<br />
kā sekošanu Hitlera pavēlei, jo pavēle izceļot nekad nav<br />
tikusi dota. Varētu vienīgi pārnestā nozīmē runāt par „sirdsapziņas<br />
pavēli”, jo bija tikai fīrera uzaicinājums pamest dzimteni<br />
un „jaunajā dzīves vietā uzņemties jaunus uzdevumus”. 139<br />
34
Jaunu vācbaltiešu diskusiju izraisīja tiesību zinātnieka<br />
D. A. Lēbera (miris 2004. gadā) sastādītais dokumentu krājums<br />
„Diktētā pavalstniecības izvēle” (Diktierte Option), kas iznāca<br />
1972. gadā. Krājumā ievietotie dokumenti (kopskaitā – 332)<br />
bija ļoti pārliecinoši, tie radīja spēcīgu atbalsi un pavēra iespēju<br />
gūt visai pilnīgu priekšstatu par vācbaltiešu izceļošanas akcijām.<br />
Latvijas un Igaunijas vāciešu aizbraukšana un atgriešanās reihā<br />
te dokumentēta daudzās detaļās un niansēs. Šis dokumentu krājums<br />
joprojām ir neaizvietojama avotu bāze vēsturniekiem, kas<br />
pēta izceļošanas norisi. Drīzumā Līneburgas Ziemeļaustrumeiropas<br />
kultūras un vēstures institūts (Nordost-Institut in Lüneburg)<br />
laidīs klajā šā dokumenta krājuma jaunu un papildinātu<br />
izdevumu (izdevējs – Detlefs Henings (Henning)).<br />
Savus uzskatus par vācbaltiešu izceļošanu D. A. Lēbers izklāsta<br />
dokumenta krājuma apjomīgajā ievadā. Viņa izvirzītajā<br />
koncepcijā Latvijas un Igaunijas vāciešu aizbraukšana aplūkota<br />
ciešā kopsakarībā ar citām izceļošanas akcijām Vācijas valstī<br />
un saskaņā ar nacistu partijas politisko stratēģiju. Atbilstoši šai<br />
pamatnostādnei Lēbers analizē Latvijas un Igaunijas vāciešu<br />
aizbraukšanu no vairākiem skatpunktiem. Viņam tā ir Vācijas<br />
un Padomju Savienības imperiālistiskās politikas pasākums, nacionālsociālistiskās<br />
rasu un tautību politikas instruments (te uzsvērts<br />
izceļošanas divējādais raksturs: glābšanās no boļševisma<br />
briesmām un vienlaikus kolonizācijas pasākums – Osteinsatz)<br />
un totalitāras valsts akcija.<br />
D. A. Lēbers vācbaltiešu aizbraukšanu uz Vāciju aplūko<br />
arī kā katra vācieša individuālo lēmumu izceļot. Liela uzmanība<br />
šajā ziņā pievērsta iespējamo motīvu noskaidrošanai un to<br />
analīzei, lai gūtu skaidrību, kāpēc katrs atsevišķs Latvijas vai<br />
Igaunijas vācietis izšķīrās par dzimtenes pamešanu. Pēc Lēbera<br />
domām, ja pieiet formāli vai vienkārši, tad būtībā galvenie ir<br />
tikai divi iemesli: izceļošana kā glābšanas akcija un izceļošana<br />
kā kolonizācijas pasākums. Pirmais atspoguļo sākotnējo vācu<br />
valsts iestāžu noskaņojumu, bet otrais – oficiālo paroli, kad akcijas<br />
vadību pārņēma SS. Izvirzītā parole balstījās uz nacistu<br />
vadības priekšstatiem, ka ārzemju vācieši (neskatoties uz viņu<br />
35
pavalstniecību) pakļaujas Vācijas rīkojumiem. Šādā skatījumā<br />
tautas vācieši – izceļotāji – bija personas, kuras pakļautas pavēlei<br />
un kuras fīrers atbrīvo no iepriekšējo pienākumu pildīšanas,<br />
„jo izvirza tām jaunus uzdevumus”. 140<br />
Norādot, ka konkrētākus personiskos iemeslus, kas rosināja<br />
to vai citu vācbaltieti izbraukt, nevajadzēja uzrādīt izceļošanas<br />
deklarācijās (līdz ar to tie nav plaši dokumentēti), D. A. Lēbers<br />
tomēr runā arī par tiem, tiesa, diezgan paskopi. Viņš piemin, ka<br />
daudziem izšķirties palīdzēja vācu iestāžu dotais solījums atlīdzināt<br />
īpašumu, kā arī domas par vācu kultūras dzīves izbeigšanos<br />
dzimtenē, jo Vācija ar Latviju un Igauniju vienojās par<br />
tautas grupu kā vienota kopuma izceļošanu. Dažiem ļoti svarīgs<br />
bijis fakts, ka Baltijas valstu valdības nolēmušas nepretoties<br />
un pieņemt padomju prasības, tādējādi neradās jautājums par<br />
dzimtenes militāru aizstāvēšanu. Liela nozīme, ja runā par izceļošanas<br />
motīviem, bija arī vācbaltiešu kopības izjūtai. 141<br />
Visai līdzīgi uzskati pausti arī 1973. gadā publicētajā A. fon<br />
Taubes un E. Tompsona grāmatā „Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā”<br />
(latviešu valodā izdota 1993. gadā). Autoru skatījumā īstais<br />
iemesls, kāpēc lielais vairums Baltijas vāciešu atstāja savu dzimteni,<br />
bija bailes no boļševizācijas. Taču, kā norāda fon Taube un<br />
Tompsons, „ņemot vērā „vācu un padomju draudzības jūtas”<br />
un rūpes par igauņiem un latviešiem, to tā oficiāli nedrīkstēja<br />
nosaukt. Oficiālais paziņojums, ka „vācbaltieši lielā vienotībā<br />
seko fīrera aicinājumam veikt jaunus uzdevumus atgūtajos austrumu<br />
apgabalos”, nostiprināja ārzemēs (arī neitrāli noskaņotajās<br />
valstīs) uzskatu, ka ir notikusi vācbaltiešu un valsts vāciešu<br />
unificēšanās. Šo uzskatu – it īpaši Latvijā – atbalstīja tikai neliela<br />
jaunās paaudzes daļa, kas bija nokļuvusi nacionālsociālisma<br />
ietekmē un atzina, ka konflikts starp tautas un valsts piederību<br />
risināms tikai ar radikāliem līdzekļiem”. 142<br />
Savdabīgu nostādni paudis J. fon Hēns darbā „Vācbaltiešu<br />
izceļošana – pēdējā vācbaltiešu vēstures daļa” (iznācis<br />
1982. gadā). Pēc viņa domām, tā kā 1918./1919. gadā vietējie<br />
vācieši Latvijā un Igaunijā bija atteikušies no tiešas atbildības<br />
par valsti un no tās pārvaldīšanas, viņu vēsturē iesākās jauns<br />
36
posms ar tam raksturīgo vācbaltiešu stāvokļa bezcerīgumu, kas<br />
noslēdzās 1939. gadā ar izceļošanu no Latvijas un Igaunijas, kur<br />
viņi bija dzīvojuši vairāk nekā 700 gadus. 143 Paužot šādu uzskatu,<br />
fon Hēns faktiski noraida to, ka vācbaltieši, pēc tam, kad<br />
bija zaudējuši savu iepriekšējo statusu un agrākās galvenās pozīcijas,<br />
varēja vēl ilgāku laiku pastāvēt kā mazākumtautība.<br />
Šo J. fon Hēna viedokli ir visai grūti atzīt par pārliecinošu.<br />
1918./1919. gads nekādā gadījumā neievadīja vācu vēstures beigas<br />
Baltijas telpā. Vācbaltieši joprojām bija savdabīgs vietējais<br />
fenomens ar senām un dziļām vēsturiskām tradīcijām. Viņi prata<br />
itin veiksmīgi pielāgoties politiskajai realitātei – neatkarīgās<br />
Latvijas un Igaunijas valsts eksistencei. 20. gados viņi mainīja<br />
vienīgi savas pastāvēšanas politiskās formas atbilstoši parlamentāri<br />
demokrātisko valstu iekārtai un to garam.<br />
Atšķirībā no J. fon Hēna M. Garlefs neuzskata, ka vācu<br />
„tautas grupas” Latvijā un Igaunijā pēc nacionālo valstu izveidošanās<br />
būtu nokļuvušas gandrīz vai bezizejas situācijā. Viņš<br />
norāda uz vācbaltiešu lielākās daļas gatavību un prasmi pielāgoties<br />
jaunajiem sabiedriskajiem un politiskajiem apstākļiem.<br />
Pakāpeniski tas noveda pie pārorientēšanās un vietējo vācu<br />
politiķu aktīvas līdzdalības Latvijas un Igaunijas valsts dzīvē,<br />
aizstāvot gan vietējo vāciešu prasības, gan arī neaizmirstot par<br />
valsts vispārīgajām interesēm. 144<br />
Īpašu ievērību pelna vācu vēsturnieka R. Rekshoizera<br />
(Rexheuser) raksti par vācbaltiešu izceļošanu (publicēti pagājušā<br />
gadsimta 80. gadu beigās). Tajos ir mēģināts izvērtēt vēsturnieku<br />
atstāto mantojumu un noteikt, cik pārliecinoši viņi ir<br />
atbildējuši uz diviem svarīgiem jautājumiem: kāpēc Berlīnei<br />
bija vajadzīga ārzemju vāciešu izceļošana un kāpēc izceļoja vācbaltieši.<br />
Kā uzskata Rekshoizers, uz abiem uzdotajiem jautājumiem<br />
sniegtās atbildes joprojām ir pretrunīgas un nepietiekami<br />
nopietni argumentētas. 145<br />
R. Rekshoizera veiktā Heim-ins-Reich-Politik cēloņu un norises<br />
analīze ir neapšaubāmi reti veiksmīga. Viņš visai pārliecinoši<br />
atsedz tālaika starptautiskās situācijas īpatnības un mēģina<br />
izskaidrot, kāpēc vācbaltieši Latvijā un Igaunijā bija vienīgās<br />
37
vācu „tautas grupas”, kuras 1939. gada rudenī Berlīne „glāba”<br />
ātrāk, nekā viņu dzimteni bija okupējis padomju karaspēks.<br />
Šajā sakarā viņš norāda uz vācbaltiešu augsto apdraudētības<br />
pakāpi, jo viņi lielākoties bija labi situēti un izglītoti pilsētu<br />
iedzīvotāji, bet vācieši Lietuvā un padomju okupētajos Polijas<br />
apgabalos – pārsvarā lauku iedzīvotāji, respektīvi, zemnieki.<br />
Pēkšņā un negaidīti radikālā situācijas maiņa pēc Molotova–<br />
Ribentropa pakta parakstīšanas R. Rekshoizera skatījumā faktiski<br />
arī noteica vācbaltiešu gandrīz vai vienprātīgo izšķiršanos<br />
pamest savu dzimteni. Paliekot viņi vairs nevarēja cerēt uz drošu<br />
Vācijas atbalstu un aizstāvību un bija jārēķinās ar dažādiem<br />
negaidītiem (lielākoties gan iedomātiem) likteņa pavērsieniem<br />
un banāliem ekscesiem. Gan Latvijā, gan arī Igaunijā, protams,<br />
netrūka ne kreisi, ne labēji ekstrēmi noskaņotu cilvēku, kuriem<br />
vācbaltieši bija tikpat kā dadzis acīs. Taču vienalga ir grūti, pat<br />
neiespējami iedomāties, ka, sākoties padomju okupācijai, tas<br />
viss varētu izraisīt izrēķināšanos ar vācbaltiešiem.<br />
Vācu autors Larss Bose (Bosse) visus motīvus un iemeslus,<br />
kas rosināja vai spieda vācbaltiešus izceļot, iedala push un pull<br />
faktoros. Kā svarīgāko push faktoru, respektīvi, iemeslu, kas kāpināja<br />
gatavību pamest dzimteni, viņš min izmainīto politisko<br />
situāciju pēc Pirmā pasaules kara, kad vācbaltieši no politiski<br />
un sociāli privileģēta slāņa pārvērtās par minoritāti. Visizplatītākais<br />
arguments par labu izceļošanai esot bijis horror sovieticus,<br />
tas ir, bailes no draudošās padomju okupācijas. Vēlmi pamest<br />
dzimteni veicināja arī vācu organizāciju, biedrību un Baznīcas<br />
pozitīvā nostāja pret izceļošanu. 146<br />
Pie pull faktoriem (pozitīvi lolotas cerības) L. Bose pieskaita<br />
vispirms to, ka vācbaltieši apzinājās savu piederību<br />
vācu tautai. Viņš gan atstāj atklātu jautājumu, vai šajā ziņā<br />
lielāka nozīme bija vispārējai nacionālsociālisma fascinējošai<br />
ietekmei vai konkrētajam fīrera aicinājumam izceļot (daudzi<br />
vācbaltieši Ā. Hitleru uzskatīja par visas vācu tautas kancleru.<br />
– I. F.). Pēc viņa domām, Berlīnes solījums pilnā vērtībā<br />
kompensēt dzimtenē atstātos īpašumus bija ļoti iedarbīgs un<br />
veicināja izceļošanu. 147<br />
38
Matiass Šrēders (Schröder) rakstā „Vācbaltiešu izceļošana<br />
Eiropas piespiedu migrācijas kontekstā” (publicēts 2006. gadā)<br />
pievēršas „izceļošanas” tipoloģizācijai un mēģina atbildēt uz<br />
jautājumu, vai runa vairāk bija par emigrāciju vai izraidīšanu<br />
(Vertreibung). Nedaudz konkretizējot un sašaurinot izraudzīto<br />
problēmu, un proti, vai vācbaltiešu izceļošanu var apzīmēt ar jēdzienu<br />
„piespiedu migrācija”, viņš cenšas to aplūkot no diviem<br />
skatu punktiem – ņemot vērā gan ārējos (galvenie izceļošanas<br />
norises politiskie nosacījumi), gan „iekšējos” (pašu izceļotāju<br />
izvirzītie motīvi) faktorus. 148<br />
Skatot izceļošanu kā ārējo faktoru nosacītu parādību,<br />
M. Šrēders norāda, ka tā noteikti nebija vācbaltiešu brīvas gribas<br />
optācija (Wunschoption), bet tomēr tā norisinājās, pamatojoties<br />
uz Vācijas līgumiem, kas noslēgti ar Latviju un Igauniju.<br />
Pēc viņa domām, līgumos lietotie formulējumi (piemēram, Latvijas<br />
gadījumā – izceļotāji „labprātīgi izteic savu gribu uz visiem<br />
laikiem izstāties no Latvijas pavalstniecības”) nebūt neliecina<br />
par Latvijas un Igaunijas valsts vēlmi izraidīt vācbaltiešus, jo<br />
viņiem tika dota iespēja arī palikt. Šrēders secina, ka izceļošanu<br />
nevar pielīdzināt deportācijai vai izraidīšanai, drīzāk precīzāk<br />
un atbilstošāk būtu lietot jēdzienu „emigrācija”, kam raksturīga<br />
nebrīvprātības pieskaņa, jo emigrācija taču parasti sekojot pēc<br />
sabiedrības spiediena. 149<br />
Turpretī paši izceļotāji savā laikā izprata un viņu pēcteči<br />
līdz pat šodienai bieži izprot izceļošanu kā glābšanas akciju un<br />
piespiedu migrāciju vai pat kā „tautas grupu” izraidīšanu. Šādu<br />
skatījumu M. Šrēders uzskata par pārāk emocionālu, neadekvātu<br />
vēsturiskajām norisēm, orientētu uz to, lai priekšplānā būtu<br />
izvirzīta nostādne, ka vācbaltieši ir upuri. 150<br />
5. Izceļošanas sagatavošana<br />
Latvijas valdība neiebilda pret vācbaltiešu iecerēto aizbraukšanu,<br />
taču vēlējās noslēgt attiecīgu līgumu. Vācija tam<br />
nekavējoties piekrita. 1939. gada 9. oktobrī laikraksts „Valdības<br />
Vēstnesis” publicēja Latvijas Telegrāfa aģentūras paziņojumu,<br />
39
kurā bija norādīts, ka „starp Latvijas un Vācijas valdībām panākta<br />
principiāla vienošanās noslēgt repatriācijas līgumu, kas<br />
nokārtotu vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu un ar to sakarā<br />
stāvošus jautājumus”. 151<br />
Nākamajā dienā K. Ulmaņa kabinets nodibināja īpašu komisiju<br />
ar tieslietu ministru H. Apsīti priekšgalā. Tai bija jārisina<br />
problēmas, kas radušās vācbaltiešu izceļošanas dēļ. 152 Arī vācu<br />
puse sarunu vešanai izveidoja savu delegāciju, kurā iekļāva<br />
apmēram 10 ekspertus un kuru vadīja sūtnis U. fon Koce. Kā<br />
1939. gada 7. novembrī atzīmēja Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs<br />
M. Nukša savā pārskatā par vācbaltiešu izceļošanu,<br />
vācu eksperti bija atbraukuši uz Latviju tādā steigā, ka „daži<br />
no viņiem pat nebija paguvuši apgādāties ar Latvijas vīzām”. 153<br />
Acīmredzot Berlīne bija ieinteresēta iespējami īsākā laikā izstrādāt<br />
izceļošanas līgumu. Taču to izdarīt neizdevās.<br />
Abu pušu sarunas sākās 1939. gada 13. oktobrī. No Latvijas<br />
puses sarunās aktīvi piedalījās ārlietu ministrs V. Munters, kam<br />
faktiski piederēja noteicošais vārds visu svarīgāko jautājumu<br />
izlemšanā. 154 Turpretī vācbaltiešu vadītāju ietekme uz sarunu<br />
gaitu nebija pārāk liela. Latviešu un vietējo vāciešu saspīlēto<br />
attiecību dēļ U. fon Koce neriskēja viņus plaši iesaistīt sarunās.<br />
Vienīgi apakškomisiju darbā (tās izveidoja konkrētu priekšlikumu<br />
izstrādei par to vai citu jautājumu) nereti pieaicināja arī<br />
vācbaltiešu ekspertus. 155<br />
Vācbaltiešu vēstures literatūrā visai bieži ir sastopams apgalvojums,<br />
ka Latvijas un Vācijas sarunas par izceļošanas līgumu<br />
norisinājās gausi (tās noslēdzās 1939. gada 30. oktobrī) un visumā<br />
ieilga. Tā, piemēram, J. fon Hēns norāda, ka līguma lēnā izstrāde<br />
stipri aizkavējusi pašu izceļošanu, jo vietējo vāciešu centrālā<br />
organizācija Tautas apvienība bija pabeigusi gatavošanos<br />
ieplānotajai akcijai jau ilgi (sic!) pirms līguma noslēgšanas. 156<br />
Vairāki avoti it kā apstiprina minēto J. fon Hēna viedokli.<br />
Viens no tiem – Tautas apvienības galvenā orgāna, proti, prezidija,<br />
1939. gada 22. oktobra sēdes protokols. Šajā dokumentā<br />
fiksēti toreizējā vācbaltiešu centrālās organizācijas prezidenta<br />
A. Intelmaņa vārdi: „Par nožēlošanu visa akcija [izceļošanas<br />
40
akcija. – I. F.] tiek novilcināta sakarā ar to, ka joprojām nav noslēgts<br />
līgums.” 157 Savas domas Intelmans nebija mainījis arī pēc<br />
Otrā pasaules kara. Atmiņās (tās sarakstītas 40. gadu beigās,<br />
bet publicētas 1984. gadā) viņš atklāj iemeslu, kāpēc vācbaltiešu<br />
vadība tik ļoti satraucās par līguma šķietami gauso izstrādi.<br />
„Nenoteiktība,” raksta Intelmans, „draudēja paralizējoši iedarboties<br />
uz mūsu labi noritējušajiem izceļošanas interesēs veiktajiem<br />
pasākumiem.” 158 Citiem vārdiem, Latvijas vāciešu vadītāji<br />
baidījās, ka ilgstoša neskaidrība par izceļošanas nosacījumiem<br />
var negatīvi ietekmēt vietējo vāciešu gatavību izbraukt no Latvijas.<br />
Tāpēc viņi mēģināja ietekmēt vācu sūtni U. fon Koci, bieži<br />
viņu apmeklēdami un pievērsdami viņa uzmanību nopietnām<br />
briesmām, kas draud izceļošanas akcijai, ja ieilgst līguma parakstīšana.<br />
Savās atmiņās Intelmans norāda, ka 24. oktobrī viņš<br />
pat divas reizes bijis vācu sūtniecībā. No rīta viņš tur ieradies<br />
kopā ar diviem pavadītājiem, bet pēcpusdienā – ar visiem tā<br />
sauktā mazā prezidija 159 locekļiem. 160<br />
A. Intelmaņa nostāju noteica attiecīgās situācijas savdabība<br />
un viņa kā amatpersonas centieni nepievilt Berlīni, izcelties tās<br />
priekšā. Taču grūtāk ir saprast to, kā vēsturnieks J. fon Hēns varēja<br />
piekrist tam, ka septiņpadsmit dienas ir ilgs laiks tik sarežģīta<br />
dokumenta – izceļošanas līguma – izstrādei. Abām pusēm taču<br />
bija jāveic milzīgs darbs, jāsaskaņo intereses un jāatrod risinājums<br />
daudzām ļoti komplicētām problēmām. Daudz loģiskāk<br />
būtu secināt, ka līgumu sagatavoja ļoti ātri, pat drudžainā steigā.<br />
Sarunu gaitā noskaidrojās, ka Latvijas un Vācijas nostāja<br />
atšķīrās vairākos svarīgos jautājumos. Tā, piemēram, pēc K. Ulmaņa<br />
valdības ieskatiem, ja Vācijā, kas bija karojoša valsts, atbraukušos<br />
vācbaltiešus iesauks armijā, to varēs iztulkot kā neitralitātes<br />
pārkāpumu (pēc bāzu līguma parakstīšanas ar PSRS<br />
Latvija gan vairs nebija neitrāla valsts. – I. F.). Tāpēc 1939. gada<br />
19. oktobrī V. Munters U. fon Kocem atkārtoti skaidri un gaiši<br />
pateica, ka „Latvijai tomēr no Vācijas valdības jāprasa garantija,<br />
ka uz Vāciju izbraukušie Latvijas pilsoņi tur netiks mobilizēti”.<br />
161 Taču Berlīne nepiekrita šāda jautājuma nostādnei. Tā<br />
uzskatīja Latvijas bažas par pilnīgi nepamatotām. 19. oktobra<br />
41
sarunā ar Latvijas sūtni Vācijā E. Krieviņu Vācijas Ārlietu ministrijas<br />
valsts sekretārs E. fon Veiczekers norādīja, ka neitrālas<br />
valsts vienīgais pienākums esot internēt un aizturēt tās teritorijā<br />
„ienākušos karojošo valstu karavīrus”. 162<br />
Pēc 1939. gada 17. oktobra Latvijas un Vācijas sarunās iestājās<br />
dažu dienu pauze, ko izraisīja vācu delegācijas negatīvā<br />
attieksme pret Latvijas izvirzīto priekšlikumu, ka vietējo vāciešu<br />
īpašumu likvidācija jāpārņem latviešu iestādēm, kādai Latvijas<br />
bankai. Vācu eksperti uzskatīja, ka tas būtu nepanesami,<br />
jo pircējs nevarot būt likvidators. 163 Latvijas puses nepiekāpības<br />
dēļ viņi jutās spiesti lūgt iejaukties Vācijas Ārlietu ministrijai.<br />
18. oktobrī vācu ārlietu resors saņēma informāciju par grūtībām<br />
sarunās, kur bija interesanta norāde, ka arī „Kustības” līderis<br />
E. Krēgers, galvenais izceļošanas iedvesmotājs un organizators,<br />
iestājas par to, lai Berlīne izdarītu spiedienu uz Rīgu un<br />
teiktu savu izšķirošo vārdu. 164<br />
Arī vācu delegācijas vadītājs U. fon Koce Berlīnei sūdzējās<br />
par to, ka Latvijas puse vilcina sarunas. 165 Vācijas Ārlietu ministrija<br />
reaģēja nekavējoties. Pieminētajā 19. oktobra sarunā ar<br />
E. Krieviņu E. fon Veiczekers nosauca Latvijas priekšlikumu par<br />
galīgi nesaprotamu un uzsvēra, ka Vācijai tas nav pieņemams.<br />
Reizē ar to viņš izteica cerību, ka „Latvijas valdība pārtrauks savu<br />
nepamatoto pretestību” un piekritīs „vācu fiduciārās iestādes dibināšanai”,<br />
kura pārzinās vācbaltiešu īpašumu likvidāciju. 166 Latvija<br />
izšķīrās piekāpties Berlīnei, bet šī piekāpšanās nelīdzinājās<br />
pilnīgai sakāvei visā frontē. Vācu fiduciārā iestāde neieguva tik<br />
plašas tiesības un pilnvaras, kādas vēlējās vācieši.<br />
Līgumu par vācu tautības Latvijas iedzīvotāju pārvietošanu<br />
uz Vāciju H. Apsītis un U. fon Koce parakstīja 1939. gada<br />
30. oktobrī. Tādējādi starpvalstu līmenī bija pabeigti priekšdarbi<br />
izceļošanai un radīts juridiski saistošs dokuments, kas regulēja<br />
vācbaltiešu aizbraukšanu un ar to saistītos jautājumus. Vienlaikus<br />
ar līgumu abu valstu pārstāvji parakstīja trīs protokolus.<br />
Notika arī divas notu apmaiņas. No visiem šiem dokumentiem<br />
publicēja vienīgi pašu līgumu un papildu protokola pie tā. Pārējie<br />
dokumenti bija konfidenciāli.<br />
42
30. oktobra līgums, kas sastāvēja no 23 pantiem, paredzēja,<br />
ka izceļošana norisināsies kā vienreizēja akcija, kurai noslēdzoties<br />
vācieši kā „tautas grupa” (ar noteiktu statusu) izbeidz savu<br />
pastāvēšanu Latvijā. Vietējiem vāciešiem, kuri izvēlējās atstāt<br />
dzimteni, vajadzēja līdz 1939. gada 15. decembrim labprātīgi izteikt<br />
„savu gribu uz visiem laikiem izstāties no Latvijas pavalstniecības”.<br />
Vācija apņēmās šos izceļotājus „uzņemt Vācijas valstī<br />
nolūkā piešķirt viņiem Vācijas pavalstniecību”. 167<br />
Ar savu optāciju vācu izceļotāji zaudēja Latvijas pavalstniecību,<br />
bet uzreiz neieguva Vācijas pavalstniecību. Tā bija vienpusīga<br />
un negatīva optācija. Pretēji parastajai praksei Vācijas<br />
valsts rezervēja sev tiesības pieņemt galīgo lēmumu. Tā varēja<br />
izceļotājiem piešķirt vai arī nepiešķirt vācu pavalstniecību. Kā<br />
atteikuma iemesls varēja būt šaubas par politisko uzticamību<br />
vai rases piederību. 168<br />
Latvijas valsts iestādes izceļošanas līgumā ierakstīto frāzi<br />
par atlaišanu „uz visiem laikiem” uztvēra burtiski – kā kategorisku<br />
aizliegumu „atlaistām personām jebkad atgriezties<br />
Latvijas pavalstniecībā”. Iekšlietu ministrijas Pasu nodaļas<br />
vadītājs Pēteris Kurzemnieks, piemēram, savā dienesta atzīmē<br />
1939. gada 29. novembrī norādīja, ka vāciešiem izceļotājiem<br />
„nav tiesību atgūt Latvijas pavalstniecību ne pēc viena no pastāvošajiem<br />
pavalstniecības tiesību iegūšanas veidiem, tas ir, nedz<br />
uz likuma pamata, nedz deklaratīvā ceļā, nedz naturalizācijas<br />
ceļā”. 169 Šāds noliegums bija pretrunā ar Latvijā spēkā esošo<br />
pavalstniecības likumu. Tāpēc Pasu nodaļas vadība ieteica mainīt<br />
pastāvošo likumu vai arī izdot speciālu likumu. 170<br />
Latvijas un Vācijas līguma VII pants atļāva izceļotājiem<br />
savu kustamo īpašumu pārdot vai ņemt līdzi uz Vāciju, vai arī<br />
nodot muitas glabāšanā un izvest līdz 1940. gada 15. martam. 171<br />
Tiesa gan, šajā ziņā bija paredzēti arī atsevišķi izņēmumi un<br />
ierobežojumi, kas aprādīti publicētajā papildu protokolā. Piemēram,<br />
izceļotāji nevarēja izvest valūtu, vērtspapīrus, mākslas<br />
priekšmetus, ieročus, sugas govis, motorizētus satiksmes līdzekļus.<br />
Lai varētu ņemt līdzi vieglo automašīnu, bija nepieciešama<br />
speciāla Finanšu ministrijas atļauja. 172<br />
43
Saskaņā ar Latvijas un Vācijas līguma VIII pantu izceļotāju<br />
atstātajiem nekustamajiem īpašumiem bija jāpāriet speciāli dibinātas<br />
Fiduciārās izceļošanas akciju sabiedrības (Umsiedlungs<br />
Treuhand Aktien Gesellschaft, turpmāk – UTAG) pārvaldīšanā<br />
un rīcībā. Šai akciju sabiedrībai, piemēram, bija tiesības vācbaltiešiem<br />
piederošos nekustamos īpašumus, kas atrodas pilsētās,<br />
pārdot līdz 1941. gada 31. decembrim. Turpretī lauku nekustamos<br />
īpašumus attiecīgajām Latvijas valsts iestādēm vajadzēja<br />
pārņemt līdz 1940. gada 31. janvārim, laikus kopā ar UTAG<br />
nosakot šo īpašumu vērtību. 173 Šī līgumā paredzētā kārtība un<br />
nosacījumi (astotais, desmitais un vienpadsmitais pants) guva<br />
papildinājumu abos minētajos konfidenciālajos protokolos.<br />
Pirmajā no tiem bija norādīts, ka abu pušu starpā „pastāv vienošanās<br />
par to, ka praktisko grūtību novēršanai, kas izriet no<br />
VIII panta piemērošanas sakarībā ar X un XI pantu, Latvijas<br />
valdība uzņemas tūliņ lauku nekustamo īpašumu valdīšanu un<br />
pārvaldīšanu un līdz ar to saņem īpašumā izceļotāju tur atstātās<br />
kustamās mantas”. 174 Otrajā konfidenciālajā protokolā<br />
bija atzīmēts, ka Latvijas un Vācijas valdības ir vienojušās pieņemt<br />
kā pamatu vācu lauku nekustamo īpašumu novērtēšanai<br />
caurmērā 200 latus par hektāru zemes. 175 Vācbaltieši šo summu<br />
uzskatīja par visai nelielu. Viņi bija rēķinājušies vismaz ar<br />
300 latiem. 176<br />
Izceļošanas līguma XVII pants paredzēja, ka Latvijas bankā<br />
ir jāatver UTAG konts, kurā jāiemaksā izceļotāju naudas līdzekļi<br />
(katrs varēja izvest tikai 50 latus), iegūtie aktīvi sakarā ar<br />
viņu īpašumu likvidēšanu utt. Savukārt līguma XVIII pants noteica,<br />
ka speciālajā kontā uzkrāto mantisko vērtību transfertam<br />
uz Vāciju (par labu vācu valstij) bija jānorisinās galvenokārt<br />
Latvijas preču papildu eksporta veidā. 177 Konfidenciālajās notās<br />
par transfertu, ar kurām Latvija un Vācija apmainījās 30. oktobrī,<br />
bija paredzētas arī citas mantisko vērtību pārveduma uz<br />
Vāciju realizēšanas iespējas: pakalpojumi ārpus latviešuvācu<br />
klīringa nolīguma (noslēgts 1937. gada 31. oktobrī), Vācijā esošo<br />
Latvijas pilsoņu mantisko vērtību iegūšana, biznesa darījumi<br />
un uzturēšanās Latvijā utt. 178<br />
44
Noslēdzot 30. oktobra līguma svarīgāko noteikumu analīzi,<br />
visai loģiski rodas jautājums, kurai valstij tas bija izdevīgāks –<br />
Latvijai vai Vācijai. Atbilde ir tikai viena – Vācijai. Berlīnes interesēm,<br />
piemēram, nepārprotami atbilda Latvijas piekrišana<br />
izceļotāju īpašuma pretvērtības transfertam uz Vāciju. Pat vācu<br />
delegācijas eksperti atzina, ka Latvija līdz ar to uzņemas milzīgu<br />
ārējo parādu. 179 Turklāt līgumā bija ievērota vācu prasība<br />
par fiduciārās iestādes dibināšanu vācbaltiešu īpašumu likvidācijai.<br />
Tādējādi šo īpašumu tiesisko jautājumu kārtošana nonāca<br />
pilnīgi UTAG pārziņā bez tiešas un iedarbīgas Latvijas valsts<br />
kontroles. Līgums neparedzēja arī nekādas sankcijas, ja UTAG<br />
neievērotu noteiktos īpašumu likvidācijas termiņus.<br />
Vairāki Latvijas un Vācijas līguma noteikumi klaji ignorēja<br />
arī pašu izceļotāju intereses. Līgums atņēma viņiem, piemēram,<br />
tiesības rīkoties ar savu īpašumu, kas atstāts Latvijā.<br />
Izceļotājiem tādas tiesības bija liegtas gan pret Latvijas valstī,<br />
gan pret UTAG. 180 Kā norāda pieminētais vācu tiesībzinātnieks<br />
D. A. Lēbers, rīcībspēju izceļotāji zaudēja dienā, kad Iekšlietu<br />
ministrijas pārstāvis viņiem izdeva dokumentu par atlaišanu no<br />
Latvijas pavalstniecības. Šajā brīdī spēkā stājās Latvijas un Vācijas<br />
līgumā paredzētā fikcija (fictio juris), ka UTAG ir izceļotāju<br />
„vienīgā pārstāve”. 181<br />
Kā jau norādīts, 30. oktobra līgums par izceļošanu noteica<br />
šīs akcijas juridisko pusi, bet izceļošanas norises praktiskā sagatavošana<br />
atradās vietējo vāciešu vadības pārziņā. Visus izceļošanas<br />
priekšdarbus, kas sākās tūlīt pēc Ā. Hitlera runas, ko viņš<br />
teica 1939. gada 6. oktobrī, pārraudzīja landesleiters E. Krēgers<br />
(„izceļošanas īstenošanas laikā [..] viņam bija vadošā loma”), 182<br />
Tautas apvienība, tās nodaļas un sekcijas. Īpaši liela nozīme izceļošanas<br />
sagatavošanā bija vienam no īpatnējākiem Tautas apvienības<br />
institūtiem – tā sauktajām kaimiņu organizācijām, kas<br />
1939. gadā darbojās 28 vietējo vāciešu vadības nosacīti nodalītos<br />
apgabalos (pavisam bija 29) un aptvēra vairāk nekā 80 procentus<br />
no Latvijas vācu iedzīvotājiem. 183 Pateicoties kaimiņu<br />
organizāciju plaši sazarotajai struktūrai (apgabala organizācijas<br />
tika sadalītas rajonu organizācijās, tās savukārt – grupās, no<br />
45
kurām katra apvienoja apmēram 25 kaimiņos dzīvojošās vācu<br />
ģimenes), ikviens Tautas apvienības vadības lēmums (ar rajonu<br />
organizāciju un grupu vadītāju starpniecību) īsā laikā kļuva<br />
zināms ikvienam vācietim. No otras puses, pastāvot šādai sistēmai,<br />
katrs izceļotājs varēja ātri iegūt sev nepieciešamo informāciju<br />
par jautājumiem, kas saistīti ar izbraukšanu uz Vāciju.<br />
Lai nodrošinātu sekmīgu izceļošanas norisi, Tautas apvienības<br />
vadība plaši izmantoja arī vietējo vācu presi, vispirms avīzes<br />
Rigasche Rundschau un Rigasche Post. Šo avīžu galvenais uzdevums<br />
bija iedzīvināt vācbaltiešos repatriācijas ideju un panākt,<br />
lai katrs vācietis izteiktu vēlēšanos atgriezties reihā. Par to, ka<br />
ar presi šajā ziņā bija saistītas īpaši lielas cerības, liecina, piemēram,<br />
Tautas apvienības vadības lēmums (pieņemts 1939. gada<br />
novembrī) par laikraksta Rigasche Runschau piesūtīšanu bez<br />
maksas tiem vāciešiem, kuri vēl nebija izšķīrušies – izbraukt vai<br />
neizbraukt 184 uz Vāciju.<br />
6. Izceļošana un latviešu sabiedrības nostāja<br />
Latvijas vāciešu izceļošana 1939. gada rudenī notika pa jūras<br />
ceļu. Tā visumā bija labi organizēta un norisinājās ātri, bet<br />
neiztika, protams, arī bez atsevišķiem starpgadījumiem, no kuriem<br />
„izcilākais bija neatrasto degbumbu afēra uz „Sierra Cordoba””<br />
185 – kuģa, ar kuru uz Vāciju 9. decembrī devās daudzi<br />
vācbaltiešu nacistu pārstāvji. Pēc vēsturnieka J. fon Hēna ziņām,<br />
uz minētā kuģa, kad tas jau bija atstājis Rīgas ostu, atklāja<br />
vienu degbumbu, un „it kā vajadzēja būt paslēptai vēl vienai”. 186<br />
Tas atgriezās Rīgā, kuģi pārmeklēja Latvijas policija un ugunsdzēsēji,<br />
bet neko neatrada. Vēstures literatūrā ir izteikti dažādi<br />
minējumi par to, kas organizēja šo diversijas mēģinājumu – britu<br />
vai franču izlūkdienests.<br />
Pilnīgu skaidrību šajā jautājumā nenodrošina arī ieskats<br />
Latvijas Politpārvaldes materiālos. No tiem izriet, ka Politpārvalde<br />
1939. gada 9. decembrī sāka izmeklēšanu pret Franču<br />
liceja profesoru R. Šmitleinu, kura dzīvoklī Rīgā 13. decembrī<br />
notika kratīšana. 1940. gada 9. janvārī paskaidrojumā<br />
46
Politpārvaldes priekšniekam Jānim Fridrihsonam vecākais<br />
uzraugs H. Teidemanis rakstīja: Šmitleins atzinies, ka organizējis<br />
Sierra Cordoba uzspridzināšanu, kas nav izdevusies. Viņu<br />
izraidīja no Latvijas. 187<br />
No Rīgas izbrauca lielākā daļa vietējo vāciešu. Vidzemes,<br />
Zemgales un Latgales vācieši izbraukšanai pulcējās Rīgā. Rietumkurzemē<br />
dzīvojošie vācieši atgriezās reihā no Liepājas, bet<br />
Ziemeļkurzemē – no Ventspils. Pirmais kuģis ar vāciešiem –<br />
bijušajiem Latvijas pavalstniekiem – atstāja Rīgu 1939. gada<br />
7. novembrī (pirms tam oktobrī ar diviem kuģiem aizbrauca<br />
Latvijā dzīvojošie valsts vācieši), bet pēdējais – 16. decembrī.<br />
Lai no Latvijas aizvestu izceļotājus un viņu mantu, vācu<br />
kuģi pavisam veica apmēram 100 reisu. 188 Par Latvijas vāciešu<br />
galveno jauno apmešanās vietu kļuva reiha novads Vartas<br />
zeme (Reichsgau Wartheland), kas bija izveidots, atņemot<br />
Polijai plašus apgabalus rietumos. Diezgan daudzus vācbaltiešus<br />
nometināja arī reiha novadā Rietumprūsijā (Reichsgau<br />
Westpreußen).<br />
Paralēli vācbaltiešu aizbraukšanai Latvijā norisinājās arī cits<br />
process, kas saistīts ar izceļošanu, – vācietības kultūras un sabiedriski<br />
politisko institūtu likvidēšana. Tā, piemēram, jau sākot<br />
ar 1939. gada 1. novembri, slēdza vācu skolas, kā arī iecēla<br />
likvidatorus 151 vācu biedrībai un organizācijai, kurām darbību<br />
vajadzēja pārtraukt 14 dienu laikā. 189 Savukārt 28. novembrī<br />
K. Ulmaņa valdība pieņēma likumu par vācu augstskolas – Herdera<br />
institūta – slēgšanu Rīgā, 190 bet 13. decembrī iznāca pēdējais<br />
vācbaltiešu galvenās avīzes Rigasche Rundschau numurs.<br />
„Vāciešu – Latvijas pavalstnieku – formāli vairs nav” – tā skanēja<br />
oficiālais viedoklis.<br />
Cik vāciešu atstāja Latviju 1939. gada rudenī? Atbildi uz šo<br />
jautājumu varam gūt, ja ieskatāmies Latvijas statistikas pārvaldes<br />
direktora Marģera Skujenieka ziņojumā, kas K. Ulmanim<br />
nosūtīts 1940. gada 24. aprīlī. Dokumentā atzīmēts, ka „līdz<br />
1939. gada 15. decembrim Latvijā atlaistas no Latvijas pavalstniecības<br />
46 954 personas, bet mūsu pārstāvniecībās ārzemēs –<br />
1884 personas, t. i. kopā 48 838”. 191 Starp tiem, kurus atlaida no<br />
47
Latvijas pavalstniecības Latvijā, 45 159 bija vācieši. Interesanti<br />
norādīt, ka no viņiem 1935. gada tautas skaitīšanā sevi par<br />
vāciešiem uzskatīja tikai 37 754 personas. Pavisam Latvijā<br />
1935. gadā (pēc tautas skaitīšanas datiem) dzīvoja 56 441 vācietis<br />
– Latvijas pavalstnieks, bet, pēc statistikas pārvaldes datiem,<br />
1939. gadā viņu skaits bija sarucis līdz 54 567. 192 Bez vāciešiem –<br />
Latvijas pavalstniekiem – Latvijā dzīvoja arī vāciešiārzemnieki<br />
un bezpavalstniekinansenisti (1935. gadā – 5703), no kuriem<br />
lielākā daļa 1939. gadā izbrauca uz Vāciju.<br />
Latvijas vāciešu izbraukšana turpinājās arī 1940. gada pavasarī.<br />
Latvijas valdība un vācu sūtniecība Rīgā vienojās, ka varēs<br />
vēl izbraukt tie vietējie vācieši, kas pamatotu iemeslu dēļ to neizdarīja<br />
līdz 1939. gada 15. decembrim. Izbraukt gribēju skaits<br />
gan bija ļoti neliels – tikai 506 personas. Viņiem vajadzēja atstāt<br />
Latviju līdz 1940. gada 30. aprīlim. 193 Izceļošana norisinājās, ievērojot<br />
1939. gada 30. oktobra līguma nosacījumus.<br />
Kā uz vācbaltiešu aizbraukšanu raudzījās un reaģēja latviešu<br />
sabiedrība? Vismaz daļēju atbildi uz šo jautājumu var sniegt,<br />
iepazīstoties ar tādiem avotiem kā Latvijas valdības pārstāvju<br />
runas, valsts iestāžu dokumenti un tālaika prese. Taču šie avoti<br />
atspoguļo galvenokārt Latvijas oficiālo viedokli. Šajā sakarā varētu<br />
norādīt, ka valdības nostāja jūtami ietekmēja pat Latvijas<br />
Politpārvaldes ierēdņu nostāju. Tāpēc šķiet, ka pat viņu ziņojumi<br />
nav pietiekami objektīvi, un tajos vērojami mēģinājumi,<br />
ievērojot valdības viedokli, uzsvērti akcentēt latviešu pozitīvo<br />
attieksmi pret vietējo vāciešu aizbraukšanu. Īpaši to var novērot<br />
Latvijas Politpārvaldes dažāda ranga ierēdņu ziņojumos, kas<br />
uzrakstīti K. Ulmaņa runas, ko viņš teica 1939. gada 12. oktobrī,<br />
tiešā iespaidā. Savā vēstījumā tautai Ministru un Valsts prezidents<br />
asi vērsās pret satraukumu latviešu sabiedrībā vācbaltiešu<br />
aizbraukšanas dēļ.<br />
No otras puses, autora rīcībā ir visai maz privātu avotu: personīgo<br />
vēstuļu, dienasgrāmatu, atmiņu utt. Iespējams, ka tieši<br />
šādi materiāli ļautu parādīt latvieši attieksmi pret vācbaltiešiem<br />
citā skatījumā un citā līmenī. Piemēram, varētu noteikt, kā latvieši<br />
izturējās pret savu kaimiņu – vāciešu – aizbraukšanu un<br />
48
vai viņi varēja vai nevarēja iedomāties savu valsti bez tiem. Taču<br />
attiecīgo materiālu trūkuma un neapzināšanas dēļ šāda iespēja<br />
visumā ir liegta.<br />
Kā liecina Latvijas valsts iestāžu dokumenti, pirmās ziņas<br />
par vācbaltiešu izceļošanu veicināja satraukuma pieaugumu<br />
latviešu sabiedrībā. Valstī pastiprinājās runas par iespējamo Padomju<br />
Savienības karaspēka iebrukumu. 1939. gada 11. oktobrī<br />
Politpārvaldes Liepājas rajona priekšnieka vietnieks D. Mergins<br />
ziņoja J. Fridrihsonam: „Latviešos un citu tautību iedzīvotājos<br />
klīst baumas, ka vietējiem vāciešiem tiekot iestāstīts, ka<br />
Hitlers esot izprasījis no PSRS valdības divas nedēļas laika, lai<br />
varētu no Baltijas valstīm evakuēt savus tautiešus, jo pēc tam<br />
šeit ienākšot komunisti.” 194<br />
Līdzīga satura informācija atrodama arī citos dokumentos.<br />
Piemēram, 1939. gada 28. oktobrī ziņojumā Politpārvaldes Rīgas<br />
rajona priekšniekam vecākais uzraugs N. Lapsiņš rak stīja, ka<br />
5. oktobra „līgums ar SPRS (domāts uzspiestais bāzu līgums. –<br />
I. F.) un vāciešu sasteigtā izceļošana radīja Latvijas strādniekos<br />
panisku noskaņojumu”. 195 Tiesa, tālāk šajā ziņojumā viņš norāda,<br />
ka Valsts prezidenta runa 12. oktobrī un vācu izceļošanas<br />
ieilgšana šo „satraukumu gandrīz pilnībā likvidēja”. 196 Minētajā<br />
runā apgalvojumu, ka vāciešu izceļošana būtu kaut kādā veidā<br />
saistīta ar Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības<br />
līgumu, kas noslēgts 5. oktobrī, K. Ulmanis, starp citu, nosauca<br />
par pilnīgi aplamu. Viņš centās latviešu tautai melīgi iegalvot,<br />
ka vietējo vāciešu aizbraukšana izriet vienīgi no Vācijas<br />
valdības apsvērumiem un ir neatkarīga no kaut kādiem citiem<br />
apstākļiem. 197 Tādējādi Ulmanis apzināti dezinformēja un dezorientēja<br />
latviešu sabiedrību. Rūgtās un nepatīkamās patiesības<br />
vietā tai piedāvāja propagandistiskas pasaciņas. Šāda nostāja<br />
un izvēle objektīvi bija izdevīga Padomju Savienībai – lielvalstij,<br />
kas apdraudēja Latvijas neatkarību.<br />
Ļoti asi, lai neteiktu vairāk, minētajā runā K. Ulmanis vērsās<br />
pret panikas cēlējiem. Atzīdams, ka satraukums latviešu<br />
sabiedrībā rada runas, ka „arī daži latvieši gribot izceļot reizē<br />
ar vāciešiem”, viņš teica savus slavenos un visai bieži citētos<br />
49
vārdus: „Ja kāds grib braukt, lai brauc, bet zina, ka aizceļošana<br />
šinīs dienās ir iespējama tikai līdzīgā kārtā kā vāciešiem – Latvijas<br />
pilsoņiem, proti, uz neatgriešanos.” 198 Šos vārdus iespējams<br />
uztvert arī kā atklātu un klaju necieņu pret latviešu tautu.<br />
Gan K. Ulmaņa runā, ko viņs teica 12. oktobrī, gan daudzos<br />
citos oficiālos dokumentos atspoguļojās arī Latvijas valdības<br />
deklarētā pozitīvā attieksme pret vācbaltiešu izceļošanas faktu.<br />
Pagrūti bez atrunām piekrist vācu vēsturniekam J. fon Hēnam,<br />
kas norāda, ka Ulmaņa valdības skatījumā vietējo vāciešu aizbraukšana<br />
būtībā nozīmēja „ievērojamu progresu ceļā uz „latviskās<br />
Latvijas” programmas īstenošanu”. 199 Valdības pārstāvji<br />
tomēr samērā bieži pieminēja arī saimnieciskās grūtības, kuras<br />
radīja vietējo vāciešu izceļošana, kaut gan, tiesa, tikpat bieži neaizmirsa<br />
uzsvērt, ka Latvijas politiskā dzīve no tās tikai iegūs.<br />
Ņemot vērā oficiāli deklarēto nostāju, Latvijas valsts iestādes<br />
centās veicināt vietējo vāciešu aizbraukšanu. Īpaši aktīva<br />
šajā ziņā bija Latvijas Politpārvalde. 1939. gada 30. novembrī<br />
tās priekšnieks J. Fridrihsons izdeva rīkojumu, ka visiem Politpārvaldes<br />
rajonu priekšniekiem steidzami jānoskaidro, kuri no<br />
rajona robežās dzīvojošiem vāciešiem negrib izceļot. Fridrihsons<br />
ieteica pie šiem vāciešiem nosūtīt Politpārvaldes ierēdņus,<br />
lai izdibinātu palikšanas iemeslus un oficiāli pateiktu, ka viņu<br />
atteikšanās izceļot nozīmē savas tautības noliegšanu. Vienlaikus<br />
šo ierēdņu uzdevums bija vāciešiempaliktgribētājiem paskaidrot,<br />
ka viņus turpmāk uzskatīs vienīgi par Latvijas valsts<br />
konjunktūras pilsoņiem, kurus te saista tikai ekonomiskas intereses.<br />
200<br />
Izpildot šo rīkojumu, Latvijas Politpārvaldes rajonu priekšnieki<br />
līdz 1939. gada 10. decembrim piesūtīja J. Fridrihsonam<br />
to vāciešu sarakstus, kuri nevēlējās izceļot uz Vāciju. Sarakstā,<br />
ko atsūtīja Liepājas rajona priekšnieks N. Roznieks, piemēram,<br />
bija uzskaitītas 1303 personas. Izrādījās, ka Liepājā dzīvoja 534,<br />
Liepājas apriņķī – 325, Aizputes apriņķī – 149, bet Kuldīgas<br />
apriņķī – 295 personas, kas uz Vāciju braukt negribēja. 201 Interesanti<br />
atzīmēt, ka minētajā sarakstā atspoguļojās arī neizceļošanas<br />
iemesli. Kādi tie bija? Nosaukšu tikai galvenos: piede-<br />
50
īgie neizceļo, vecums, materiālie apstākļi, Latvija – d zimtene,<br />
negatīva attieksme pret Vācijas valsts iekārtu, nevēlēšanās nokļūt<br />
frontē, nevēlēšanās likvidēt nekustamo īpašumu, slimība,<br />
bailes no bada un kara, piederīgo neesamība Vācijā, vācu valodas<br />
neprasme, Latvijas atbrīvotājs u. c. 202<br />
Raksturīgi, ka līdz ar vāciešu izbraukšanas veicināšanu<br />
Latvijas valdība cerēja likvidēt arī nākamās vācu politikas iespējamos<br />
atbalsta punktus Latvijā. Par to spilgti liecināja, piemēram,<br />
Latvijas valsts iestāžu negatīvā nostāja pret vācu puses<br />
ierosinājumu saglabāt Rīgā Herdera institūtu, pārvēršot to par<br />
vācu kultūras institūtu. 1939. gada novembrī Vācijas sūtnis Rīgā<br />
U. fon Koce šo jautājumu pārrunāja ar ārlietu ministru V. Munteru<br />
un izglītības ministru Jūliju Auškāpu. Savā un valdības<br />
vārdā Auškāps pateica vācu sūtnim, ka „šāds institūts pašreiz<br />
nebūtu lietderīgs”. 203<br />
Pret J. Auškāpa viedokli iebilda Latvijas sūtnis Berlīnē<br />
E. Krieviņš. Viņš 1939. gada 12. decembrī ziņojumā ārlietu<br />
ministram norādīja, ka nebūtu ieteicams noraidīt vācu priekšlikumu.<br />
Pēc viņa domām, latviešu tautai tālākajā attīstībā būs<br />
jāuztur cieši sakari ar Rietumeiropas kultūru. 204 Pamatojot savu<br />
nostāju, Krieviņš atzīmēja: „Ceļi, pa kuriem latviešiem jāiet,<br />
tiecoties pēc šīs kultūras, pa lielākai daļai ved uz Vāciju. Tas<br />
dibinās ne tikai uz vēstures un ģeopolitikas dotībām, bet arī uz<br />
tīri praktiskas dabas apsvērumiem.” 205<br />
Raksturotā epizode liecina, ka Latvijas valdošajās aprindās<br />
pastāvēja nopietnas domstarpības par attieksmi pret vietējiem<br />
vāciešiem un viņu aizbraukšanu. 206 Īstas vienprātības Latvijas<br />
Ministru kabinetā nebija arī par saimniecisko lietu kārtošanu<br />
ar izceļotājiem. Pēc Politpārvaldes ziņām, Alfrēds Valdmanis<br />
(finanšu ministrs līdz 1939. gada 25. oktobrim) uzskatīja, ka<br />
principā jau valdība varēja piekrist, ka vācieši brauc prom, bet<br />
nevajadzēja noteikt termiņu un, galvenais, valdībai nevajadzēja<br />
uzņemties pārraudzību pār viņu mantas likvidāciju un maksāt<br />
atlīdzību – „lai viņi likvidējas paši kaut desmit gadus”. 207<br />
Labāk gan būtu bijis, ja K. Ulmaņa valdība tomēr būtu<br />
mēģinājusi aizkavēt Latvijas vāciešu izceļošanu. Jo tad nebū-<br />
51
tu izslēgta varbūtība, tiesa, niecīga, ka ir iespējams kaut kādā<br />
veidā mainīt Molotova–Ribentropa paktā ieprogrammēto un<br />
Latvijas neatkarībai tik liktenīgo notikumu attīstības gaitu. Ja<br />
Latvija nepiekristu Berlīnes plānam par vācbaltiešu izceļošanu<br />
un neveicinātu tā īstenošanu, varbūt Vācija, ņemot vērā tā saukto<br />
Brombergas kompleksu un aizgādniecību par vācbaltiešiem,<br />
tiktu izprovocēta uz rīcību, kas nebūtu īsti adekvāta padomju<br />
un vāciešu noslēgtajiem līgumiem.<br />
Daudzi avoti liecina, ka Ulmanis ļoti labi izprata situācijas<br />
nopietnību un radušos draudus Latvijas neatkarībai. Ne velti<br />
Ulmaņa valdība, kas joprojām valsts neatkarības saglabāšanas<br />
izredzes saistīja ar Vāciju un tās nostājas maiņu, uzņēmās lielu<br />
ārējo parādu par vācbaltiešu īpašumiem, ko tie bija atstājuši<br />
Latvijā. Tādā veidā bija iecerēts saglabāt un pat kāpināt Berlīnes<br />
interesi par Latviju.<br />
Latvijas valdības pārstāvētā rīcības līnija pret vācbaltiešu<br />
izceļošanu pilnā mērā atspoguļojās presē. Avīzēs un žurnālos<br />
parādījās daudzi raksti, kuros no izteikti nacionālistiskām pozīcijām<br />
ar neslēptu gandarījumu bija uzsvērts, ka Latvija tagad<br />
kļūst vēl nacionālāka, jo vācietība Latvijā ir izbeigusies uz visiem<br />
laikiem. Atsevišķās publikācijās īpaši bija izcelta arī doma,<br />
ka līdz ar vācbaltiešu izceļošanu ir izzudis pēdējais iespējamo<br />
strīdu objekts Latvijas attiecībās ar Vāciju. 208<br />
Latvijas avīžu tonis bija vāciešiem apvainojošs. Tam uzmanību<br />
pievērsa arī Vācijas valsts iestādes, kas rūpīgi sekoja Latvijas<br />
presē publicētajiem rakstiem par vācbaltiešu aizbraukšanu.<br />
1940. gada 4. janvārī Latvijas sūtnis Berlīnē E. Krieviņš ziņoja uz<br />
Rīgu, ka Latvijas avīžu raksti tiekot pārrunāti attiecīgās vācu iestādēs<br />
un vācieši „esot nepatīkami pārsteigti”. Arī pats Krieviņš<br />
uzskatīja, ka vairākās Latvijas presē ievietotajās publikācijās „izpaužas<br />
vienīgi naids un pat latvju cilvēka pašcieņas trūkums”. 209<br />
E. Krieviņam bija simtprocentīga taisnība. No latviešu preses<br />
materiāliem varēja secināt, it kā vācbaltieši aizbraucēji būtu<br />
lieli latviešu ienaidnieki. Taču tas, protams, neatbilda patiesībai.<br />
Iespējams arī, ka te runa bija par speciāli iecerētu akciju.<br />
Vismaz daži avoti liecina, ka K. Ulmaņa valdība ar šādas preses<br />
52
kampaņas palīdzību, ar šo vēršanos pret visu vācisko bija iecerējusi<br />
panākt jaunu nacionālisma uzplūdu vilni, lai stiprinātu<br />
latviešu tautas nacionālo spēku un vienotību Latvijai tik grūtā<br />
brīdī, kad tai draudēja padomju okupācija un sovetizācija.<br />
Protams, ne jau visām publikācijām Latvijas presē bija raksturīga<br />
antivāciska ievirze. Viena no tām ir Jāņa Lapiņa raksts<br />
„Baltvācu pastarā tiesa”, kas publicēts 1939. gadā žurnāla „Sējējs”<br />
decembra numurā. Šajā publikācijā visumā pausta līdzjūtīga<br />
un korekta attieksme pret aizceļotājiem. Pēc Lapiņa domām,<br />
90 procenti vācbaltiešu šķīrās no Latvijas ar sāpīgu sirdi. „Kas<br />
ir tas, ko vācieši atstāj mūsu zemē,” viņš jautāja un atbildēja, ka<br />
„tie ir viņu senču kapi un Latvijas vēsture”. 210<br />
Presē paustā nostāja pret vācbaltiešu aizceļošanu jūtami<br />
ietekmēja Latvijas sabiedrības noskaņojumu. Daudzi Latvijas<br />
iedzīvotāji uztvēra vietējo vāciešu aizbraukšanu pozitīvi, ar izteiktu<br />
atvieglinājuma sajūtu. Jau minētajā Politpārvaldes Liepājas<br />
rajona priekšnieka vietnieka D. Mergina ziņojumā bija<br />
norādīts, ka „latvieši un pārējās tautības [..] vāciešu izceļošanu<br />
uztver ar zināmu prieku”. 211 Liekas, ka galvenais iemesls, kas<br />
noteica šādu attieksmi, bija Latvijā valdošais pretnacistiskais un<br />
pretvāciskais noskaņojums, ko galvenokārt sekmēja Berlīnes<br />
izaicinošā rīcība un tās draudu sajūtas izraisošā ārējā politika.<br />
Turklāt Latvijas iedzīvotājos bija visai dziļi iesakņojies uzskats,<br />
ka vācbaltieši ir nacisma aģentūra Latvijā, lai gan E. Krēgera<br />
vadītajā „Kustībā” iesaistījās tikai apmēram 1000 biedru, bet<br />
lielākā daļa Latvijas vāciešu bija saglabājuši pret valsti lojalitāti.<br />
Nevar neuzsvērt arī to, ka ikdienas apziņas līmenī daudziem<br />
latviešiem izceļošanas akcija saistījās ar iespējām konsolidēt<br />
savu nacionālo valsti, likvidēt spriegumu nacionālajās attiecībās,<br />
kā arī uzlabot savu ekonomisko stāvokli. Un, beidzot, nav<br />
šaubu, ka latviešu sabiedrības lielas daļas labvēlīgā attieksme<br />
pret vietējo vāciešu aizbraukšanu bija konsekvence, kas izrietēja<br />
no K. Ulmaņa valdības īstenotās iekšpolitikas antivāciskās<br />
ievirzes 30. gadu vidū un otrajā pusē.<br />
Pareizs liekas arī atzinums, ka toreizējās latviešu sabiedrības<br />
noskaņojums bija vēsturiski izveidojušās situācijas determinēts<br />
53
un propagandas, kas Latvijā ilgus gadus tika vērsta pret vācbaltiešiem<br />
kā „latviešu tautas paverdzinātājiem” daudzu gadsimtu<br />
garumā, nosacīts rezultāts. 1940. gada 29. maijā Latvijas iekšlietu<br />
ministrs K. Veidnieks, uzstājoties Rīgas garnizona vecāko<br />
virsnieku sanāksmē, uzsvēra, ka „tikai vēsture varēs pilnīgi<br />
novērtēt, cik liels ieguvums mūsu tautai bija vāciešu izceļošana”.<br />
212 Viņš gan rūgti maldījās un rupji kļūdījās. No mūsdienu<br />
pozīcijām ir pilnīgi skaidrs, ka vācbaltiešu izceļošana bija Latvijai<br />
neatsverams, varētu pat teikt smagākais, zaudējums visā<br />
tās vēsturē.<br />
7. Vācbaltiešu īpašumi: novērtējums, likvidēšana un<br />
norēķini<br />
Gan Vācija, gan Latvija īpašu uzmanību pievērsa vācbaltiešu<br />
izceļošanas akcijas ekonomiskajai pusei. Berlīne bija ieinteresēta<br />
iegūt no Latvijas iespējami lielākas valūtas un preču vērtības.<br />
Turpretī K. Ulmaņa valdība nevēlējās, lai valsts saimniecība<br />
ciestu pārmērīgi lielus zaudējumus. Taču no tā izvairīties bija<br />
grūti, jo daudzi izceļotāji bija labi situēti ļaudis un viņu īpašumā<br />
atradās liela daļa Latvijas nacionālās bagātības. Izceļošanas akcijas<br />
negatīvās ekonomiskās sekas gan nepaspēja tā īsti atklāties,<br />
jo Latviju 1940. gada jūnijā okupēja Padomju Savienība.<br />
Latvijas vārdā visus mantiski tiesiskos uzdevumus, kas radās<br />
vācbaltiešu izceļošanas dēļ, vajadzēja kārtot Vācu izceļotāju<br />
mantisko vērtību likvidācijas pārvaldei, kas darbojās Tieslietu<br />
ministrijas paspārnē. 1939. gada oktobrī par pārvaldes priekšnieku<br />
Ministru kabinets iecēla Ārlietu ministrijas politiskā departamenta<br />
priekšnieku Artūru Stegmani. 213 Taču šai iestādei nebija<br />
lemts aktīvi darboties, tā nīka bezdarbībā, un tai bija pavisam<br />
maznozīmīga loma izceļošanas līguma materiālās puses realizēšanā.<br />
90 procentus no likvidācijas pārvaldei paredzētā darba un<br />
visus mantiskos darījumus no latviešu puses veica Kredītbankas<br />
direktors Andrejs Bērziņš. Savās atmiņās, kas sarakstītas pēc<br />
Otrā pasaules kara, Stegmanis norādījis: „Latvijas sabiedrībā klīda<br />
baumas, ka Bērziņš neesot skops repatriantu īpašumu vērtību<br />
54
un līdz ar to Vācijai izmaksājamo summu noteikšanā un ka vācieši<br />
par šādu „pretimnākšanu” viņam un varbūt vēl kādam augstākam<br />
vīram nepaliekot parādā pateicību.” 214<br />
Vācijas uzdevumā norēķinus par Latvijā atstātajiem vācbaltiešu<br />
īpašumiem kārtoja pieminētā akciju sabiedrība UTAG. Tā<br />
darbojās uz Latvijas likumu pamata 215 un bija Vācijā izveidotās<br />
vācu fiduciārās sabiedrības (Umsiedlungs Treuhandgesellschaft,<br />
turpmāk – DUT) meitas uzņēmums. 216 Visa UTAG vadība atradās<br />
valsts vāciešu rokās. Paši izceļotāji bija atklāti diskriminēti<br />
un vienkārši atstumti malā. Viņi nesastāvēja arī nekādās civiltiesiskās<br />
attiecībās ar UTAG. Izceļotāji nebija ne UTAG dibinātāji,<br />
ne arī akcionāri. 217<br />
Tā kā UTAG bija Vācijas fiduciāre, tai vajadzēja norēķināties<br />
nevis ar izceļotājiem, bet gan ar Vācijas valsti. Aizbraucot<br />
no Latvijas, vācbaltieši nebija noslēguši ar Berlīni nekādu vienošanos,<br />
kas līguma formā fiksētu Vācijas saistības pret viņiem.<br />
Vācijas pārstāvji bija vienīgi apsolījuši izceļotājiem kompensāciju<br />
naturālā veidā par Latvijā atstātajiem īpašumiem. 218 Daudzi<br />
vācbaltieši, kurus nometināja okupētās Polijas rietumdaļā, arī<br />
saņēma šādu kompensāciju. Viņu rīcībā nonāca bez atlīdzības<br />
konfiscētie poļu un ebreju īpašumi, kas parasti bija lielāki un<br />
vērtīgāki nekā Latvijā atstātie. Faktiski viņiem pavērās plašākas<br />
ekonomiskās darbības iespējas. Kā atzina vācbaltiešu ieceļotāju<br />
nometināšanas (Ansiedlung) galvenais vadītājs E. Krēgers,<br />
līdz ar izceļošanu viņi „ekonomiski izdarīja ārkārtīgu lēcienu<br />
uz priekšu”. 219<br />
Pirmais svarīgākais UTAG uzdevums bija vācbaltiešu atstāto<br />
īpašumu pārņemšana un nevērtēšana. No akciju sabiedrības<br />
darbības pārskatiem izriet, ka Latvijas vācieši, atskaitot<br />
nenokārtotās saistības, likvidēšanai bija atstājuši īpašumu par<br />
209,1 miljonu latu. 220 Šo summu veidoja nekustamo un kustamo<br />
īpašumu vērtība, banku kontos iemaksātā nauda, vērtspapīri un<br />
citi aktīvi. 221 Šajā summā, protams, neietilpa līdzpaņemto mantu<br />
vērtība, kā arī to 46 uzņēmumu vērtība, kuri piederēja vāciešiem<br />
un kurus Latvijas un Vācijas valdība, 1939. gada 8. decembrī<br />
parakstot attiecīgu protokolu, nolēma nelikvidēt, jo atzina<br />
55
tos par svarīgiem abu valstu tirdzniecisko attiecību attīstībā. 222<br />
Tāpēc nosauktā summa sniedz vienīgi aptuvenu priekšstatu par<br />
vācbaltiešu mantisko stāvokli izceļošanas priekšvakarā. Līdz<br />
1940. gada vasarai UTAG likvidēja vācbaltiešu atstāto īpašumu<br />
183,2 miljonu latu vērtībā, 223 iegūstot par to 116,26 miljonus<br />
latu. 224 Īpašumu pārdošana norisinājās atsevišķu darījumu<br />
un globālu līgumu formā. Izdevīgāki UTAG bija atsevišķie darījumi,<br />
kuri nodrošināja ieņēmumu (Erlös) 94,1 procenta apmērā<br />
no pārdoto īpašumu novērtējuma (Schätzwert). 225 Slēdzot<br />
globālos līgumus, vācu pusei vajadzēja rēķināties ar ievērojami<br />
lielākiem zaudējumiem. Ienākumu kvota šādos darījumos nepārsniedza<br />
60,8 procentus. 226 Šādu situāciju noteica globālo līgumu<br />
specifika. Uzreiz pārdeva gandrīz vai visus vācbaltiešu īpašumus,<br />
kas piederēja pie noteiktas kategorijas. Un tikai pēc pārdošanas<br />
pārbaudīja katra atsevišķa īpašuma stāvokli (nenokārtotās saistības<br />
utt.) un precizēja arī pašu pārdoto objektu skaitu.<br />
Jau Latvijas un Vācijas 30. oktobra līgums paredzēja vācbaltiešiem<br />
piederošo nekustamo lauku īpašumu globālu pārdošanu.<br />
Līdz 1940. gada 31. janvārim attiecīgai Latvijas iestādei<br />
un UTAG vajadzēja rūpīgi noteikt šo īpašumu vērtību, pamatojoties<br />
uz izcenojumu – 200 lati par hektāru zemes. Sarunu<br />
gaitā, kurās piedalījās vācu sūtniecības pārstāvji un likvidācijas<br />
pārvaldes priekšnieks A. Stegmanis un citi, atklājās, ka vairākos<br />
jautājumos abu pušu viedokļi bija visai atšķirīgi. Vācu puse, piemēram,<br />
uzskatīja, ka Latvijas Zemkopības ministrija aprēķina<br />
pārspīlēti augstus apgrūtinājumus, kas novedīs pie tā, ka vācbaltiešu<br />
atstātie īpašumi par velti nonāks Latvijas valdības rīcībā. 227<br />
Vācu sūtniecības pārstāvjiem nepatika arī tas, ka nekustamo<br />
lauku īpašumu kategorijā jāieskaita arī lauku rūpniecības uzņēmumi<br />
(brūži, alus darītavas, dzirnavas, kaļķu un ķieģeļu cepļi)<br />
un vasarnīcu apbūves apgabali lauku pagastos (Priedainē, Babītē,<br />
Langstiņos, Saulkrastos u. c.), 228 taču vāciešiem bija grūti<br />
aizstāvēt savu pozīciju, jo 30. oktobra līguma X un XI pantā bija<br />
runa par lauku īpašumiem vispār, nevis lauksaimniecībā izmantojamiem<br />
īpašumiem. Pēc Stegmaņa atzinuma, ko viņš izteicis<br />
1940. gada 26. februārī un kas fiksēts viņa memorandā ārlietu<br />
56
ministram V. Munteram, vienīgi izceļošanas līguma XII pantu<br />
iespējams interpretēt dažādi. Viņš norādīja, ka šo pantu iespējams<br />
izskaidrot tā, ka UTAG ieguvusi tiesības „likvidēt visus izceļotāju<br />
rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumus neatkarīgi no<br />
to atrašanās vietas”. 229<br />
Nav šaubu, ka Latvijas un Vācijas vienošanās noteikumi par<br />
vācbaltiešu lauku nekustamajiem īpašumiem bija ļoti izdevīgi<br />
tieši Latvijai. Rēķinot pēc izcenojuma – 200 lati par hektāru<br />
zemes, Latvijai vajadzētu par visiem vācu rūpniecības uzņēmumiem,<br />
kas atradās laukos, samaksāt samērā niecīgu summu –<br />
tikai 460 000 latu. 230 Turpretī pēc Latvijas valsts Zemes bankas<br />
takses šo uzņēmumu vērtība pārsniedza 3 miljonus latu. 231 Savukārt<br />
UTAG novērtējums bija nepilni 3,5 miljoni latu. 232<br />
Noslēguma akords izceļotāju lauku nekustamo īpašumu lietā<br />
izskanēja 1940. gada 3. jūnijā, kad Latvija un Vācija parakstīja<br />
attiecīgu protokolu. Šā dokumenta pirmajā pantā bija teikts:<br />
„Visi pagastu administratīvās robežās esošie un izceļotājiem<br />
piederošie nekustamie īpašumi, kas sastāv no a) lauksaimnieciski<br />
izmantojamiem zemes gabaliem uz laukiem, ieskaitot ēkas,<br />
b) vasarnīcām un sīkgruntniecībām uz laukiem, c) rūpniecības<br />
un tirdzniecības uzņēmumiem uz laukiem, ieskaitot vēl esošās<br />
mašīnas un iekārtas priekšmetus, pāriet Latvijas valdības vai<br />
kādas viņas norādītas iestādes īpašumā [šajā gadījumā Zemkopības<br />
ministrijas. – I. F.] pret septiņi miljoni latu (Ls 7 000 000)<br />
neto paušālcenas samaksu.” 233 Saskaņā ar protokola sesto pantu<br />
Vispārējā lauksaimniecības banka pārņēma visus zemesgrāmatās<br />
nostiprinātos apgrūtinājumus (piemēram, obligācijas. – I. F.) uz<br />
izceļotāju lauku nekustamajiem īpašumiem, izņemot procentu<br />
un alimentu saistības. 234 Kā izriet no cita dokumenta (Latvijas<br />
Bankas padomes 1940. gada 31. jūlija sēdes protokola), Vispārējā<br />
lauksaimniecības banka paredzēja obligāciju turētājiem izmaksāt<br />
7 miljonus latu. 235 Līdz ar to izceļotāju atstāto lauku īpašumu novērtējums<br />
sasniedza 14 miljonus latu. Šo summu ieskaitīja Latvijas<br />
iestāžu izdarīto 236 izceļotāju mantas pirkumu pašizmaksā.<br />
Cik jaunus lauku nekustamos īpašumus ieguva Zemkopības<br />
ministrija, un cik vērti tie bija UTAG skatījumā? Pēc UTAG<br />
57
aplēses, vācbaltieši laukos atstāja 1499 lauksaimniecībā izmantojamus<br />
zemes īpašumus 47 530 hektāru kopplatībā, 365 vasarnīcas<br />
un sīkgruntniecības, kā arī 63 rūpniecības un tirdzniecības<br />
uzņēmumus. 237 Visu šo objektu kopējo vērtību noteica 35<br />
miljonu latu apmērā. Visai augsts ir UTAG pieņemtais vidējais<br />
izcenojums par hektāru zemes – 715 lati. 238 Tas bija aptuveni<br />
3,5 reizes lielāks nekā novērtējums, kas bija ieteikts Latvijas un<br />
Vācijas protokolā (parakstīts 30. oktobrī).<br />
Pēc ilgām un grūtām sarunām (tās traucēja izceļotāji. – I. F.)<br />
otro globālo līgumu UTAG noslēdza ar Latvijas Kredītbanku<br />
1940. gada 22. janvārī Berlīnē. 239 Ar šo līgumu Kredītbanka<br />
atpirka visus izceļotāju nekustamos īpašumus pilsētās, izņemot<br />
46 atstāto firmu un nelikvidēto tirdzniecības un rūpniecības<br />
uzņēmumu nekustamos īpašumus, kā arī dažu rūpniecības<br />
uzņēmumu akcijas, hipotēku biedrību ķīlu zīmes un skaidru<br />
naudu – 15 miljonus latu, kas bija iemaksāti UTAG kontā Latvijas<br />
bankā. 240 Pēc UTAG aprēķiniem, kurus veica vairākus mēnešus<br />
vēlāk, pārdotā īpašuma kopējā vērtība bija 100,69 miljoni<br />
latu. 241 Turpretim vācu akciju sabiedrībai vajadzēja iegūt<br />
64,37 miljonus latu lielu ienākumu. 242<br />
Visa šī summa nebija jāmaksā tieši Kredītbankai. 243 Par<br />
to, ka nelielu šīs summas daļu – 200 000 sterliņu mārciņu (4,2<br />
miljoni latu) – tā samaksāja cietā valūtā, Vācijas valsts banka<br />
piešķīra septiņas reizes lielāku summu vācu markās (28,7 miljoni<br />
latu), ko saņēma DUT. Šī kompensācija (Härteausgleich)<br />
padarīja Berlīnes līgumu vācu pusei daudz izdevīgāku. Ienākumu<br />
kvota par izceļotāju nekustamiem īpašumiem pieauga no<br />
28,4 līdz 60,8 procentiem. 244 Neraugoties uz šādu it kā labvēlīgu<br />
rezultātu, paši vācbaltieši gan ļoti kritiski izturējās pret šo<br />
globālo pārdošanas aktu. Viņi uzskatīja, ka ar to izsaimniekots<br />
viņu vērtīgais nekustamais īpašums. 245<br />
Atbilstoši likumam par izceļojošo vācu tautības pilsoņu nekustamo<br />
īpašumu iegūšanu pilsētās (to izsludināja 1940. gada<br />
13. februārī), Latvijas Kredītbankai līdz 1940. gada 31. maijam<br />
vajadzēja nostiprināt uz sava vārda visus no izceļotājiem<br />
iegūtos nekustamos īpašumus, lai varētu ar tiem neierobežoti<br />
58
īkoties. 246 Visai ātri atklājās, ka šo nosacījumu nevarēs ātri īstenot,<br />
jo īpašumu pārrakstīšana norisinājās ļoti gausi. To aizkavēja<br />
dažādi apstākļi, piemēram, daudzu izceļotāju īpašumu<br />
nostiprināšanas veids. Tā, piemēram, Vidzemes pilsētās vācu<br />
nekustamie īpašumi bieži bija nostiprināti turpināmā mantas<br />
kopībā mirušā laulātam un bērniem. 247 Šādos gadījumos, ja visi<br />
mantinieki nebija izceļojuši, Latvijas Civillikums faktiski izslēdza<br />
iespēju nostiprināt īpašumus uz Kredītbankas vārda. Lai<br />
novērstu šīs grūtības, 1940. gada 28. maijā Finanšu ministrija<br />
papildināja 13. februāra likumu ar nosacījumu, ka finanšu ministrs<br />
var pieprasīt, lai ar zemesgrāmatu nodaļas priekšnieka<br />
lēmumu izceļotāja domājamā daļa nekustamā īpašumā ir nostiprināma<br />
zemesgrāmatās uz Kredītbankas vārda. 248 Šis papildinājums<br />
paātrināja koroborācijas procesu. Taču līdz Latvijas<br />
okupācijai tomēr nepaspēja pilnībā nokārtot jaunā īpašnieka<br />
ierakstīšanu zemesgrāmatās. Laikrakstā „Valdības Vēstnesis”<br />
publicētie saraksti liecina, ka uz Kredītbankas vārda izdevās<br />
nostiprināt tikai 2310 izceļotāju nekustamos īpašumus. 249 Pēc<br />
UTAG sarakstiem, visās Latvijas pilsētās izceļotājiem kopā piederēja<br />
3110 nekustamo īpašumu. 250<br />
Svarīgs ir jautājums par Latvijas parāda lielumu Vācijai<br />
sakarā ar vācbaltiešu izceļošanu. 1940. gada 31. jūlijā Latvijas<br />
Bankas padome konstatēja, ka Latvijas iestāžu izdarīto izceļotāju<br />
atstāto īpašumu pirkumu pašizmaksa ir 91,5 miljoni<br />
latu. 251 Pretēji vēstures literatūrā visai izplatītam uzskatam 252<br />
šī summa neraksturoja Latvijas parāda lielumu. Minētajā Latvijas<br />
Bankas padomes sēdē izveidoja arī otru sarakstu, kurā<br />
bija fiksēta zināmā UTAG prasību kopsumma – 81,5 miljoni<br />
latu. 253 Atrēķinot no šīs summas UTAG pieteiktās Latvijas pilsoņu<br />
prasības pret izceļotājiem, palika 54,2 miljoni latu. 254 Šī<br />
summa, kura Latvijas Bankas padomes skatījumā būtu jāmaksā<br />
Vācijai, tomēr bija aptuvena un neprecīza. Netieši to atzina<br />
arī Latvijas Bankas padomes locekļi. 31. jūlija sēdes protokolā<br />
ir lasāmi šādi vārdi: „Varbūtējs atlikums (ar daudz nenoskaidrotām<br />
summām) galarezultātā UTAG’am par labu –<br />
54 197 000 lati.” 255<br />
59
Pārskatā par UTAG darbību (1942. gada 23. marts) fiksētais<br />
Latvijas parāds Vācijai bija jūtami lielāks. Skaitļu izteiksmē tas<br />
bija 113,1 miljons latu. 256 Šī summa veidojās, atskaitot no ienākumiem<br />
(116,1 miljons latu), kurus UTAG saņēma par izceļotāju<br />
īpašumu, kas bija pārdots līdz 1940. gada vasarai, akciju<br />
sabiedrības pārvaldīšanas izdevumus 3 miljonu latu apmērā.<br />
Atšķirībā no Latvijas Bankas uzrādītā parāda summas tajā bija<br />
iekļautas, piemēram, izceļotāju iemaksas skaidrā naudā pilnā<br />
apmērā (30,2 miljoni latu) Latvijas Bankas un Liepājas bankas<br />
divos speciālos kontos. 257 Šī nauda bija iegūta, izceļotājiem likvidējot<br />
īpašumu privāti vai ar pilnvarotu personu starpniecību.<br />
Pamatojoties uz Berlīnes līgumu, no Latvijas Bankas īpašā konta<br />
15 miljonus latu pārskaitīja Latvijas Kredītbankai. 258<br />
Kādas bija Latvijas transferta saistības 1939./1940. gadā,<br />
un kā tās tika izpildītas? Saskaņā ar vienošanos, ko 1939. gada<br />
30. oktobrī parakstīja V. Munters un U. fon Koce, Latvijai jau<br />
līdz 1939. gada beigām vajadzēja nomaksāt 3 miljonus latu uz<br />
izceļotāju atstāto nekustamo īpašumu rēķina. 259 Otrā – netiešā<br />
– vienošanās par transfertu tika noslēgta Berlīnē 1939. gada<br />
21. decembrī. Tā paredzēja, ka Latvija papildus piegādās Vācijai<br />
preces 20 miljonu latu vērtībā. 260 Līdz ar to minētajos gados<br />
kopējā transferta summa bija 23 miljoni latu.<br />
Pēc Latvijas Bankas datiem, līdz 1940. gada augustam, kad<br />
Latviju nelikumīgi anektēja Padomju Savienība, tā bija samaksājusi<br />
Vācijai 24,9 miljonus latu. 261 UTAG atskaitēs figurēja cits<br />
skaitlis – 51,1 miljons latu. 262 Transferētajā summā te ieskaitīta<br />
kompensācija (28,7 miljoni latu), ko Vācijas Banka samaksāja<br />
DUT par Berlīnes līgumā nodrošināto ienākumu cietajā valūtā.<br />
Salīdzinot abu pušu sarakstus, arī atsevišķās citās pozīcijās vērojamas<br />
nelielas atšķirības.<br />
Padomju iebrukuma dēļ Vācija un Latvija nepaspēja no slēgt<br />
galīgo vienošanos par transfertu. 263 Pēc UTAG aprēķiniem,<br />
Latvija bija palikusi Vācijai parādā tieši 60 miljonus latu. 264 Šai<br />
summai tika pieskaitīta vēl nelikvidēto īpašumu (uz 1940. gada<br />
jūniju) vērtība – 15,6 miljoni latu. Rezultātā Latvijas parāda kopējā<br />
summa bija 75,6 miljoni latu. 265<br />
60
II. Pēcizceļošana 1941. gada pavasarī<br />
1. Darba kārtībā jauna izceļošanas akcija<br />
1940. gada jūnijā Padomju Savienība veica neprovocētu agresiju266<br />
pret Baltijas valstīm un tās okupēja. Latvija, Lietuva un<br />
Igaunija nonāca padomju, tas ir, svešas, armijas varā, kas saskaņā<br />
ar Hāgas sauszemes kara reglamenta (pieņemts 1907. gadā)<br />
42. pantu ir būtiska okupācijas pazīme. 267 Baltijas valstu valdības<br />
zaudēja rīcībspēju, bet situāciju valstīs kontrolēja padomju<br />
sūtniecības un emisāri, kas bija ieradušies no Maskavas. Viņu<br />
rokās atradās reālā vara gan Latvijā, gan Lietuvā un Igaunijā.<br />
Padomju emisāru nosūtīšana uz Baltijas valstu galvaspilsētām,<br />
lai sastādītu Maskavai tīkamas jaunas valdības, bija klajā pretrunā<br />
ar 1939. gada rudenī noslēgtajiem PSRS un Baltijas valstu<br />
savstarpējās palīdzības līgumiem, kas paredzēja, ka paktu realizēšana<br />
nekādā ziņā nedrīkst skart līgumslēdzēju pušu suverēnās<br />
tiesības, to valsts iekārtu, sociālo un ekonomisko sistēmu,<br />
kā arī militāros pasākumus. 268<br />
Maskavas agresīvā rīcība izraisīja visai jūtamu Vācijas un<br />
PSRS attiecību saasināšanos. Berlīni īpaši kaitināja un satrauca<br />
vairāki notikumi. Okupējot Baltiju, PSRS sagrāba visu<br />
Lietuvas teritoriju, arī stratēģiski ļoti nozīmīgo Marijampoles<br />
apgabalu (tas savienoja Austrumprūsiju un Dienvidlietuvu),<br />
kas 1939. gada 28. septembrī parakstītajā slepenajā protokolā<br />
bija atzīts par Vācijas interešu sfēru. Arī attiecībā uz Rumāniju<br />
PSRS nesamierinājās ar Besarābijas iegūšanu, kam nosacīti<br />
bija piekritusi Vācija, 269 bet 1940. gada 28. jūnijā atņēma tai arī<br />
Ziemeļbukovīnu – agrāk Austrijas kronim piederošo teritoriju<br />
(Kronland), kuru apdzīvoja lielākoties vācieši. Ā. Hitlers šo<br />
Maskavas soli uztvēra kā „pierādījumu krievu virzībai uz Rietumiem”<br />
270 un tāpēc sāka tieši šajā laikā aktīvi domāt par iespējamu<br />
preventīvu karu pret PSRS. 271<br />
Vāciešiem uzreiz bija skaidrs, ka Padomju Savienības kundzība<br />
Baltijā jūtami apdraudēs Vācijas ekonomiskās intereses<br />
61
Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Jau 1940. gada 17. jūnijā ziņojumā<br />
Vācijas ārlietu ministram J. fon Ribentropam ministrijas eksperts<br />
Austrumeiropas saimniecības jautājumos Karls Šnurre<br />
(Schnurre) norādīja, ka „krievu ietekmes stabilizēšanās šajās<br />
teritorijās nozīmēs mums nepieciešamo piegāžu stipru apdraudējumu”.<br />
272 Šnurres skatījumā Vācijai jārēķinās ar divām tai nelabvēlīgām<br />
sekām vai konsekvencēm. Vispirms padomju puse<br />
mēģinās panākt, lai izejvielas, it īpaši pārtika, paliktu Baltijā un<br />
lai tā varētu to izmantot. Ja tomēr tiks pieļauts, ka daļa preču<br />
tiek eksportēta uz Vāciju, tad izvirzīs pavisam citas prasības<br />
vācu ražojumu piegādēm, nekā līdz šim to darīja Baltijas valstis.<br />
Pēc Šnurres domām, līdz ar to jārēķinās, ka vairs nebūs iespējams<br />
turpināt līdzšinējo preču apmaiņu. Baltijas valstu vēlmes<br />
Vācijai bija nesalīdzināmi vieglāk izpildīt. 273<br />
Berlīnes bažas par tās ekonomisko interešu ignorēšanu īpaši<br />
pieauga pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka Maskava gatavojas<br />
Lietuvu, Latviju un Igauniju varmācīgi iekļaut PSRS sastāvā.<br />
1940. gada 11. jūlijā Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs<br />
E. fon Veiczekers deva rīkojumu vācu sūtņiem Baltijas valstīs<br />
nekavējoties informēt šo zemju valdības, ka, lai gan iespējama<br />
politiskās un ekonomiskās struktūras maiņa (vācu puse<br />
baidījās, ka, līdzīgi kā Rietumbaltkrievijā un Rietumukrainā,<br />
arī Baltijas valstīs notiks privātīpašuma atsavināšana), „mūsu<br />
ekonomiskās intereses jāievēro pilnā apjomā”. 274 Runa bija par<br />
vācu izceļotāju īpašumu netraucētu izmantošanu un transfertu,<br />
Latvijā un Igaunijā palikušo valsts un tautas vāciešu īpašumu<br />
neaizskaramību, kā arī par Vācijas tirdzniecības ar Baltijas valstīm<br />
uzturēšanu jaunākajos saimnieciskajos līgumos paredzētajā<br />
apjomā. Speciāli tika arī uzsvērts, ka vācu tirdzniecības<br />
pārstāvjiem jāatļauj netraucēti darboties, kā arī jāievēro vācu<br />
kuģošanas intereses. 275<br />
Vācijas sūtņus Baltijas valstīs informēja, ka šā rīkojuma saturu<br />
paziņos Padomju Savienības valdībai, pasvītrojot, ka Berlīne<br />
neiejaucas „Baltijas valstu politiskajā attīstībā, kā tā norisinājusies<br />
kopš 1939. gada septembra un norisināsies turpmāk”. 276<br />
Taču pretruna ar 1939. gada septembra norunām būtu tad, ja šī<br />
62
attīstība nodarītu kaitējumu vācu vitāli svarīgajām ekonomiskajām<br />
interesēm Baltijas valstīs. Tāpēc Berlīne cerot, ka arī Padomju<br />
Savienības valdība neatkarīgi no tā, kā izvērsīsies turpmākā<br />
politiskā attīstība Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, pilnā mērā<br />
ievēros vācu saimnieciskās intereses. 277<br />
Cita problēma, kas radās sakarā ar Latvijas un citu Baltijas<br />
valstu okupāciju un draudošo sovetizāciju, bija Lietuvas vāciešu<br />
izceļošana 278 un Latvijā un Igaunijā palikušo vācbaltiešu<br />
pēcizceļošana. Latvijā viņu bija ap 10 000, un daudzi no tiem<br />
jau jūnijā izteica vēlēšanos pārcelties uz Vāciju. Vācu iestāžu<br />
sākotnējā attieksme pret jaunas izceļošanas akcijas īstenošanu<br />
nebija labvēlīga. Pat SS reihsfīrers H. Himlers, kas pārzināja<br />
izceļošanas akcijas un šajā ziņā bija galvenā vācu amatpersona,<br />
izturējās pret šo ieceri drīzāk negatīvi nekā pozitīvi. 279<br />
1940. gada 3. jūlijā vēstulē Vācijas ārlietu ministram J. fon<br />
Ribentropam viņš norādīja, ka ideja par jaunu izceļošanas akciju<br />
ir jāizvērtē divos aspektos. Pirmais – cilvēciskais. Tagad<br />
vēloties izceļot personas, kuras pagājušā gada novembrī un decembrī<br />
noraidīja iespēju pārcelties uz Vāciju, jo viņas „vairāk<br />
jutās kā igauņi un latvieši, nevis vācieši”. Taču viņu dzīslās ritot<br />
arī vācu asinis un viņas vēlas glābt savu kailo dzīvību, jo esot<br />
skaidrs, ka krievi Baltijā rīkosies ļoti nežēlīgi, daudzus „cilvēkus<br />
tūlīt likvidēs vai deportēs uz Sibīriju”. 280<br />
Otrais aspekts – politiskais. H. Himlers šaubījās, vai tas, ka<br />
Berlīne tagad atļaus Latvijā un Igaunijā palikušajiem vāciešiem<br />
izceļot, negatīvi neietekmēs citus tautas vāciešus, kam nākotnē<br />
būs jāizšķiras par atgriešanos Vācijā vai palikšanu mītnes zemē.<br />
Viņš uzdeva retorisku jautājumu, vai mēs neradīsim precedentu,<br />
ka pirmajā reizē tautas vācieši var arī neizšķirties par došanos<br />
uz Vāciju, jo „vēlāk varenais vācu reihs, ja viņiem ies slikti,<br />
tik un tā par viņiem iestāsies”. Himlers piekrita tikai tam, ka<br />
Berlīne sarunās ar Maskavu varētu iestāties par to, ka uz Vāciju<br />
no Latvijas un Igaunijas izbrauc vācu mātes ar bērniem. 281<br />
Šāda Vācijas oficiālā nostāja ļoti sarūgtināja Latvijā un Igaunijā<br />
palikušos vācbaltiešus. Viņu pārstāvji sāka visai aktīvi darboties<br />
un rīkoties. Īpaši izcēlās barons V. Vrangels – pazīstamais<br />
63
Igaunijas vāciešu līderis, Vācu kultūras pašpārvaldes (Deutsche<br />
Kulturselbstverwaltung) priekšpēdējais prezidents. Nenogurdams<br />
viņš vienmēr un visur vācu amatpersonām norādīja, ka<br />
Latvijā un Igaunijā palikušos vāciešus nekādā gadījumā nedrīkst<br />
pamest likteņa varā un „atstāt boļševikiem drošai iznīcināšanai”.<br />
Par to Vrangels vispirms mēģināja pārliecināt vairākus<br />
Vācijas Ārlietu ministrijas atbildīgos darbiniekus – F. fon<br />
Tvardovski no sestās nodaļas, ministrijas valsts sekretāra vietnieku<br />
Vilhelmu Kepleru (Keppler) un par tautas vāciešu lietām<br />
atbildīgo referentu Vilhelmu Groskopu (Großkopf ). 282<br />
Taču ne jau Igaunijas vai Latvijas vācbaltiešu līderu aktivitātes,<br />
283 bet gan pati notikumu norise – Baltijas valstu varmācīga<br />
iekļaušana Padomju Savienības sastāvā – piespieda Berlīni mainīt<br />
savu attieksmi pret tiem vācbaltiešiem, kuri bija atteikušies<br />
piedalīties pirmajā izceļošanas akcijā. 1940. gada 14. augustā nacistu<br />
vadītāji pieņēma galīgo lēmumu par Latvijā un Igaunijā palikušo<br />
vācbaltiešu pēcizceļošanu. 284 19. augustā izdotajā rīkojumā<br />
H. Himlers visus potenciālos pēcizceļotājus (tos, kas varēja pretendēt<br />
uz izbraukšanu) pavēlēja sadalīt divās grupās, respektīvi,<br />
veidot divus sarakstus. Pirmajā grupā bija iekļaujami izceļotāji<br />
(personas, kas bija palikušas Latvijā vai Igaunijā ar Vācijas valsts<br />
iestāžu atļauju, vai arī personas, kuras dibinātu iemeslu dēļ turpināja<br />
darbu Latvijas un Igaunijas uzņēmumos). Otrajā grupā bija<br />
jāietilpina visi pārējie, un šīs personas bija jāuzskata par bēgļiem,<br />
kas nevarēs pretendēt uz tām priekšrocībām (piemēram, uz pārcelšanos<br />
par Vācijas valsts līdzekļiem), kādas bija nodrošinātas<br />
tiem, kas izceļoja 1939. gadā. Sarunās ar Padomju Savienību Berlīne<br />
gan izlēma visus vāciešus, kuri vēlas izbraukt, deklarēt par<br />
izceļotājiem, lai nodrošinātu viņu īpašumu neaizskaramību. 285<br />
Pēc H. Himlera ieceres bēgļus vispirms vajadzēja izmitināt<br />
Vomi nometnēs, no kurām vēlāk viņus bija paredzēts pārvietot,<br />
respektīvi, iesaistīt darbā „vecā reiha” (Altreich) teritorijā. Par<br />
viņu izmitināšanu apgabalos, kas tika iegūti pēc kara ar Poliju<br />
(1939), nevarēja būt ne runas. 286 Himlers viņus vērtēja kā politiski<br />
neuzticamus un neuzskatīja, ka viņi būtu cienīgi Vācijas<br />
interesēs iesaistīties jauno teritoriju apgūšanā.<br />
64
2. Vācu–padomju sarunas par pēcizceļošanu<br />
Sakarā ar Baltijas valstu sagrābšanu, aneksiju un iekļaušanu<br />
Padomju Savienības sastāvā Vācijas un PSRS attiecībās 1940.<br />
gada vasarā aktuāli kļuva vairāki svarīgi jautājumi: Marijampoles<br />
apgabala liktenis, piederība un kompensācijas forma; 287 Vācijas<br />
ekonomiskās un tirdznieciskās intereses Baltijā, ietverot<br />
Latvijas un Igaunijas ārējo parādu par vācbaltiešu atstāto īpašumu;<br />
Lietuvas vāciešu izceļošana un vācbaltiešu pēcizceļošana<br />
no Latvijas un Igaunijas; kā arī Lietuvas izceļotāju un Latvijas<br />
un Igaunijas pēcizceļotāju īpašumu tiesiskās problēmas.<br />
Berlīnes un Maskavas sarunās jautājums par Latvijā un<br />
Igaunijā palikušo vācbaltiešu likteni kļuva aktuāls 1940. gada<br />
augusta otrajā pusē. 23. augustā Vācijas vēstnieks Maskavā<br />
F. V. fon der Šulenburgs informēja padomju ārlietu tautas komisāru<br />
V. Molotovu par vācu puses vēlmi pārvietot viņus uz Vāciju.<br />
Vācu valdības vārdā viņš ierosināja paredzētajām abu pušu<br />
jauktajām komisijām (par šādu komisiju izveidi Maskava iestājās<br />
1940. gada 7. augustā) 288 noteikt šādus uzdevumus – viena<br />
no tām risinātu jautājumus, kas attiecas uz Lietuvas vāciešu izceļošanu<br />
un vācbaltiešu pēcizceļošanu no Latvijas un Igaunijas,<br />
otras komisijas pārziņā būtu visi Baltijas valstu vietējo vāciešu<br />
īpašumu jautājumi. 289<br />
1940. gada 4. septembrī Berlīnei iesniegtajā memorandā<br />
padomju puse iebilda pret vācu puses nostāju jaukto komisiju<br />
lietā un aizstāvēja savu agrāko priekšlikumu, ka viena komisija<br />
nodarbotos ar Latvijas un Igaunijas vāciešu pēcizceļošanu,<br />
kā arī risinātu jautājumus par savstarpējo mantisko pretenziju<br />
noregulēšanu. Otra pārzinātu Lietuvas vāciešu izceļošanu un<br />
risinātu tās izraisītās problēmas. 290<br />
1940. gada 9. septembrī sarunā ar V. Molotovu F. V. fon der<br />
Šulenburgs paziņoja, ka vācu valdība piekrīt padomju priekšlikumam<br />
par jauktajām komisijām, tai neesot nekādu iebildumu.<br />
291 Kā izriet no Vācijas Ārlietu ministrijas materiāliem, tad<br />
arī tika izveidotas divas jauktas komisijas ar vairākām apakškomisijām,<br />
kuras nereti tomēr dēvēja par atsevišķām komisijām.<br />
Viena jauktā komisija darbojās Rīgā, bet otra – Kauņā. 292<br />
65
Vācu puse visai nopietni gatavojās sarunām ar Padomju Savienības<br />
pārstāvjiem par to, ka jānodrošina dzimtenē palikušo<br />
vācbaltiešu sekmīga pēcizceļošana no Latvijas un Igaunijas un<br />
jāievēro vācu īpašumtiesības. 1940. gada septembra vidū vācu<br />
delegācijas vadītājs ģenerālkonsuls Felikss Benclers (Benzler),<br />
norādot, ka sarunas acīmredzot sāksies 23. septembrī (vācu delegācija<br />
izbrauca no Berlīnes 19. septembrī), minēja un pamatoja<br />
piecus galvenos jautājumus, kas jārisina sarunās.<br />
1. Pēcizceļošanas norise, kurā piedalītos aptuveni 3000 Igaunijā<br />
un 4000 Latvijā palikušo vācbaltiešu, kā arī ap 1000 valsts<br />
vāciešu, kas pašlaik vēl atrodas abās zemēs. 293<br />
2. Atlīdzība par pēcizceļotāju atstāto īpašumu. Līdz šim padomju<br />
puse tam nav pilnīgi piekritusi.<br />
3. Atlīdzība par pirmās izceļošanas laikā atstāto un likvidēto<br />
(vai vēl nelikvidēto) vācbaltiešu īpašumu. Nepieciešams panākt,<br />
lai tiktu izpildītas visas vienošanās, kas noslēgtas par<br />
pirmo izceļošanu.<br />
4. Atlīdzība par īpašumu, kas Latvijā un Igaunijā pieder valsts<br />
vāciešiem, kuri nav ne izceļotāji, ne arī pēcizceļotāji.<br />
5. Sarunu turpināšana par vācbaltiešu kultūras vērtību atdošanu.<br />
294<br />
Padomju delegāciju vadīja pēdējais Maskavas sūtnis Latvijā<br />
Vladimirs Derevjanskis. Jauktās komisijas pirmā kopējā darba<br />
sēde notika 1940. gada 25. septembrī. Kā ziņojumā norādījis<br />
Felikss Benclers, sarunu norise ir visumā uzticību rosinoša un<br />
samierinoša. Taču padomju puse konsekventi nevēlas atzīt, ka<br />
joprojām ir spēkā izceļošanas līgumi, kurus Vācija noslēgusi ar<br />
Latviju un Igauniju. Padomju puse uzsvērusi, ka jaunās vienošanās<br />
izrietēs nevis no veco līgumu saistībām, bet gan „no krievu<br />
brīvās gribas”. 295<br />
Par spīti pirmajam iespaidam, sarunas nebūt nenorisēja gludi,<br />
neizdevās izvairīties no nopietniem sarežģījumiem. Daudz<br />
strīdu izraisīja padomju varas īstenotie nacionalizācijas pasākumi<br />
Latvijā un Igaunijā. Vācu delegācijas vadītājs F. Benclers,<br />
piemēram, bija neizpratnē, kāpēc 28. un 29. septembrī, pretēji<br />
V. Molotova solījumiem, tikušas nacionalizētas 25 vācu firmas.<br />
66
V. Derevjanskis mēģināja iegalvot, ka nacionalizācija pagaidām<br />
neskar firmas, kurās pārstāvēts tikai vācu kapitāls. Acīmredzot<br />
runa esot par firmām ar jauktu kapitālu. 296 Vācu puse, protams,<br />
tādas atrunas neuztvēra kā nopietnus argumentus.<br />
Padomju pārstāvju destruktīvā rīcība izpaudās arī citās jomās,<br />
visai bieži viņi nevēlējās atzīt izceļotājgribētāju iesniegtos<br />
dokumentus vācu tautības pierādīšanai. 297 Problēmu plaši apsprieda<br />
izceļošanas apakškomisijas sēdē 1940. gada 9. oktobrī.<br />
Vācu puse izvirzīja tiešu un konkrētu jautājumu, kādus dokumentus<br />
šajā ziņā krievi atzītu par pietiekamiem. Padomju puses<br />
pārstāvji nosauca pasi, dzimšanas apliecību un kristāmzīmi, piebilstot,<br />
ka abu pušu vienošanās gadījumā varētu būt arī vēl citi<br />
dokumenti. Taču viņi iebilda pret to, ka piederība pie vietējām<br />
vācu organizācijām būtu pierādījums vācu izcelsmei. 298 Vācu<br />
puses nostāja bija pretēja, jo par vietējo vāciešu galveno organizāciju<br />
biedriem varēja kļūt tikai tautas vācieši. Igaunijā tāda<br />
bija Vācu kultūras pārvalde, bet Latvijā – Tautas apvienība. 299<br />
Arī vācu delegācijas pārstāvji bieži vien paši bija neziņā par<br />
to, kā risināms tas vai cits jautājums. Visai daudz diskusiju izraisīja<br />
un sarežģījumu radīja SS reihsfīrera H. Himlera 1940. gada<br />
19. augusta rīkojums un tā skaidrojumi. Rīkojums noteica, ka<br />
izceļot no Latvijas un Igaunijas drīkst tikai valsts vācieši un tautas<br />
vācieši, tāpēc bija paredzēta stingra kārtība izceļotāju tautības<br />
noteikšanā. Tā, piemēram, SS reihsfīrers strikti norādīja,<br />
ka tikai izņēmuma gadījumos par tautas vāciešiem varētu atzīt<br />
personas, kas dzimušas jauktajās laulībās vai arī ir precējušās ar<br />
cittautiešiem. 300<br />
Kā liecina Vācijas delegācijas pārstāvja un vācu puses galvenā<br />
pilnvarotā Konrāda Radunska (Radunski) dienesta atzīme,<br />
kas datēta ar 1940. gada 31. decembri, nebija īsti skaidrs, kas<br />
tomēr izšķir, vai tā vai cita persona drīkst vai nedrīkst izceļot –<br />
vai tie būtu bijušie vācu sūtņi Latvijā un Igaunijā (kā peredzēts<br />
H. Himlera rīkojumā, kas izdots 1940. gada augustā) vai vācu<br />
puses galvenie pilnvarotie, kurus iecēla tikai 1940. gada nogalē.<br />
Radunskis uzskatīja, ka SS reihsfīrera pavēlē nekas nav arī<br />
teikts, kā rīkoties, ja izceļot vēlas vācu izcelsmes personas, kas<br />
67
iepriekšējos gados „apkarojušas vācietību”. Pēc viņa domām,<br />
būtu nepieciešams pieņemt lēmumu, vai šādām personām ļauj<br />
izbraukt un pēc „atgriešanās reihā” tās pakļauj vajāšanai (nosūta<br />
uz koncentrācijas nometni utt.) vai arī soda – neļauj izbraukt<br />
no padomju varā nokļuvušās Latvijas un Igaunijas. 301<br />
K. Radunska dienesta atzīmē tiek risināts arī jautājums par<br />
to, kurām jauktas izcelsmes personām turpmāk varētu ļaut piedalīties<br />
pēcizceļošanas akcijā. Viņš norāda, ka atsevišķos izņēmuma<br />
gadījumos (konkrēti min četrus) tas ir jau izdarīts, dodot<br />
atļauju pārcelties uz Vāciju personām, kurām viens no vecvecākiem<br />
ir ebrejs. Izšķirošais moments šajā ziņā bijis tas, ka šīm<br />
personām ir lieli nopelni vācietības labā Latvijā vai Igaunijā. 302<br />
1941. gada janvārī SS reihsfīrers H. Himlers no jauna izskaidroja<br />
19. augusta rīkojumu un reizē ar to nedaudz mīkstināja<br />
noteikumus par personām, kas drīkst izbraukt no Latvijas<br />
un Igaunijas. 303 Taču praksē tos arvien retāk īsti punktuāli ievēroja.<br />
Skaidri iezīmējās jauna tendence – bieži vien izšķiroša bija<br />
pašu izceļotājgribētāju ieņemtā nostāja. Ja potenciālais izceļotājs<br />
atzina sevi par vācieti, vācu amatpersonas darīja gandrīz<br />
visu iespējamo, lai viņu iekļautu sarakstā un viņam būtu cerības<br />
aizbraukt uz Vāciju.<br />
Vācu puse nebija īpaši izvēlīga līdzekļu ziņā, tā nebūt nevairījās<br />
no dažādiem trikiem un maldināšanas manevriem. Visai<br />
izplatītas, piemēram, bija fiktīvās laulības. Personas, kuras gribēja<br />
izceļot, bet kurām padomju puse to neatļāva, nereti apprecējās<br />
ar vāciešiem (tēm) – Vācijas pavalstniekiem (cēm).<br />
Vēlāk Vācijā šīs laulības pasludināja par spēkā neesošām. Tādā<br />
veidā varēja izceļot arī vairāki nevācieši, kam palikšana Latvijā<br />
vai Igaunijā bija dzīvībai bīstama vai saistīta ar lielu risku.<br />
3. Vienošanās par pēcizceļošanu un tās norise<br />
1941. gada 10. janvārī ar vairāku svarīgu dokumentu parakstīšanu<br />
noslēdzās Vācijas un Padomju Savienības sarunas<br />
par pēcizceļošanu un vācu īpašumtiesību ievērošanu Latvijā un<br />
Igaunijā. Ļoti nozīmīga bija vācu un padomju vienošanās par<br />
68
savstarpējo mantisko pretenziju noregulēšanu. 304 Tā paredzēja,<br />
ka Padomju Savienība apņemas samaksāt Vācijai 200 miljonus<br />
reihsmarku par vāciešu atstāto mantu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.<br />
Savukārt Vācijai vajadzēja samaksāt Padomju Savienībai<br />
50 miljonus reihsmarku par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pavalstnieku<br />
īpašumiem, kas atradās Vācijā. Vienošanās noteica,<br />
ka Vācijas labā atlikušo paušālsummu – 150 miljonus reihsmarku<br />
305 – PSRS samaksās 1941. un 1942. gadā, 306 izdarot astoņus<br />
ceturkšņa maksājumus. 307<br />
Starp minētajiem dokumentiem bija arī vācu–padomju vienošanās<br />
par vācbaltiešu pēcizceļošanu no Latvijas un Igaunijas.<br />
Šim nolīgumam, ko savu valdību vārdā parakstīja abu valstu delegāciju<br />
vadītāji Felikss Benclers un Vladimirs Bočkarjovs, bija<br />
pievienots papildu protokols, nobeiguma protokols un desmit<br />
tādu dokumentu veidlapu paraugi, kas bija nepieciešami pēcizceļošanai<br />
un tās vadītājiem. Piemēram, katram aizbraucējam<br />
bija jābūt izceļotāja apliecībai, kas apliecināja tiesības izceļot<br />
no Latvijas un Igaunijas uz Vāciju. Apliecībā bija norādīts izceļotāja<br />
uzvārds, vārds, dzimšanas datums, dzimšanas vieta un<br />
pēdējā dzīvesvieta. 308<br />
Vienošanās par pēcizceļošanu paredzēja, ka ikvienam vācietim<br />
ir tiesības pārcelties uz Vāciju līdz 1941. gada 25. martam.<br />
Izbraukšanu pasludināja par brīvprātīgu soli un izšķiršanos,<br />
ne uz vienu nedrīkstēja izdarīt tiešu vai netiešu spiedienu. Par<br />
lēmumu izceļot bija jāpaziņo personīgi rakstiskā vai mutiskā<br />
formā. Personām, kas vēlējās aizbraukt, bija tiesības ņemt līdzi<br />
ģimeni (sievu vai vīru, māti, tēvu, mazbērnus, audžubērnus),<br />
ja tās locekļi piekrita pārcelties uz Vāciju. Jau no četrpadsmit<br />
gadu vecuma bērni varēja patstāvīgi izšķirt jautājumu par dzimtenes<br />
atstāšanu vai palikšanu uz vietas. 309<br />
Iesniegumus par izceļošanu izskatīja jauktas padomju un<br />
vācu komisijas, bet izceļotāju tautību vajadzēja noteikt uz iesniegto<br />
dokumentu pamata vācu galvenajam pilnvarotajam,<br />
klātesot padomju pārstāvim. Prombraucēji drīkstēja izvest mēbeles,<br />
noteiktu pārtikas daudzumu, līdz 500 gramiem sudrablietu,<br />
vienu zelta vai sudraba pulksteni ar ķēdi, vienu sudraba<br />
69
cigarešu etviju u. c. Zemniekiem, kas pārcēlās uz Vāciju, bija<br />
dota iespēja ņemt līdzi ierobežotā skaitā arī mājlopus – vienu<br />
zirgu, vienu govi, vienu cūku, piecas aitas vai kazas. 310<br />
Izceļotāji nedrīkstēja izvest zelta un sudraba monētas, neapstrādātus<br />
dārgakmeņus, ārzemju valūtu, zelta un platīna stieņus,<br />
dārgakmeņu un pērļu izstrādājumus, ja to svars pārsniedza<br />
vienu karātu uz vienu personu. Aizliegums attiecās arī uz<br />
mākslas un senatnes priekšmetiem (ja vien tie nebija izceļotāja<br />
ģimenes īpašums), ieročiem (mednieki drīkstēja ņemt līdzi divas<br />
bises), pasta baložiem, akcijām, obligācijām un citiem vērtspapīriem,<br />
vekseļiem, apdrošināšanas polisēm, radioaparātiem,<br />
motocikliem, automobiļiem, ādas un metāla izstrādājumiem,<br />
gatavajiem apģērbiem, speciālo lauksaimniecības kultūru sēklām<br />
utt. Katra ģimene drīkstēja izvest tikai vienu šujmašīnu. 311<br />
Pati pēcizceļošanas akcija sākas 1941. gada janvāra beigās.<br />
Nolīguma par izceļošanu ceturtais pants paredzēja, ka vienošanās<br />
noteikumu ievērošanu un vācbaltiešu aizbraukšanu pārrauga<br />
abu valdību delegācijas jauktajā Vācijas un Padomju Savienības<br />
komisijā, kā arī vācu galvenais pilnvarotais un padomju<br />
galvenais pārstāvis. 312 Nosauktās amatpersonas vadīja tā sauktos<br />
vācu un padomju izceļošanas štābus (Umsiedlungskomando),<br />
kuri praktiski organizēja un īstenoja Latvijā un Igaunijā<br />
palikušo vācbaltiešu izceļošanu, 313 kas šoreiz norisinājās ievērojami<br />
sarežģītākos apstākļos nekā 1939. gada rudenī.<br />
Pirmais un galvenais uzdevums, ko veica izceļošanas štābi,<br />
bija izbraucēju reģistrācija, kas ieilga līdz 1941. gada 15. februārim<br />
(to vajadzēja pabeigt 10. februārī). Grūtības un sarežģījumus<br />
radīja neizglītotie padomju virsnieki. Viņi dažkārt tikai<br />
ar grūtībām prata lasīt un rakstīt un tāpēc nespēja orientēties<br />
vācbaltiešu iesniegtajos komplicētajos dokumentos un izprast<br />
to saturu. Viņus lielākoties instruēja latviešu un igauņu tulki,<br />
kuru ietekmi vācu puse vērtēja visai atturīgi. Vācu delegācijas<br />
vadītājs Oto Ekerts (Eckert), kas janvārī nomainīja F. Bencleru,<br />
1942. gada 22. februārī norādīja, ka tulku līdzdalība izceļotāju<br />
tautības noteikšanas procesā vāciešiem bija daļēji izdevīga, daļēji<br />
– neizdevīga. 314<br />
70
Īpaši sarežģīta izrādījās to vācbaltiešu reģistrācija, kuri atradās<br />
militārajā dienestā. Jau pirmajās reģistrācijas dienās vācu<br />
izceļošanas štābs saņēma informāciju, ka vācu izcelsmes karavīriem<br />
nav iespējams dabūt atvaļinājumu kaut uz vienu dienu,<br />
lai reģistrētos. Turklāt vairākus karavīrus, kam tā vai citādi bija<br />
izdevies reģistrēties, apcietināja vai pārcēla dienēt uz citu rajonu.<br />
Pēc vairākkārtējiem vācu puses protestiem un sūdzībām šo<br />
situāciju izdevās daļēji normalizēt. Padomju delegācija panāca,<br />
ka Baltijas kara apgabala pavēlniecība izdeva pavēli, uz kuras<br />
pamata militārajiem komandieriem vajadzēja ievērot pēcizceļošanas<br />
līguma noteikumus. 315<br />
Izceļošanas gaitā bija jārisina arī daudzas citas problēmas.<br />
Nereti reģistrācijas procesā (piemēram, Tallinā) iejaucās padomju<br />
drošības iestādes, kas „burtiski terorizēja izceļotājus”,<br />
vairākus pat apcietinot un pratinot „pat 17 stundas pēc kārtas”,<br />
kā arī mēģinot viņus pierunāt spiegot Vācijā Padomju Savienības<br />
labā. 316 Taču vislielākās galvassāpes vācu pusei sagādāja padomju<br />
iestāžu izceļošanas nolīguma nosacījumiem neatbilstošā<br />
darbība attiecībā uz vācbaltiešu īpašumiem. 317 Tā, piemēram,<br />
bieži vien padomju puse konfiscēja izceļotāju kustamo īpašumu<br />
un aizkavēja nolīgumā atļauto mantu izvešanu. 318 Nolīguma noteikumus<br />
neievēroja arī muitas iestādes, pretlikumīgi atņemot<br />
izceļotājiem daudzas mantas. 319<br />
Salīdzinoši neliela pēcizceļotāju daļa no Latvijas un Igaunijas<br />
atgriezās reihā pa jūras ceļu, bet vairākums – izmantojot<br />
dzelzceļu, jo laika apstākļi nebija īpaši labvēlīgi kuģu satiksmei.<br />
Vācu vēsturnieks J. fon Hēns norāda, ka vācu un padomju sadarbība,<br />
organizējot vācbaltiešu aizbraukšanu pa dzelzceļu, bijusi<br />
vienkārši lieliska. Izceļošanas laikā šī bija vienīgā joma, kur<br />
padomju puse „strādāja labi”. 320<br />
Cik vācbaltiešu un citu tautību cilvēku atstāja Latviju un<br />
Igauniju 1941. gada pavasarī? 1941. gada 26. martā Padomju<br />
Savienības prese publicēja Telegrāfa aģentūras (TASS) paziņojumu,<br />
ka 25. martā beidzies izceļošanas termiņš un pēdējo<br />
divarpus mēnešu laikā no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izbraukušas<br />
67 808 personas. 321 Taču diemžēl šajā paziņojumā<br />
71
nav atsevišķi uzrādīts izceļotāju skaits no Latvijas un Igaunijas.<br />
Vēstures literatūrā visai izplatīts ir viedoklis, ka 1941. gada pavasarī<br />
pavisam Latviju un Igauniju atstāja apmēram 17 500 cilvēku.<br />
No tiem Latviju – 10 5000, bet Igauniju – 7 000 cilvēku. 322<br />
Skaidrs, ka ne visi izceļotāji bija vācieši. Pēc vācbaltiešu vēsturnieka<br />
H. fon Rimšas aprēķiniem, pēcizceļotāju vidū bija apmēram<br />
3000–3500 latviešu un igauņu. 323 Precizitātes dēļ varētu<br />
arī atzīmēt, ka nedaudz lielāks pēcizceļotāju skaits, kas pameta<br />
Latviju un Igauniju, minēts samērā nesen publicētajā Latvijas<br />
vēsturnieka K. Kangera rakstā – 18 170 personas, no kurām tieši<br />
no Latvijas aizbrauca 10 900 cilvēku. 324 Pēcizceļošana noslēdza<br />
vācbaltiešu aizbraukšanu no Latvijas (tā bija sākusies 1939. gada<br />
ruden). Vietējie vācieši, kas Latvijā bija dzīvojuši veselus septiņus<br />
gadsimtus, pameta savu dzimteni. Viņu izceļošana Latvijai<br />
bija neapšaubāmi smags un būtisks zaudējums. Stipri novājinājās<br />
tās vitālais spēks, jo to atstāja „tautas grupa”, kas bija veikusi nenovērtējamu<br />
kultūras darbu. No Latvijas aizbrauca izglītotākā un<br />
ar iniciatīvu apveltītākā iedzīvotāju daļa. Daudzi vietējie vācieši<br />
bija galvenie speciālisti dažādās ekonomikas, veselības aizsardzības<br />
un citās nozarēs. Līdz ar viņu izceļošanu sāka veidoties intelektuālais<br />
vakuums, ko vēl vairāk pastiprināja vēlākās staļiniskās<br />
deportācijas, holokausts, iedzīvotāju masveida aizbraukšana pēc<br />
Latvijas kārtējās okupācijas 1944. un 1945. gadā. Izceļošanas rezultātā<br />
Latvija zaudēja arī savu stabilāko saikni ar Rietumeiropu.<br />
Latvijas vāciešu izceļošanas akcijas bija Padomju Savienības<br />
un nacistiskās Vācijas noziedzīgās politikas spilgta izpausme.<br />
Daudziem vācbaltiešiem Latvijas atstāšana bija nevis brīvprātīgs,<br />
bet gan diktēts solis. Viņiem nebija īstas izvēles tiesības<br />
un iespējas. Viņi faktiski neizceļoja, viņus piespieda evakuēties.<br />
Daudzi no viņiem bija spiesti glābt savu kailo dzīvību. Gandrīz<br />
vai vienprātīgo lēmumu doties ceļā noteica kolektīvā pārliecība,<br />
ka tikai Vācija spēj sniegt patvērumu un paglābt no traģiskā<br />
likteņa, kas visai drīz skāra labi situētos, nacionāli un demokrātiski<br />
domājošos un noskaņotos latviešus un igauņus.<br />
Protams, ka vācbaltieši varēja arī riskēt un palikt dzimtenē,<br />
dalot likteni ar saviem bēdu brāļiem – Latvijas līdzpilsoņiem.<br />
72
Taču šī alternatīva „tautas grupā” nebija populāra, un tā arī netika<br />
nopietni apspriesta un diskutēta. Šādu iespēju varēja atļauties<br />
un izvēlēties atsevišķas stipras personības, kā, piemēram,<br />
izcilais vācbaltiešu jurists, žurnālists un politiķis Pauls Šīmanis,<br />
bet grūti to bija izdarīt lielākam skaitam, jo vācbaltiešu apziņā<br />
vēsturiski bija dziļi iesakņojusies tautiskās disciplīnas sajūta.<br />
Daudzi saskārās ar grūti izturamu un gandrīz nepanesamu psiholoģisku<br />
spiedienu pat ģimenē. Ģimenes bija sašķeltas, vieni<br />
gribēja braukt, otri – palikt, bet trešie vēl svārstījās. Tā bija neizsakāmi<br />
grūta un mokoša iekšējā cīņa – kam palikt uzticīgam:<br />
dzimtenei vai savai tautai.<br />
Samērā bieži vairāki vācbaltieši sev kā attaisnojumu un reizē<br />
mierinājumu minēja faktu, ka Latvijas valdība 1939. gada rudenī<br />
izlēma nepretoties un piekāpās Padomju Savienības prasībām.<br />
Līdz ar to it kā atkrita klasiskā alternatīva – cīnīties vai<br />
iet bojā. Vācbaltiešu izcelsmes advokāts Arvids fon Notbeks<br />
(Nottbeck) vienā no saviem rakstiem norāda, ka klasiskās alternatīvas<br />
vietā radās cita alternatīva – „izceļot vai iet bojā”. 325<br />
4. Kultūras vērtības<br />
Daudzu gadsimtu garumā vācbaltieši bija radījuši un uzkrājuši<br />
dažādas un bagātas kultūras vērtības. Runa ir par arhīvu<br />
dokumentiem un manuskriptiem, bibliotēku grāmatām un materiāliem,<br />
ļoti daudziem priekšmetiem, kam bija mākslinieciska<br />
vai kultūrvēsturiska vērtība un kas atradās muzejos, gleznu,<br />
monētu un sudrablietu kolekcijām, kā arī baznīcu inventāru un<br />
interjera priekšmetiem. 20. gadsimta 30. gados – izceļošanas<br />
priekšvakarā – šīs kultūras vērtības atradās valsts, pašvaldību vai<br />
sabiedrisku organizāciju pārvaldītās krātuvēs, kā arī privātpersonu<br />
īpašumā. Sakarā ar Latvijas vāciešu izceļošanu 1939. gada<br />
rudenī ļoti svarīgs un nozīmīgs bija tieši vācbaltiešu kultūras<br />
vērtību jautājums, jo paši vācbaltieši bija vitāli ieinteresēti šo<br />
vērtību izvešanā. Jau risinot sarunas par 30. oktobra līguma noslēgšanu,<br />
uz trim sēdēm sanāca Latvijas un Vācijas speciālisti<br />
kultūras lietu kārtošanai, viņi gan visas strīdīgās problēmas vēl<br />
73
neatrisināja. Līguma XIII pantā bija vien norādīts, ka „izvešanai<br />
neatļautās kultūras vērtības bez atlīdzības pāriet Latvijas valsts<br />
īpašumā”. 326 Kādas vērtības drīkstēja vai nedrīkstēja izvest, to<br />
fiksēja līguma papildprotokola 15. punkts. Piemēram, nevarēja<br />
izvest Latvijas teritorijā atrastās arheoloģiskās senlietas; arhivālijas,<br />
ja tās iekļautas valsts vai komunālo arhīvu fondos; līdz<br />
19. gadsimta vidum izgatavotās kartes un plānus, ja tie attiecas<br />
uz Latvijas teritoriju; juridiskām personām piederošās zinātniskās<br />
bibliotēkas; Latvijā savākto etnogrāfisko materiālu un kolekcijas,<br />
ja tās neattiecas uz vācbaltiešiem; mākslas priekšmetus<br />
(gleznas, skulptūras, grafikas darbus, daiļamatniecības izstrādājumus),<br />
kuri radīti Latvijā un attiecas uz Latviju, utt. 327<br />
Līguma papildprotokols paredzēja izveidot arī speciālu (paritāro)<br />
komisiju kultūras vērtību sadalei. Latvijas vēsturniece<br />
Rasa Pārpuce, kas speciāli pētījusi Baltijas kultūras vērtību<br />
problēmu vācbaltiešu izceļošanas kontekstā, uzskata, ka lēmums<br />
par minētās komisijas veidošanu un tās pilnvarām „atcēla<br />
visas līdz tam panāktās vienošanās un padarīja lieku 15. punkta<br />
neizvedamo priekšmetu grupu detalizēto uzskaiti un raksturojumu”.<br />
328 Visām diskusijām faktiski bija jāsākas no jauna.<br />
1939. gada novembrī Latvijas un Vācijas izveidotā Paritārā<br />
komisija uzsāka darbu un līdz 1940. gada jūnija vidum, kad<br />
abas puses uzskatīja sarunas par pabeigtām, noturēja 29 sēdes.<br />
329 Vācbaltiešu vēsturnieks J. Hēns norāda, ka sākumā sarunas<br />
norisinājušās ļoti lēni, jo latviešu puses pārstāvji, īpaši<br />
Pieminekļu pārvaldes priekšsēdētājs Francis Balodis un Latvijas<br />
vēstures institūta direktora vietnieks Arveds Švābe, iebilda<br />
gandrīz pret visām vāciešu prasībām. 330 Vēlāk situācija mainījās,<br />
latviešu puse kļuva pielaidīgāka un tika atrisināti vairāki<br />
strīdīgi jautājumi. Paritārā komisija pat pieņēma atsevišķus<br />
vācu pusei visai labvēlīgus lēmumus. Piemēram, Latvijas puse<br />
piekrita dalīt kolekcijas, „veidojot kopīgus sarakstus noteiktām<br />
priekšmetu grupām no dažādām kolekcijām (mākslas<br />
darbiem, arheoloģiskiem priekšmetiem, numismātikas kolekcijai),<br />
nevis katru atsevišķi vai atbilstoši to piederībai kādai<br />
biedrībai vai personai”. 331<br />
74
Pēc Latvijas okupācijas vācieši izmantoja jauno situāciju un<br />
1940. gada jūnija beigās panāca Paritārās komisijas darba atjaunošanu.<br />
Jūlijā un augustā komisijas darbība būtiski nemainījās.<br />
Jaunās varas pārstāvji centās radīt kontinuitātes ilūziju, atstājot<br />
komisijā iepriekšējos speciālistus. Kā norāda R. Pārpuce,<br />
nostiprinoties „PSRS politiskajai varai okupētajās teritorijās,<br />
[..] Latvijas un Igaunijas kultūras vērtības, tajā skaitā arī t. s.<br />
vācbaltiešu, tika arvien vairāk pakļautas padomju pārvaldes ietekmei”.<br />
332<br />
Interese par Otrā pasaules kara laikā pārvietotajām kultūras<br />
vērtībām nav zudusi. Taču Latvijā diemžēl nav apkopojošu<br />
pētījumu par kultūras pieminekļiem, kas kara gados sadalīti vai<br />
izvesti no Latvijas. 333<br />
75
Nobeigums<br />
Vācijas un Padomju Savienības saprašanās un sadarbība<br />
1939.–1941. gadā izšķirīgi ietekmēja visu Eiropas vēsturi. Abu<br />
agresīvo lielvalstu noslēgtie līgumi un parakstītās slepenās<br />
vienošanās vairākus gadu desmitus izrādījās īpaši liktenīgas<br />
Austrumeiropai. Minēto dokumentu destruktīvā loma skaidri<br />
atklājās Otrā pasaules kara beigās, kad Jaltas konferencē, kas<br />
notika 1945. gada 4.–11. februārī, padomju diktatoram J. Staļinam<br />
izdevās no ASV prezidenta Franklina Delano Rūzvelta<br />
(Roosevelt) un britu premjera Vinstona Čērčila (Churchill) de<br />
facto iegūt teritorijas, no kurām dažus gadus iepriekš vācu fīrers<br />
Ā. Hitlers viņa labā bija atteicies de iure. 334 Tā kā Jaltā iedibinātā<br />
starptautiskā kārtība 335 noteica Eiropas likteni līdz pat PSRS<br />
sabrukumam 1991. gadā, jautājums joprojām ir ļoti nozīmīgs un<br />
svarīgs. Lai gan Baltijas valstis jau diezgan ilgu laiku ir atguvušas<br />
neatkarību, vēstures ironija ir tāda, Molotova–Ribentropa<br />
pakts, precīzāk, tajā paredzētās teritoriālās izmaiņas, kas vēlāk<br />
nostiprinātas citos līgumos, joprojām lielā mērā ir mūsdienu<br />
Austrumeiropas politiskās kartes pamatā.<br />
Molotova un Ribentropa pakts noteica arī daudzas citas<br />
neatgriezeniskas izmaiņas, kas vēsturiskā skatījumā izrādījās<br />
ļoti nelabvēlīgas Latvijai. Tā zaudēja savu vēsturiski izveidojušos<br />
iedzīvotāju nacionālo sastāvu un līdz ar to arī stabilo saikni<br />
ar Rietumiem un Rietumu kultūru. Pirmā padomju okupācija,<br />
kas notika pēc vācbaltiešu aizbraukšanas, deva Latvijai jaunu<br />
iznīcinošu triecienu – iedzīvotāju deportācija 1941. gada jūnijā<br />
(tā skāra galvenokārt ekonomisko un politisko eliti, kā arī inteliģenci)<br />
padziļināja intelektuālo vakuumu, kas bija sācis veidoties,<br />
un vienlaikus radīja arī „tukšu telpu”, ko nākotnē būtu<br />
iespējams aizpildīt iebraucējiem no austrumiem. Savukārt nacistu<br />
okupācijas atnestā galvenā nelaime bija holokausts – Latvija<br />
zaudēja arī savu ebreju kopienu, bet otrā padomju okupācija<br />
izraisīja masveida iedzīvotāju bēgšanu uz Rietumiem. Latviju<br />
76
atstāja un svešumā devās krietni vairāk nekā 200 000 cilvēku.<br />
Vietā nāca migranti no visas Padomju Savienības.<br />
Latvijas seja izmainījās gandrīz līdz nepazīšanai. Cilvēkiem,<br />
kas atgriezās savu senču dzimtenē pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas<br />
1991. gadā, bija grūti, reizēm pat neiespējami iedzīvoties.<br />
Viņu ierastā, atmiņās daudzas reizes piesauktā un<br />
dievinātā, vecā labā Latvija bija palikusi pagātnē, un šoreiz – uz<br />
neatgriešanos. Šodien mēs dzīvojam pavisam citā – ļoti īpatnējā<br />
un savādā laikmetā. To varētu dēvēt par nacionāli izļodzītu, faktiski<br />
par kosmopolītisma un par tā sauktās uzvarētāju versijas<br />
iespaidā dziļi pārprasta vai nepareizi izprasta politkorektuma<br />
laikmetu. Jautājums tikai, kas no tā guvis un gūst kādu labumu.<br />
Atbilde – laikam ne jau Latvijas pamatiedzīvotāji.<br />
Bet vācbaltieši pēc Otrā pasaules kara Vācijas Federatīvajā<br />
Republikā, kuru par apmešanās vietu izraudzījās aptuveni<br />
70 procenti no dzīvi palikušajiem, centās saglabāt un uzturēt<br />
spēkā savu savdabību. Vācbaltieši izveidoja savas organizācijas,<br />
rīkoja dažādas tikšanās, Gētingenē nodibināja Baltijas vēstures<br />
komisiju, kas nodarbojās ar vācbaltiešu vēstures pētīšanu, kā<br />
arī viņi izdeva savus preses orgānus. Pēc vairāk nekā septiņdesmit<br />
gadiem joprojām iznāk arī Latvijā visai populārā un daudz<br />
lasītā Baltijas vācietības gadagrāmata (Jahrbuch des baltischen<br />
Deutschtums).<br />
Atsauces un skaidrojumi<br />
1 Latvijas vēsturnieki Maksims Duhanovs un Kārlis Daukšts 1992. gadā<br />
norādīja, ka mēs vēl šodien esam ļoti tālu no tā, lai varētu dot apmierinošu<br />
atbildi uz jautājumu par vācu faktora lomu un nozīmi visā Latvijas<br />
vēsturē. Lielākoties mums ir vienīgi vērtējumi par atsevišķiem posmiem.<br />
– Daukšts, K., Duhanovs, M. Nachwort // Vācu faktors Latvijas<br />
vēsturē. – Rīga, 1992, 166. lpp.<br />
2 Par vācbaltiešu izceļošanu rakstījuši vairāki Latvijas vai latviešu izcelsmes<br />
autori. Piemēram, sk.: Žagars, Ē. Ceļā uz revolūciju // Dzimtenes<br />
balss, 1972–1974; Andersons, E. Latvijas vēsture 1920–1940. Ārpolitika<br />
II. – Stokholma, 1984, 269.–282. lpp.; Feldmanis, I. Vācbaltiešu izceļošana<br />
// Latvijas Arhīvi, 1994, Nr. 3, 32.–42. lpp.; Nr. 4, 35.–46. lpp.<br />
77
3 Pēc Pirmā pasaules kara vācbaltieši dzīvoja divās valstīs – Latvijā un Igaunijā.<br />
Viņi uzskatīja sevi par vienotu grupu ar kopīgu vēsturi un tradīcijām.<br />
4 Latviešu izcelsmes avotos (arhīvu materiālos, presē, atmiņās) un Latvijas<br />
vēstures literatūrā (līdz 1989. gadam) vietējo vāciešu aizbraukšana<br />
parasti tiek dēvēta par repatriāciju (atgriešanos dzimtenē). Taču šis apzīmējums<br />
nebija īpaši veiksmīgi izvēlēts. Pazīstamais vācbaltiešu izcelsmes<br />
tiesību zinātnieks Ditrihs Andrē Lēbers (Loeber) raksta: „Latvijas<br />
1939. gada izceļotāji nebija repatrianti. Viņi nav bijuši Vācijas pilsoņi, un<br />
reti kāds no viņiem Vācijā kādreiz dzīvojis. Tas attiecas arī uz 1939. gada<br />
izceļotāju senčiem, no kuriem liela daļa savā laikā ieceļojusi Latvijā no<br />
citām zemēm vai cēlusies no vietējiem iedzīvotājiem Latvijā. Turklāt Vācija<br />
eksistē tikai no 1871. gada. Bez tam jāņem vērā, ka vācu iestādes<br />
ieceļotājus nometināja nevis Vācijā, bet okupētajā Polijā.” – Latvijas<br />
vēsture, 1993, Nr. 1, 56. lpp.<br />
5 Pēc juridiskā statusa ārzemēs dzīvojošie vācieši tika dalīti divās kategorijās:<br />
tautas vāciešos (Volksdeutsche) – mītnes zemes pilsoņi un impērijas<br />
vāciešos (Reichsdeutsche) – Vācijas pilsoņi.<br />
6 „Tautas grupas” – tā vācu izcelsmes avotos dēvē vācu mazākumtautības<br />
dažādās Eiropas valstīs, uzsverot to piederību pie vācu tautas.<br />
7 Osteuropa, 1954, H. 1, S. 81.<br />
8 Par šiem jautājumiem sīkāk sk. 19.–20. lpp.<br />
9 Hecker, H. Die Umsiedlungsverträge des Deutschen Reiches während<br />
des Zweiten Weltkrieges. – Hamburg, 1971, S. 1.<br />
10 Hehn, J. von. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte<br />
Kapitel baltisch deutscher Geschichte. – Marburg, 1984, S. 172–191.<br />
11 Turpat, 174. lpp.<br />
12 Stradiņš, J. Vācbaltieši, Rīga un Latvija // Latvijas Vēstures Institūta<br />
Žurnāls, 1993, Nr. 1, 193. lpp.<br />
13 Turpat.<br />
14 Bērziņš, J. Piektajam gadam – 100 // 1905. gads Latvijā: 100. – Rīga,<br />
2006, 30. lpp.<br />
15 Bruņniecība – titulētā muižniecība, kas izveidojās viduslaikos no vasaļiem<br />
bruņiniekiem. Livonijā bruņniecība no bijušajiem Ordeņa bruņiniekiem<br />
un bīskapu vasaļiem radās 16. un 17. gadsimta mijā.<br />
16 Dribins, L., Spārītis, O. Vācieši Latvijā. – Rīga, 2000, 67. lpp.<br />
17 Latvijas atbrīvošanās karš – cīņas par neatkarīgu valsti 1918.–1920. gadā.<br />
18 Dribins, l. Spārītis, O. Vācieši Latvijā, 68. lpp.<br />
19 Hehn, J. von. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte<br />
Kapitel baltischdeutscher Geschichte. – Marburg, 1984, S. 4.<br />
20 Modus vivendi (latīņu val. – „dzīvošanas veids”) – izkārtojums, kas divām<br />
pusēm dod iespēju kaut vai uz laiku nodibināt normālas un mierīgas<br />
attiecības.<br />
21 Rexhauser, R. Die Deutscbalten. Ein Überblick über ihre Geschichte. –<br />
Lüneburg, 1991, S. 17.<br />
78
22 No Latvijas vēsturniekiem par korporatīvo principu vācbaltiešu sabiedrībā<br />
savā laikā visai daudz ir rakstījis Raimonds Cerūzis. Sk.: Cerūzis, R.<br />
Vācu faktors Latvijā (1918–1939): politiskie un starpnacionālie aspekti.<br />
– Rīga, 2004, 36.–43. lpp.<br />
23 Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935. gadā. – Rīga, 1939, 296. lpp.<br />
24 Mēneša biļetens. Statistikai un konjunktūrai, 1937, Nr. 1/2, 137. lpp.<br />
25 Turpat.<br />
26 Turpat, 136. lpp.<br />
27 Turpat, 129. lpp.<br />
28 Sk.: Kause, H. Die Jahre 1930 bis 1933 als Wende im Leben der deutschen<br />
Volksgruppe in Lettland // Jahrbuch des baltischen Deutschtums<br />
1971. – Lüneburg, 1970, S. 33.<br />
29 Garlefs, M. Demokrāts. Patriots. Eiropietis // Pauls Šīmanis. Eiropas<br />
problēma. Rakstu izlase. – Rīga, 1999, 23. lpp.<br />
30 Andersons, E. Latvijas vēsture. 1920–1940. Ārpolitika I. – Stokholma,<br />
1982, 302. lpp.<br />
31 Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LVVA), 1368. f., 3. apr.,<br />
1307. l., 12. lp., Latvijas iekšlietu ministra K. Veidnieka referāts Rīgas<br />
garnizona vecāko virsnieku sanāksmē, 1940. gada maijs.<br />
32 Rigasche Rundschau, 26 Oktober 1933.<br />
33 Garleff, M. Deutschbaltische Politik zwischen den Weltkriegen. Die<br />
parlamentarische Tätigkeit der deutschbaltischen Parteien in Lettland<br />
in Lettland und Estland. – Bonn, 1976, S. 44.<br />
34 LVVA, 3235. f., 1./22. apr., 703. l., 76. lp.<br />
35 Pēc Vācijas sūtņa Latvijā Georga Martiusa (Martius) domām, 1934. gada<br />
sākumā aptuveni divas trešdaļas no Rīgas vācu studentiem bija „Kustības”<br />
piekritēji. – Politisches Archiv des Auswärtigen Amts – (turpmāk –<br />
PA AA), R 84655, S. 8.<br />
36 LVVA, 3235. f., 1./22. apr., 703. l., 75. lp., Latvijas Politpārvaldes Rīgas<br />
rajona priekšnieka A. Aprāna ziņojums, 1936. gada 30. decembris.<br />
37 Turpat, 706. l., 157. lpp.<br />
38 Turpat, 5921. f., 2. apr., 227. l., 6. lp.<br />
39 Turpat.<br />
40 Turpat.<br />
41 Schröder, M. Die deutschbaltische nationalsozialistische „Bewegung”<br />
in Lettland unter Erhard Kroeger // Deutschbalten, Weimarer Republik<br />
und Drittes Reich. Herausgegeben von Michael Garleff. – Weimar,<br />
2008, S. 137.<br />
42 E. Krēgeram jau 30. gadu vidū izdevās nodibināt kontaktus gan ar ietekmīgās<br />
SS organizācijas reihsfīreru Heinrihu Himleru, gan ar SD (Drošības<br />
dienesta) vadītāju Reinhardu Heidrihu (Heydrich). Sk.: Mickwitz,<br />
G. fon. Erhard Kroeger – ein deutsches Leben // Jahrbuch des baltischen<br />
Deutsctums 1995. – Lüneburg, 1994, S. 175.<br />
43 PA AA, R 84655, S. 4.<br />
79
44 Erihs Mindels (Mündel) – Tautas apvienības prezidents no 1935. gada<br />
septembra līdz 1938. gada novembrim.<br />
45 Minēto vienošanos ar Centrālā biroja starpniecību panāca 1937. gada<br />
septembrī.<br />
46 LVVA, 3235. f., 1./22. apr., 706. l., 157. lp.<br />
47 1958. un 1959. gadā Baltijas vēstures komisijas (Vācija, Gētingene) uzdevumā<br />
veica vairāku vācbaltiešu bijušo politiķu aptauju. Tās rezultāti<br />
liecināja, ka daudzi no viņiem izteikti negatīvi vērtēja K. Ulmaņa autoritārās<br />
valdības attieksmi pret vietējiem vāciešiem Latvijā. Sk.: Bundesarchiv<br />
Koblenz, Bestand OstDok. 14, Bd. 2–7.<br />
48 LVVA, 2574. f., 4. apr., 7679. l., 187. lp., V. Muntera vēstule Latvijas<br />
sūtnim Vācijā E. Krieviņam, 1939. gada 17. aprīlis.<br />
49 PA AA, R 31287, E6 80450.<br />
50 Turpat, E 680450 – 52.<br />
51 Turpat, E 680450.<br />
52 Turpat, E 680451.<br />
53 LVVA, 2574. f., 4. apr., 2679. l., 7. lp.<br />
54 Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1991, Nr. 1, 130.–135. lpp.<br />
55 Krieviņš, E. Viņās dienās. Atmiņas, apcerējumi un laika biedru suminājumi.<br />
– Melburna, 1966, 195. lpp.<br />
56 PA AA, R 104627, E 421231.<br />
57 LVVA, 2574. f., 4. apr., 7679. l., 187. lp., V. Muntera vēstule Latvijas<br />
sūtnim Vācijā E. Krieviņam, 1939. gada 17. aprīlis.<br />
58 Akten zur deutschen auswärtigen Politik (turpmāk – ADAP) 1918–1945.<br />
Serie C 1933–1937, Bd VI, 1. – Göttingen, 1981, S. 300–301.<br />
59 Rüdiger, W. fon. Aus dem letzten Kapitel deutschbaltischer Geschichte<br />
in Lettland 1919–1939. – Hannover, 1955, S. 20–21.<br />
60 Valdības Vēstnesis, 1934, 17. jūlijs.<br />
61 Turpat.<br />
62 LVVA, 5921. f., 1. apr., 29. l., 4. lp.<br />
63 1935. gada 31. decembrī Latvijas valdība izdeva trīs likumus. Viens no<br />
tiem paplašināja pirms gada nodibinātās Tirdzniecības un rūpniecības<br />
kameras tiesības. Otrs likums paredzēja nodibināt Amatniecības kameru,<br />
bet trešais – Valsts saimniecības padomi.<br />
64 PA AA, R 29459, E 190359, Aufzeichnung des Staatssekretärs des<br />
Auswärtigen Amts B. von Bülow über Gespräch mit dem lettischen Gesandten<br />
H. Celmiņš, 16. Januar 1936.<br />
65 LVVA, 2574. f., 4. apr., 6508. l., 128. lp.<br />
66 Turpat, 1313. f., 1. apr., 103. l., 326. lp.<br />
67 Baltikumieši – valsts vāciešu (Reichsdeutsche) brīvprātīgie, kas piedalījās<br />
dažādās militārās operācijās Baltijā 1919. gadā.<br />
68 1918. gada 29. decembrī K. Ulmaņa kabinets parakstīja ar Vācijas ģenerālpilnvaroto<br />
Baltijas zemēs Augustu Vinnigu (Winnig) līgumu, kas paredzēja<br />
piešķirt Latvijas pilsoņu tiesības vācu brīvprātīgajiem par vismaz<br />
80
četru nedēļu cīnīšanos pret lielinieku armiju. Līgumā zeme viņiem tieši<br />
netika solīta, bet vācieši tomēr uzskatīja, ka solījums piešķirt pilsonību<br />
ietver arī garantijas saņemt zemi.<br />
69 LVVA, 1313. f., 1. apr., 103. l., 378. lp., Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra<br />
V. Muntera saruna ar Vācijas sūtni Rīgā E. Šaku, 1936. gada<br />
31. janvāris.<br />
70 Turpat.<br />
71 Turpat, 5921. f., 1. apr., 29. l., 19. lp.<br />
72 Turpat, 2574. f., 4. apr., 7679. l., 188. lp.<br />
73 Turpat.<br />
74 Turpat, 2574. f., 1. apr., 15. l., 25. lp.<br />
75 Turpat, 3235. f., 1./22. apr., 707. l., 143. lp., Latvijas Politpārvaldes Liepājas<br />
rajona priekšnieka N. Roznieka ziņojums, 1938. gada 4. novembris.<br />
76 Turpat, 922. l., 336. lp.<br />
77 Rigasche Rundschau, 1939, 29. Juli.<br />
78 PA AA, R 102395, S. 14.<br />
79 Piektā kolonna – vienas valsts aģentūra citā valstī. Atzīmējumu ieviesa<br />
Spānijas pilsoņu kara (1936–1939) laikā Fracisko Franko ģenerālis Emilio<br />
Mola, paziņodams pa radio, ka Madridei uzbrūk četras nacionālistu<br />
kolonnas, bet piektā darbojas pašā pilsētā.<br />
80 Saskaņā ar Versaļas miera līguma (1919. gada 28. jūnijs) 99. pantu Mēmeles<br />
(Klaipēdas) apgabals tika atdalīts no Vācijas. Eiropas diplomātu<br />
aprindās valdīja uzskats, ka šo apgabalu varētu atdot kā kompensāciju<br />
Lietuvai, ja tā atteiktos no Viļņas, kuru 1920. gada oktobrī bija sagrābusi<br />
Polija. 1923. gada 18. februārī tā sauktā vēstnieku konference (Versaļas<br />
līguma izpildes komiteja) pieņēma lēmumu, ka Mēmeles (Klaipēdas)<br />
apgabals ir jāiekļauj Lietuvas sastāvā.<br />
1924. gada maijā Lietuva un uzvarētājlielvalstis (Lielbritānija, Francija<br />
u. c.) parakstīja Mēmeles konvenciju, kura atzina Lietuvas suverenitāti<br />
pār Mēmeles (Klaipēdas) apgabalu un noteica šā apgabala autonomiju<br />
likumdošanā, jurisdikcijā, pārvaldē un finansēs. Kopā ar Mēmeles<br />
statusu, kas regulēja apgabala attiecības ar Lietuvas valsti, šī konvencija<br />
veidoja Mēmeles apgabala īpašā stāvokļa starptautiski tiesisko pamatu.<br />
1939. gada 22. martā Vācija un Lietuva parakstīja līgumu, kas paredzēja,<br />
ka Lietuva atsakās no Mēmeles (Klaipēdas) apgabala.<br />
81 LVVA, 1368. f., 3. apr., 1307. l., 13. lp.<br />
82 Turpat, 2574. f., 4. apr., 7679. l., 187. lp.<br />
83 Turpat, 189. lp.<br />
84 Dribins, L., Spārītis O. Vācieši Latvijā, 76. lpp.<br />
85 1939. gada 28. augustā padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs<br />
un Vācijas vēstnieks Maskavā grāfs Frīdrihs Verners fon der Šulenburgs<br />
parakstīja „papildu vienošanos”, kas precizēja 23. augustā noslēgtā<br />
slepenā papildu protokola otrā paragrāfa pirmo rindkopu. Tagad<br />
tā skanēja šādi: „Teritoriāli politiskās pārkārtošanās gadījumā Polijas<br />
81
valstij piederīgos apvidos Vācijas un PSRS interešu sfēras norobežo<br />
upju līnija: Pisa, Nareva, Visla un Sana.” Sk.: Feldmanis, I., Stranga, A.,<br />
Virsis, M. Latvijas ārpolitika un starptautiskais stāvoklis (30. gadu otrā<br />
puse). – Rīga, 1993, 299. lpp.<br />
86 Секретный доплнительный протокол // Новая и новейшая история, 1993,<br />
№ 1, с. 89.<br />
87 Davies, N. Im Herzen Europas. Geschichte Polens. – München, 2005,<br />
S. 15.<br />
88 ADAP, Serie D, 1937–1941, Bd. VIII, S. 129.<br />
89 Turpat, 128. lpp.<br />
90 Andersons, E. Latvijas vēsture. Ārpolitika II, 272. lpp.<br />
91 ADAP, Serie D, 1937–1941, Bd. VIII, S. 130.<br />
92 Piemēram, 1939. gada decembrī vācu okupētās Polijas teritorijā (Tatros,<br />
Zakopanē) izveidoja nacistu un padomju specdienestu virsnieku kopēju<br />
mācību centru.<br />
93 1939. gada 27. septembrī Maskavā sarunā ar J. Staļinu un V. Molotovu<br />
J. fon Ribentrops iepazīstināja padomju vadītājus ar vācu piedāvāto abu<br />
pušu kopīgā paziņojuma variantu – tā mērķis nav pasvītrot, ka Vācija<br />
gaidītu militāro palīdzību no Padomju Savienības, jo ar Angliju un Franciju<br />
tā pati tiks galā. Staļins teica: ja Vācija tomēr nonāks grūtā situācijā,<br />
tā var rēķināties ar padomju tautas palīdzību: „Padomju Savienība ir ieinteresēta<br />
stiprā Vācijā, un tā nepieļaus Vācijas sakāvi.” Sk.: Документы<br />
внешней политики, 1939. Т. ХХII, в 2 кн., кн. 2; Сентябрь–декабрь. –<br />
Москва, 1992, с. 608–610.<br />
94 Diktierte Option. Die Umsiedlung der DeutschBalten aus Estland und<br />
Lettland 1939–1941. Dokumentation zusammengestellt und eingeleitet<br />
von Dietrich A. Loeber. – Neumünster, 1972, S. 20.<br />
95 Die Weizsäcker Papiere 1933–1950. – Frankfurt am Main, 1974, S. 178.<br />
96 Vācijas Ārlietu ministrijas VI nodaļas vadītājs F. Tvardovskis 1939. gada<br />
3. oktobrī rakstīja, ka līdz šim pastāvējis stingrs aizliegums „tautas vāciešiem<br />
izceļot no nomaļvalstīm”. Pēc vācu diplomāta atzinuma, tas bija<br />
saistīts ar Berlīnes ieinteresētību, lai vācu kara ekonomika no Baltijas<br />
valstīm saņemtu svarīgākās piegādes, kuras pārzināja vietējie vācieši.<br />
Sk.: Diktierte Option.., S. 54.<br />
97 Jau kopš nacistu kustības pirmsākumiem pastāvēja idejas par vāciešu<br />
apvienošanu vienā valstī. Tā, piemēram, 1920. gada 24. februārī nacistu<br />
partijas pieņemtās programmas (tā sauktie 25 punkti) pirmais punkts<br />
paredzēja visu vāciešu saliedēšanos Lielvācijā, pamatojoties uz tautu<br />
pašnoteikšanās tiesībām. Sk.: Tolands, Dž. Ādolfs Hitlers. Biogrāfija. –<br />
Rīga, 2005, 125. lpp.<br />
98 Piemēram, jau 1939. gada janvārī SS (Schutzstaffel – apsardzes vienība)<br />
vadība plānoja ar ārzemju vāciešu palīdzību papildināt vācu darbaspēka<br />
tirgu, bet jūnijā Vācija vienojās ar Itāliju, ka noslēgs līgumu par vāciešu<br />
pārvietošanu no Dienvidtiroles, lai novērstu nesaskaņas starp Ass<br />
82
(tā dēvēja Vācijas un Itālijas savienību) valstīm. Pavisam citi motīvi bija<br />
pamatā Vācijas un Padomju Savienības nolīgumam par izceļošanu, ko<br />
parakstīja 1939. gada 28. septembrī.<br />
99 Vācu vēsturnieks Rekss Rekshoizers (Rexheuser) uzskata, ka HeiminsReichPolitik,<br />
kas radās improvizācijas rezultātā, bija ieplānota kā<br />
starpspēle (Zwischenspiel). Reģioni (Baltija, Polija, Besarābija utt.),<br />
no kuriem vācu „tautas grupas” atsauca, atradās „dzīves telpā”, kuru<br />
saskaņā ar vācu fīrera Ā. Hitlera iecerēm vajadzēja kolonizēt. Līdz ar<br />
to pēc vāciešu koncentrācijas rietumos bija jāseko viņu jaunai izkliedei<br />
austrumos un, iespējams, ar tiem pašiem cilvēkiem. Sk.: Rexheuser, R.<br />
Die Umsiedlung der Deutschbalten 1939: Versuch einer historischen<br />
Einordnung // Jahrbuch des baltischen Deutschtums 1989. – Lüneburg,<br />
1988, S. 19.<br />
100 Kangeris, K. Die Rückkehr und der Einsatz von Deutschbalten im Generalbezirk<br />
Lettland 1941–1945 // Deutschbalten, Weimarer Republik<br />
und Drittes Reich, Bd. 2. – Köln, 2008, S. 386.<br />
101 Schröder, M. Die Umsiedlung der Deutschbalten im Kontext europäischer<br />
Zwangsmigration // NordostArchiv 2005. – Lüneburg, 2006,<br />
S. 95.<br />
102 Ильмярв, М. Безмолвная капитуляция. Внешняя политика Эстонии, Латвии<br />
и Литвы между двумя войнами и утрата независимости (с середины<br />
1920х годов до аннексии в 1940). – Москва, 2012, с. 458.<br />
103 Berlīnes steigu vācbaltiešu izceļošanas jautājumā sekmēja Padomju Savienības<br />
ultimatīvās prasības, ko PSRS 1939. gada 23. septembrī izvirzīja<br />
Igaunijai, lai tā noslēgtu ar Maskavu savstarpējās palīdzības līgumu.<br />
104 Kroger, E. Der Auszug aus der alten Heimat: die Umsiedlung der Deutschbalten.<br />
– Tübingen, 1967, S. 54.<br />
105 PA AA, R 29911, 23397, Vermerk des Staatssekretärs zu den bevorstehenden<br />
Verhandlungen in Moskau, 26. September 1939.<br />
106 Sarunas laikā ar H. Himleru E. Krēgers uzzināja, ka saskaņā ar 23. augustā<br />
noslēgto padomju un vācu slepeno papildu protokolu Latvija un<br />
Igaunija atzīta par padomju ietekmes sfēru un acīmredzot Padomju<br />
Savienība drīz centīsies realizēt sev piešķirtās iespējas. Taču varbūtēja<br />
Baltijas valstu okupācijā nenozīmē, ka būs apdraudēti visi vācbaltieši.<br />
Himlers norādīja, ka ar Padomju Savienību tiks noslēgta vienošanās par<br />
vācbaltiešu aizsardzības noteikumiem. Tāpēc tikai visvairāk apdraudētās<br />
personas jāpārvieto uz Vāciju un Krēgera uzdevums ir sastādīt šo personu<br />
sarakstu.<br />
E. Krēgers nepiekrita šādam risinājumam. Viņš uzsvēra, ka, ņemot vērā<br />
1919. gada bēdīgo pieredzi (Pētera Stučkas vadītā Padomju Latvijas valdība<br />
toreiz represēja un fiziski iznīcināja daudzus vācbaltiešus. – I. F.),<br />
Baltijas valstu okupācijas apstākļos būs apdraudēta lielākā daļa vācbaltiešu.<br />
Viņš apelēja pie H. Himlera kā SS vadītāja, aizrādīdams, ka SS<br />
sevi uzskata par „vācu tautības idejas” sargātāju. Atšķirībā no Himlera<br />
83
Krēgers neticēja, ka Maskava varētu ievērot kaut kādu norunu ar Vāciju,<br />
ja tāda tiks panākta, par vācbaltiešu aizsardzību. Sk.: Kroeger, E. Der<br />
Auszug aus der alten Heimat, S. 52.<br />
107 Piemēram, J. fon Hēns tieši norāda, ka izšķirošo ierosinājumu lēmuma<br />
pieņemšanai par vācbaltiešu izceļošanu deva tieši H. Himlera un E. Krēgera<br />
sarunas. – Hehn, J. von. Die Umsiedlung .., S. 80.<br />
108 Turpat.<br />
109 Taube, A. von, Thomson, E. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. – Rīga,<br />
1993, 34. lpp.<br />
110 Interesanti atzīmēt, ka vēstures literatūrā ir radies arī jautājums, kurš<br />
bija vācbaltiešu pārvietošanas iniciators – Ā. Hitlers vai J. Staļins. Piemēram,<br />
no vācu autoriem Staļinu par izceļošanas iniciatoru savā laikā<br />
uzskatīja V. Vrangels, kas 30. gados bija Igaunijas vāciešu kultūras padomes<br />
prezidents. Savu nostāju viņš pamatoja rakstā „Igaunijas vāciešu<br />
izceļošanas priekšvēsture”, kas 1958. gadā bija publicēts žurnālā Baltische<br />
Hefte. Analizējot Staļina pozīciju, rakstā ir norādīts, ka viņš neesot<br />
vēlējies, lai Berlīnei būtu iegansts sūdzībām, ja vācieši „no pierobežu<br />
apgabaliem tiktu pārvietoti uz Padomju Savienības iekšējiem apgabaliem”.<br />
– Wrangel, W. Die Vorgeschichte der Umsiedlung der Deutschen<br />
aus Estland // Baltische Hefte, 1958, H. 3, S. 146.<br />
Pēc gada V. Vrangels minētajā žurnālā publicēja jaunu rakstu „Vācu politika<br />
un Baltijas valstis liktenīgajā 1939. gadā”, kurā atsauca savu pieņēmumu,<br />
ka padomju diktators bijis izceļošanas iniciators. Tagad viņš šādu uzskatu<br />
nosauca par nepareizu. – Wrangel, W. Die deutsche Politik und die Baltische<br />
Staaten im Schicksaljahr 1939 // Baltische Hefte, 1959, H. 4, S. 234.<br />
No krievu valodā iznākušajiem darbiem, kuros pārstāvēts minētais viedoklis,<br />
varētu minēt žurnālista Dmitrija Kraminova memuārus „Kara<br />
orbītā”, kur apgalvots, ka 1939. gada beigās, kad Maskavā otrreiz ieradās<br />
Vācijas ārlietu ministrs J. fon Ribentrops, „padomju valdība ierosināja<br />
pārvietot vāciešus no Baltijas valstīm uz Vāciju, kam Berlīne<br />
piekrita”. – Краминов, Д. В орбите войны. – Москва, 1986, с. 120.<br />
Varam atrast arī dokumentus, kuros izteikts pieņēmums, ka J. Staļins<br />
varētu būt izceļošanas iniciators. Ieskatīsimies tikai vienā no tiem – Latvijas<br />
sūtņa Berlīnē E. Krieviņa ziņojumā ārlietu ministram V. Munteram.<br />
1939. gada 17. oktobrī sūtnis rakstīja uz Rīgu, ka „labi izformētās<br />
baltvācu aprindas Berlīnē runā, ka vācu tautības locekļu pārcelšanu no<br />
Baltijas valstīm uz Vāciju esot pieprasījusi Padomju Krievija, kas ar to<br />
gribot vājināt pretlielinieciskos spēkus Baltijas valstīs”. – LVVA, 2574. f.,<br />
4. apr., 7470. l., 156. lp.<br />
111 Bosse, L. Vom Baltikum in den Reichsgau Warteland // Deutschbalten,<br />
Weimarer Republik und Drittes Reich. – Köln, 2001, Bd. I, S. 320–322;<br />
Rexheuser, R. Die Umsiedlung der Detschbalten 1939, S. 19.<br />
112 Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai 1939. gada septembrī Polijā dzīvojošie<br />
vācieši nereti kļuva par vardarbības upuriem no poļu līdzpilsoņu puses.<br />
84
Viszināmākie ir 3. septembra (svētdiena) notikumi Bidgoščā – Brombergā<br />
(Bromberger Blutsonntag). Berlīne izmantoja visus šos ekscesus<br />
(pēc vācu vēsturnieku ziņām, pavisam gāja bojā apmēram 5000 Polijas<br />
vāciešu, nacistu propagandas skatījumā – 55 000), lai attaisnotu savu<br />
vēlāko nežēlīgo rīcību pret poļu tautu.<br />
Poļu historiogrāfija ilgāku laiku faktiski klusēja par Brombergas asiņainajiem<br />
notikumiem un citiem ekscesiem pret vietējiem vāciešiem. Tagad<br />
situācija mainījusies, poļu vēsturnieki tos atzīst, bet cenšas mazināt<br />
upuru skaitu. Sk.: Kroska, M. Der „Bromberger Blutsonntag” 1939 //<br />
Vierteljahrshefte für Zeitgeschichte, 2012, H. 2, S. 237–249.<br />
113 LVVA, 2574., 4. apr., 7567. l., 440. lp.<br />
114 ADAP, Serie D, Bd. VIII, S. 101.<br />
115 Hehn, J. von. Die Umsiedlung .., S. 84.<br />
116 Turpat. Latvijas un Igaunijas vāciešu vadītāji tika informēti par iecerēto<br />
izceļošanu 1939. gada 2. oktobrī. „Kustības” līderis E. Krēgers, kas to<br />
uzzināja jau 26. septembrī, bija devis solījumu klusēt.<br />
117 Der deutsche Gesandte in Riga an das Auswärtiges Amt vom 5.Oktober<br />
1939 // Diktierte Option .., S. 66.<br />
118 Šo E. fon Veiczekera rīkojumu U. fon Koce izpildīja 1939. gada 6. oktobrī.<br />
Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs M. Nukša, kuram<br />
viņš nodeva Vācijas valdības paziņojumu, 7. oktobrī uzrakstītajā pārskatā<br />
atzīmēja: „Sūtnis savu paziņojumu nodeva lielā steigā. Viņa izteicieni<br />
nebija precīzi; formulējumi nebija sagatavoti; tie veidojās tikai pamazām<br />
pēc vairākiem jautājumiem no manas puses”. – LVVA, 2570. f., 1. apr.,<br />
466. l., 3. lp., Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra M. Nukšas<br />
pārskats par vācbaltiešu izceļošanu, 1939. gada 7. novembris.<br />
119 Der Staatssekretär des Auswärtiges Amt an den deutschen Gesandschaften<br />
in Riga und Reval vom 5. Oktober 1939 – Diktierte Option .., S. 61.<br />
120 Rede von Adolf Hitler vor dem Deutschen Reichstag in Berlin am Freitag,<br />
dem 6. Oktober 1939 // Diktierte Option .., S. 80.<br />
121 LVVA, 2574. f., 4. apr.,7470. l., 167. lp., Latvijas sūtņa Berlīnē E. Krieviņa<br />
piezīmes par Ā. Hitlera runu vācu reihstāgā 1939. gada 6. oktobrī.<br />
122 TreigutsTāle, E. Latvieši, karš ir sācies! Atmiņas par liktenīgajiem gadiem.<br />
– Rīga, 1996, 286. lpp.<br />
123 Turpat.<br />
124 Diktierte Option .., S. 29.<br />
125 ADAP, Serie D, Bd. VIII, S. 181.<br />
126 LVVA, 2574. f., 4. apr., 7567. l., 427. lp.<br />
127 Turpat, 435. lp.<br />
128 Bundesarchiv – Berlin (turpmāk – BA–B), R 43II/1412, 60, Erlaß des<br />
Führers und Reichskanzlers zur Festigung deutschen Volkstums vom 7.<br />
Oktober 1939.<br />
129 Anordnung des Reichsführers als Reichskommissar für die Festigung<br />
deutschen Volkstums vom 3. November 1939 – Diktierte Option .., S. 147.<br />
85
130 Minēto tēzi H. fon Rimša izvirzīja grāmatā „Vācbaltiešu uzdevumi un<br />
sasniegumi” (1940). Sk.: Rimscha, H. von. Aufgabe und Leistung der<br />
Baltendeuschen. – Berlin, 1940, S. 36.<br />
131 Rimscha, H. Von. Zur Frage der Umsiedlung // Baltische Briefe, 1957,<br />
H. 1, S. 17–18.<br />
132 Baltische Hefte, 1958, H. 4, S. 243.<br />
133 Wrangel, W. Die Vorgeschichte der Umsiedlung aus Estland // Baltische<br />
Hefte, 1958, H. 3, S. 141–152.<br />
134 Baltische Hefte, 1958, H. 4, S. 246.<br />
135 Turpat, 242. lpp.<br />
136 Buchardt, F. Im Interesse des Reiches. Zur politischen Vorgeschichte<br />
der der Umsiedlung // Baltische Briefe, H. 11, S. 19–22.<br />
137 Baltische Briefe, 1965, H. 5, S. 3–4.<br />
138 Kroeger, E. Der Auszug aus der alten Heimat, S. 50.<br />
139 Turpat, 96. lpp.<br />
140 Diktierte Option .., S. 49.<br />
141 Turpat, 50. lpp.<br />
142 Taube, A. von., Thomson, E. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā, 34. lpp.<br />
143 Hehn, J. von. Die Umsiedlung .., S. 30, 199.<br />
144 Garleff, M. Deutscbaltische Politik zwischen den Weltkriegen. – Bonn,<br />
1976. 224 S., Garleff, M. Die Deutschbalten als nationale Minderheit in<br />
den unabhängigen Staaten Estland un Lettland – Deutsche Geschichte<br />
im Osten Europas, Bd. 4, Baltische Länder. – Berlin, 1994, S. 482–499;<br />
Garleff, M. Die Deutschbalten: Schicksal und Erbe einer eigenständigen<br />
Gemeinschaft // Die Deutschbalten. Studienreihe der Stiftung Ostdeutscher<br />
Kulturrat, Bd. 6. – München, 1995, S. 87–89.<br />
145 Rexheuser, R. Die Umsiedlung der Deutschbalten 1939. Versuch einer<br />
historischen Einordnung // Jahrbuch des baltischen Deutschtums<br />
1989. – Lüneburg, 1988, S. 9–25.<br />
146 Bosse, L. Vom Baltikum in den Reichsgau Wartheland, S. 302.<br />
147 Turpat.<br />
148 Schröder, M. Die Umsiedlung der Deutschbalten im Kontext europäischer<br />
Zwangsmigrationen, S. 108–109.<br />
149 Turpat, 110.–111. lpp.<br />
150 Turpat, 112. lpp.<br />
151 Valdības Vēstnesis, 1939, 9. oktobris.<br />
152 LVVA, 2574. f., 4. apr., 7567. l., 422. lp.<br />
153 Turpat, 2570. f., 1. apr., 466. l., 3. lp.<br />
154 Diktierte Option .., S. 342.<br />
155 Intelmann, A. Aufzeichnungen über das letzte Arbeitsjahr der deutschbaltischen<br />
Volksgruppe in Lettland und ihre Umsiedlung. – Essen, 1984,<br />
S. 96.<br />
156 Hehn, J. von. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen, S. 111.<br />
157 LVVA, 5921. f., 1. apr., 21. l., 43. lp.<br />
86
158 Intelmann, A. Aufzeichnungan .., S. 96.<br />
159 Mazais prezidijs (Engeres Präsidium) – Tautas apvienības īpašs galvenais<br />
orgāns, kuru izveidoja A. Intelmaņa prezidentūras laikā. Tajā bija septiņas<br />
amatpersonas.<br />
160 Intelmann, A. Aufzeichnungen .., S. 96.<br />
161 LVVA, 2574. f., 4. apr., 7567. l., 377. lp.<br />
162 Turpat.<br />
163 PA AA, R 28868, S. 11.<br />
164 Turpat, 13. lp.<br />
165 Turpat, 15. lp.<br />
166 LVVA, 2574. f., 4. apr., 378. l., 455. lp.<br />
167 Turpat, 2570. f., 3. apr., 368. l., 8. lp., Līgums par vācu tautības Latvijas<br />
pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju, 1939. gada 30. oktobris.<br />
168 Diktierte Option .., S. 48.<br />
169 LVVA, 1368. f., 3. apr., 1344. l., 63. lp.<br />
170 Turpat.<br />
171 Turpat, 2570. f., 3. apr., 368. l., 9. lp.<br />
172 Valdības Vēstnesis, 1939, 30. oktobris.<br />
173 LVVA, 2570. f., 3. apr., 368. l., 10. lp.<br />
174 Turpat, 2574. f., 4. apr., 7567. l., 347. lp.<br />
175 Turpat, 345. lp.<br />
176 Diktierte Option .., S. 344.<br />
177 LVVA, 2570. f., 3. apr., 368. l., 11. lp.<br />
178 Turpat, 2574. f., 4. apr., 7567. l., 343. lp.<br />
179 Diktierte Option .., S. 343.<br />
180 Lēbers, D. A. Vācbaltu izceļotāju nekustamie īpašumi Latvijā // Latvijas<br />
Jurists, 1993, Nr. 5, 5. lpp.<br />
181 Turpat.<br />
182 Mickvitz, G. von. Erhard Kroeger .., S. 177.<br />
183 LVVA, 5921. f., 1. apr., 21. l., 28. lp.<br />
184 Turpat, 2. apr., 40. l., 27. lp.<br />
185 Turpat, 2574. f., 4. apr., 7567. l., 119. lp., Latvijas ārlietu ministra V. Muntera<br />
vēstule sūtnim Berlīnē E. Krieviņam, 1939. gada 18. decembris.<br />
186 Hehn, J. von. Die Umsiedlung .., S. 128–129.<br />
187 LVVA, 3235. f., 2. apr., 7426. l., 12.–13. lp.<br />
188 Hehn, J. von. Die Umsiedlung .., S. 128.<br />
189 Valdības Vēstnesis, 1939, 10. novembris.<br />
190 Turpat, 28. novembris.<br />
191 LVVA, 5969. f., 1. apr., 389. l., 3. lp.<br />
192 Turpat, 4. lp.<br />
193 Der Außenminister Lettlands an den Deutschen Geschäftsträger über<br />
eine Nachumsiedlung von Deutschen aus Lettland // Hehn, J. von. Die<br />
Umsiedlung .., S. 235.<br />
194 LVVA, 3235. f., 1./8. apr., 343. l., 142. lp.<br />
87
195 Turpat, 1./22. apr., 523. l., 2. lp.<br />
196 Turpat.<br />
197 Brīvā Zeme, 1939, 13. oktobris.<br />
198 Turpat.<br />
199 Hehn, J. von. Die Umsiedlung .., S. 165.<br />
200 LVVA, 3235. f., 1./8. apr., 357. l., 142. lp.<br />
201 Turpat, 145. lp.<br />
202 Turpat, 150.–158. lp.<br />
203 Turpat, 2574. f., 4. apr., 7567. l., 116. lp.<br />
204 Turpat, 132. lp.<br />
205 Turpat.<br />
206 Latvijas valdības nostāju pret vācbaltiešu izceļošanu kritizēja pazīstamais<br />
politiķis un valstsvīrs Marģers Skujenieks. 1939. gada novembrī viņš vēstulē<br />
Latvijas sūtnim Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā Voldemāram Salnais<br />
rakstīja: „Bijušā finansu ministra Alfrēda Valdmaņa redzes stāvoklis bija<br />
vienīgais pareizais. Proti, vāciešu brīvprātīgai izceļošanai nelikt šķēršļus<br />
ceļā, ļaut katram kārtot savas darīšanas, atstāt īpašumiem pārvaldniekus<br />
etc., bet valstij neuzņemties jaunas nastas un pienākumus. Tā vietā<br />
Vācijai radīja kolosālas kreditēšanas iespējas mūsu zemē. Mēs par velti<br />
kara laikā barosim vāciešus. Bez tam no mūsu valdības un preses puses<br />
netiek darīts nekas, lai ierobežotu vāciešu izceļošanu. Mums tik lielā<br />
mērā cilvēki ir vajadzīgi. Protams, nacionālsociālistisko šovinistu izceļošana<br />
tikai apsveicama, bet mums ir daudzi tūkstoši centīgu un godīgu<br />
vāciešu, kuru aizbraukšana daudzās nozarēs pazeminās mūsu materiālās<br />
kultūras līmeni. Tā aizbrauc visi kvalificētie ieroču meistari, labākie<br />
pulksteņu taisītāji (A. Bergs un personāls), grāmatsējēji (Haselbergs),<br />
optiķi (Ernsdorfs) utt. Dažs labs no viņiem paliktu, bet iespaids radīts<br />
tāds, ka viņu palikšana nav vēlama. Tādēļ ar indīgu pulverīti kabatā un<br />
asarām acīs daudzi, sevišķi vacākie, aizbrauc.” – Cit. pēc : Andersons, E.<br />
Latvijas vēsture. Ārpolitika II, 279. lpp.<br />
207 LVVA, 3235. f., 1./22. apr., 1835. l., 5. lp.<br />
208 Brīvā Zeme, 1939, 21. decembris; Rīts, 1939, 17. decembris.<br />
209 LVVA, 2573. f., 4. apr., 7671. l., 18. lp.<br />
210 Lapiņš, J. Baltvācu pastarā tiesa // Sējējs, 1939, Nr. 12, 1242. lpp.<br />
211 LVVA, 3235. f., 1./8. apr., 343. l., 275. lp.<br />
212 Turpat, 1368. f., 3. apr., 1307. l., 3. lp.<br />
213 Turpat, 1307., 1. apr., 316. l., 240. lp.<br />
214 Stegmanis, A. „Amicus Plato, sed magis amica Veritas” // „Neatkarīgā”<br />
Latvija – kāda tā bija. – Rīga, 1987, 178.–179. lpp.<br />
215 LVVA, 2570. f., 3. apr., 368. l., 10. lp.<br />
216 Diktierte Option .., S. 378.<br />
217 Lēbers, D. A. Vācbaltiešu izceļotāju nekustamie īpašumi .., 5. lpp.<br />
218 Hehn, J. von. Die Umsiedlung .., S. 137.<br />
219 Kroeger, E. Der Auszug aus der alten Heimat, S. 140.<br />
88
220 Diktierte Option .., S. 209.<br />
221 1939. gadā Latvijas vāciešu īpašumā atradās 1621 tirdzniecības, rūpniecības<br />
un amatniecības uzņēmums. No tiem UTAG pārvaldīšanā nonāca<br />
719 uzņēmumi. Pārejos bija likvidējuši jau paši izceļotāji.<br />
UTAG nepārņēma gandrīz nevienu tādu uzņēmumu, kas darbotos un<br />
līdz ar to veidotu saimniecisku vienību. Tāpēc akciju sabiedrības atskaitēs<br />
šie uzņēmumi figurē nevis kā uzņēmumi, bet gan kā nekustamie īpašumi:<br />
ēkas, iekārtas, mašīnas, vērtspapīri utt. Sk.: Diktierte Option ..,<br />
S. 388–389.<br />
222 LVVA, 6824. f., 2. apr., 11. l., 206. lp.<br />
223 Diktierte Option .., S. 397.<br />
224 Turpat, 402. lpp.<br />
225 Turpat.<br />
226 Turpat, 405. lpp.<br />
227 LVVA, 2574. f., 4. apr., 7567. l., 213. lp.<br />
228 Turpat, 2570. f., 13. apr., 1543. l., 4. lp.<br />
229 Turpat, 30. lp.<br />
230 Turpat, 4. lp.<br />
231 Turpat.<br />
232 Diktierte Option .., S. 385.<br />
233 LVVA, 2570. f., 3. apr., 368. l., 32. lp.<br />
234 Turpat.<br />
235 Turpat, 6209. f., 1. apr., 41. l., 28. lp.<br />
236 Turpat.<br />
237 Diktierte Option .., S. 382–385.<br />
238 Turpat, 386. lpp.<br />
239 Ļoti netradicionālu Berlīnes līguma raksturojumu savās atmiņās sniedza<br />
Latvijas Bankas kādreizējais direktors Ādolfs Klīve. Viņš atzīmēja: „Vāciešu<br />
repatriantu mantisko līgumu ar UTAG’u Bērziņš (Latvijas Kredītbankas<br />
direktors. – I. F.) noslēdza tādu, ka to nespēja atšifrēt ne viens ne<br />
pirms, ne pēc komunistu iebrukuma Latvijā. Tikai viena lieta bija skaidra.<br />
Kredītbanka bija nodrošināta simtprocentīgi. Nebija skaidrs tikai, kas ir<br />
īstais maksātājs – Vācijas repatrianti, Vācijas valdība vai visi kopā.” – Kļive,<br />
Ā. Latvijas neatkarības gadi. – Stokholma, 1976, 219. lpp.<br />
240 LVVA, 6824. f., 1. apr., 297. l., 28. lp.<br />
241 Diktierte Option .., S. 405.<br />
242 Turpat.<br />
243 Berlīnes līgums paredzēja, ka Latvijas vāciešu atstātās imobilijas pāriet<br />
Kredītbankas īpašumā par 47 miljoniem latu. No šīs summas 10 procenti<br />
bija jānomaksā valūtā, bet par 30 miljoniem latu jāizdod Zemes bankas<br />
ķīlu zīmes. 12,5 miljoni latu palika kā Kredītbankas atklāts parāds<br />
UTAG. – LVVA, 2574. f., 3. apr., 3281. l., 20. lp.<br />
Latvijas Kredītbanka pārņēma arī izceļotāju nekustamo īpašumu obligāciju<br />
parādus. Berlīnes līgumā bija fiksēts, ka šī parādu summa ir<br />
89
26,5 miljoni latu. Reāli izrādījās, ka šī summa ir mazāka – 21,8 miljoni<br />
latu. Respektīvi, tā summa, kura bija jāmaksā Kredītbankai, palielinājās<br />
par 4,7 miljoniem latu un sasniedza 51 miljonu latu. – LVVA, 6209. f.,<br />
1. apr., 41. l., 30. lp.<br />
244 Diktierte Option .., S. 405.<br />
245 Hehn, J. von. Die Umsiedlung .., S. 142.<br />
246 LVVA, 2570. f., 13. apr., 1449. l., 77. lp., Latvijas Kredītbankas direktora<br />
A. Bērziņa vēstule ārlietu ministram V. Munteram, 1940. gada 24. maijs.<br />
247 Turpat, 78. lp.<br />
248 Turpat, 6824. f., 1. apr., 297. l., 7. lp., Finanšu ministrijas paskaidrojums<br />
pie grozījumiem un papildinājumiem likumā par izceļojošo vācu tautības<br />
pilsoņu nekustamu īpašumu pilsētās iegūšanu, 1940. gada 28. maijs.<br />
249 Lēbers, A. Vācbaltiešu nekustamie īpašumi .., 5. lpp.<br />
250 LVVA, 6824. f., 1. apr., 297. l., 28. lp., Latvijas Kredītbankas direktora<br />
A. Bērziņa vēstule finanšu ministram J. Kaminskim, 1940. gada 25. janvāris.<br />
251 Turpat, 6209. f., 1. apr., 41. l., 30. lp.<br />
252 Aizsilnieks, A. Latvijas saimniecības vēsture 1918–1945. – Stokholma,<br />
1968, 606. lpp.; Leits, A. Buržuāziskās Latvijas ekonomika un saimnieciskie<br />
sakari. – Rīga, 1958, 111. lpp.; Sīpols, V. Dzimtenes nodevība.<br />
Buržuāziskās Latvijas ārpolitika no 1933. līdz 1940. gadam. – Rīga, 1963,<br />
225. lpp.<br />
253 LVVA, 6209. f., 1. apr., 41. l., 30. lp.<br />
254 Turpat.<br />
255 Turpat.<br />
256 Diktierte Option .., S. 413.<br />
257 Turpat, 394. lpp.<br />
258 Turpat, 400. lpp.<br />
259 LVVA, 2570. f., 13. apr., 860. l., 1. lp.<br />
260 PA AA, R 27207, 110550.<br />
261 LVVA, 6209. f., 1. apr., 41. l., 31. lp.<br />
262 Diktierte Option .., S. 407.<br />
263 Kā izriet no ārlietu ministra V. Muntera vēstules, kas rakstīta 1940. gada<br />
23. aprīlī Vācijas pilnvarotajam lietvedim Rīgā Gustavam Štāmeram (Sthamer),<br />
Latvijas valdība bija iecerējusi sākt sarunas ar Vāciju par galīgo<br />
transferta nolīguma noslēgšanu 1940. gada jūnijā. – LVVA, 2570. f.,<br />
13. apr., 1453. l., 76. lp.<br />
264 Diktierte Option .., S. 408.<br />
265 Turpat.<br />
266 Kvalificēt PSRS militārās akcijas (pret Baltijas valstīm) kā agresīvu darbību<br />
pieļauj Londonas konvencija, kuru tieši pēc Maskavas iniciatīvas<br />
1933. gada 3. jūlijā parakstīja PSRS, Latvija, Lietuva, Igaunija un dažas<br />
citas valstis. Starptautisko tiesību speciālisti laika gaitā gan ir atšķirīgi<br />
secinājuši, kurš no konvencijā minētajiem agresijas veidiem vislabāk<br />
atbilst Padomju Savienības darbības raksturošanai. Vācu autors Boriss<br />
90
Meisners (Meissner) savā klasiskajā darbā „Padomju Savienība, Baltijas<br />
valstis un starptautiskās tiesības” norāda, ka sarkanā armija, okupējot<br />
Latviju, Lietuvu un Igauniju, pārkāpa konvencijas trešo pantu, kurā agresija<br />
definēta kā „bruņoto spēku iebrukums citas valsts teritorijā, piesakot<br />
vai nepiesakot karu”. – Meissner, B. Die Sowjetunion, die baltischen<br />
Staatenund das Völkerrecht. – Köln, 1956, S. 219–220.<br />
Turpretī mūsdienu igauņu jurists Lauri Melkso domā citādi. Viņš uzskata,<br />
ka priekšplānā jāizvirza cits konvencijā minētais agresijas veids,<br />
proti, piekrastes un jūras blokāde. – Мялксоо, Л. Советская аннексия и<br />
государственный континуитет: международноправовой статус Эстонии,<br />
Латвии и Литвы в 1940–1991 гг. и после 1991 г. – Tartu, 2005, c. 219–220.<br />
267 Meissner, B. The Occupation of the Baltic States from a Present Day<br />
Perspektive // The Baltic States at Historical Crossroads. – Riga, 2001,<br />
p. 441.<br />
268 Latvijas okupācija un aneksija: 1939–1940. Dokumenti un materiāli. –<br />
Rīga, 1995, 119. lpp.; СССР и Литва в годы второй мировой войны, Т. 1:<br />
СССР и Литовская Республика (март 1939 – август 1940 гг.). – Vilnius,<br />
2006, с. 25; На чаше весов: Эстония и Советский Союз, 1940 год и его<br />
последствия. – Таппин, 1999, с. 55.<br />
269 1940. gada 23. jūnijā PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs informēja<br />
vācu sūtni F. V. fon der Šulenburgu, ka Padomju Savienība grasās<br />
atņemt Rumānijai Besarābiju un Bukovīnu. Atbildot uz šo paziņojumu,<br />
vācu sūtnis norādīja, ka savulaik (1939. gada augustā. – I. F.) attiecībā uz<br />
Besarābiju jautājuma nostādne esot bijusi šāda: „PSRS paziņos par savām<br />
pretenzijām uz Besarābiju tikai tad, ja kāda trešā valsts (Ungārija, Bulgārija)<br />
izvirzīs savas teritoriālās pretenzijas Rumānijai un sāks tās īstenot.<br />
PSRS turpretī neparādīs šajā jautājumā nekādu iniciatīvu.” – Документы<br />
внешней политики 1940, Т. XXIII . – Москва, 1995, с. 365–366.<br />
270 Риббентроп И. фон. Между Лондоном и Москвой. Воспоминания и последние<br />
записы. – Москва, 1996, с. 173.<br />
271 Turpat, 174. lpp.<br />
272 PA AA, R 28868, 379932.<br />
273 Turpat.<br />
274 Turpat, R 27775, 112298.<br />
275 Turpat, 112299.<br />
276 Turpat.<br />
277 Turpat.<br />
278 1939. gada rudenī Lietuvas vācieši neizceļoja. Ņemot vērā to, ka vairākums<br />
no viņiem bija zemnieki, Berlīne neuzskatīja, ka Lietuvas okupācijas<br />
gadījumā viņi būs pārāk apdraudēti.<br />
279 Der Reichsführer SS an den Reichsaußenminister vom 3. Juli 1940 –<br />
Diktierte Option .., S. 275.<br />
280 Turpat, 275. lpp.<br />
281 Turpat, 276. lpp.<br />
91
282 Wrangel, W. Die Vorgeschichte der Umsiedlung der Deutschbalten aus<br />
Estland, S. 157.<br />
283 Arī Vācijas oficiālie pārstāvji Latvijā un Igaunijā aktīvi iestājās par to, lai<br />
Berlīne piekristu dzimtenē palikušo vācbaltiešu izceļošanai. Piemēram,<br />
1940. gada augustā vācu sūtnis Tallinā Hanss Froveins (Frohwein) nosūtīja<br />
uz Ārlietu ministriju ziņojumu, kurā norādīja, ka te esošo tautas vāciešu<br />
aizceļošanas organizēšana kļūst arvien neatliekamāks uzdevums:<br />
„Sakarā ar padomju saimnieciskās sistēmas paātrinātu ieviešanu tautas<br />
vācieši no dienas dienā arvien vairāk paliek bez darba un iztikas līdzekļiem.”<br />
– Der deutsche Gesandte in Reval an das Auswärtige Amt vom<br />
10. August 1940 // Diktierte Option .., S. 282.<br />
284 Hehn, J. von. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen .., S. 177.<br />
285 BA–B, R 59 /245, S. 15, Anordnung 20/II des Reichsführers SS als Reichskommissar<br />
für die Festigung deutschen Volkstums vom 19. August 1940.<br />
286 Turpat.<br />
287 1940. gada jūnijā okupējot Baltijas valstis, Maskava, nespēdama savaldīt<br />
savu laupīšanas kāri, sagrāba visu Lietuvas teritoriju, arī Marijampoles<br />
apgabalu, kas saskaņā ar 1939. gada 28. septembrī parakstīto padomju–<br />
vācu slepeno protokolu bija atzīts kā Vācijas interešu sfērā ietilpstoša<br />
teritorija. Berlīne iesniedza Kremlim protestu. PSRS savu vainu nenoliedza,<br />
tomēr nevēlējās apgabalu atdot. Kā savās atmiņās norāda Vācijas<br />
sūtniecības Maskavā padomnieks Gustavs Hilgers (Hilger), sarunās ar<br />
vācu diplomātiem Padomju ārlietu tautas komisārs V. Molotovs vienmēr<br />
uzsvēris, ka „padomju valdībai esot ārkārtīgi grūti un neērti” izpildīt<br />
vācu prasību. – Hilger, G. Wir und Kreml: Deutschsowjetische Beziehungen<br />
1918–1941. – Bonn, 1964, S. 299.<br />
Galu galā vācieši bija spiesti piekrist kompensācijai. 1941. gada 10. janvārī<br />
PSRS un Vācija parakstīja slepenu protokolu, kas fiksēja, ka Berlīne atsakās<br />
no Lietuvai piederošā apgabala ap Marijampoli. Padomju Savienība par to<br />
apņēmās samaksāt Vācijai 7,5 miljonus zelta dolāru vai 31,5 miljonus vācu<br />
marku. Samaksas forma bija izraudzīta šāda: viena astotā daļa Padomju<br />
Savienībai bija jāsedz ar krāsaino metālu piegādēm trīs mēnešu laikā, bet<br />
pārējās septiņas daļas – ar zeltu. Sk.: СССР–Германия. Документы и материалы<br />
о советскогерманских отношениях. – Vilnius, 1989, Т. 2, с. 141.<br />
288 Документы внешней политики, 1940, Т. XXIII , с. 488.<br />
289 Turpat, 531. lpp.<br />
290 PA AA, R 23743, S. 2.<br />
291 Документы внешней политики, 1940, Т. XXIII, с. 585.<br />
292 Sk.: PA AA, R 23743, S. 1–20.<br />
293 Kā vēlāk izrādījās, Latvijā un Igaunijā palikušo vācbaltiešu skaits bija<br />
krietni lielāks.<br />
294 Aufzeichnung des Leiters der deutschen Delegation für Umsiedlungsverhandlungen<br />
mit der Sowjetunion etwa von Mitte September 1940 //<br />
Diktierte Option .., S. 295–296.<br />
92
295 Der Leiter der deutschen Delegation für Umsiedlungsverhandlungen<br />
mit der Sowjetunion an das Auswärtige Amt vom 28. September 1940 //<br />
Diktierte Option .., S. 298.<br />
296 PA AA, R 23740, S. 1, Aufzeichnung über eine Sitzung zwischen dem<br />
GK Derewianski einerseits und GK Benzler und Konsul Eckert andererseits<br />
am 30. September 1940.<br />
297 Sarežģījumi, kārtojot izceļošanas lietas, radušies arī tāpēc, ka vairāki padomju<br />
pārstāvji tikai ar grūtībām pratuši lasīt un rakstīt un nav spējuši<br />
saprast daudzu dokumentu saturu.<br />
298 PA AA, R 23740, S. 2, Niederschrift über die Sitzung der Umsiedlungs<br />
Unterkommissiom am 9. Oktober 1940.<br />
299 Turpat.<br />
300 BA–B, R 59/245, S. 15, Anordnung 20/II des Reichsführers SS als Reichskommissar<br />
für die Festigung deutschen Volkstums vom 19. August 1940.<br />
301 BA–B, R 59/245, S. 22–23, Aktenvermerk für SS Oberführer Dr. Behrends<br />
vom 31. Deyember 1940.<br />
302 Turpat.<br />
303 Sk.: Stellungsnahme des Reichsführers SS als Reichskommissar für<br />
die Festigung deutschen Volkstums vom 11. Januar 1941 – Diktierte<br />
Option .., S. 312.<br />
304 Šīs vienošanās pirmais pants risināja arī jautājumu par „Vācijas un Baltijas<br />
republiku savstarpējām preču piegādēm”. Paredzot, ka tās, sākot ar<br />
1941. gada 11. februāri, notiks saskaņā ar PSRS un Vācijas saimniecisko<br />
vienošanos. Ar to bija domāta abu pušu vienošanās, kas tika noslēgta<br />
1940. gada 11. februārī un ko 1941. gada 10. janvārī papildināja parakstītais<br />
nolīgums par šīs vienošanās izpildi līdz 1942. gada 1. augustam. –<br />
BA–B, R 43II/1415, S. 148–149, Abkommen zwischen dem Deutschem<br />
Reich und der Union der Sozialistischen Sowjetrepubliken über die<br />
Regelung der gegenseitigen Vermögensansprüchen betreffend Litauen,<br />
Lettland und Estland vom 10. Januar 1941.<br />
305 Šāds risinājums jau iezīmējās 1940. gada rudenī. 28. novembrī padomju<br />
ārlietu tautas komisārs V. Molotovs paziņoja vācu vēstniekam F. V. fon<br />
der Šulenburgam, ka padomju valdība pieņem vācu priekšlikumu par<br />
mantisko pretenziju noregulēšanu, samaksājot paušālsummu. Padomju<br />
puse gan uzskatīja, ka vācu pieprasītā summa (215 miljonu reihsmarku<br />
par īpašumu, ko vācieši atstājuši Latvijā un Igaunijā, bet 100 miljonu<br />
reihsmarku par Lietuvā atstāto īpašumu) ir pārāk liela. Tāpēc tā ierosināja<br />
šo summu samazināt līdz 200 miljoniem reihsmarku. – Die deutsche<br />
Botschaft in Moskau an das Auswärtiges Amt vom 28.November<br />
1940 // Diktierte Option .., S. 301–302.<br />
306 Līdz vācu–padomju kara sākumam, tas ir, līdz 1941. gada 22. jūnijam,<br />
Padomju Savienība veica divus ceturkšņa maksājumus.<br />
307 BA–B, R 43II/1415, S. 149, Abkommen zwischen Deutschem Reich und<br />
der Union der Sozialistischen Sowjetrepubliken über die Regelung der<br />
93
308<br />
gegenseitigen Vermögensansprüche betreffend Litauen, Lettland und<br />
Estland vom 10. Januar 1941.<br />
Deutschsovjetische Vereinbarung über die Umsiedlung aus der Lettischen<br />
und Estnischen SSR vom 10. Januar 1941 // Diktierte Option ..,<br />
S. 567.<br />
309 Turpat, 546. lpp.<br />
310 Turpat, 551.–552. lpp.<br />
311 Turpat, 553. lpp.<br />
312 Turpat, 547.–548. lpp.<br />
313 Hehn, J. von. Die Umsiedlung .., S. 181.<br />
314 Bericht der deutschen Umsiedlungskommissionaus Riga vom 22. Februar<br />
1941 // Diktierte Option .., S. 315.<br />
315 Turpat, 317. lpp.<br />
316 Hehn, J. von. Die Umsiedlung .., S. 184; BA–B, R 59/245, S. 28, Deutsche<br />
Umsiedlungsdelegation. Bericht Nr. 1 vom 7. Februar 1941.<br />
317 Turpat, 9. lp., Vermögensfragen. Wochenbericht vom 17.–23. Februar<br />
1941.<br />
318 Turpat, 11. lp., Hauptstab. Aktenvermerk vom 28. Februar 1941.<br />
319 Turpat, 8. lp., Aktenvermerk vom 12. Februar 1941. Betr. Nichteinhaltung<br />
des Vertrages von den Zollbehörden.<br />
320 Hehn, J . von. Die Umsiedlung .., S. 189.<br />
321 Правда, 26 марта 1941, с. 2.<br />
322 Rimscha, H. von. Zur Umsiedlung der Deutschen aus der baltischen<br />
Staaten // Osteuropa, 1961, H. 1, S. 136.<br />
323 Turpat.<br />
324 Kangeris, K. Rückkehr und der Einsatz von Deutschbalten im Generalbezirk<br />
Lettland, S. 388.<br />
325 Nottbeck, A. von. Zur Umsiedlung der Deutschbalten // Jahrbuch des<br />
baltischen Deutschtums 1971. – Lüneburg, 1970, S. 64.<br />
326 LVVA, 2570. f., 3. apr., 368. l., 11. lpp.<br />
327 Diktierte Option .., S. 523.<br />
328 Pārpuce, R. Baltijas kultūras vērtību problēma vācbaltiešu izceļošanas<br />
kontekstā. Promocijas darbs doktora zinātniskā grāda iegūšanai vēstures<br />
nozarē vispārējās vēstures apakšnozarē. – Rīga, 2010, 71. lpp.<br />
329 Pārpuce, R. Baltijas kultūras vērtību problēma vācbaltiešu izceļošanas<br />
kontekstā. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga, 2010, 7. lpp.<br />
330 Hehn, J. von. Die Umsiedlung .., S. 147.<br />
331 Pārpuce, R. Baltijas kultūras vērtību problēma .., 16.–17. lpp.<br />
332 Turpat, 18. lpp.<br />
333 Turpat, 3. lpp.<br />
334 Липинский, Я. Секретные протоколы Сталина и Гитлера – нескончaемая<br />
история с 1939 г. // Международный кризис 1939–1941 гг.: от<br />
советскогерманских договоров 1939 года до нападение Германии на<br />
СССР. – Москва, с. 23.<br />
94
335 Jalta ir kļuvusi par simbolu vienam no ciniskākajiem politiskajiem darījumiem<br />
visā pasaules vēsturē. Konferencē skaidri un nepārprotami tika<br />
iezīmētas pēckara kārtības jaunās kontūras, ko visspilgtāk raksturoja Eiropas<br />
sadale austrumu un rietumu ietekmes sfērā. Apmaiņā pret PSRS<br />
piekrišanu lauzt 1941. gada 13. aprīlī noslēgto neitralitātes līgumu ar<br />
Japānu un pieteikt tai karu. Jaltā de iure tika sankcionēta Austrumeiropas<br />
sovetizācija. F. D. Rūzvelts un V. Čērčils vairs neapstrīdēja arī Baltijas<br />
inkorporāciju Padomju Savienības sastāvā. Kopumā apmēram simts<br />
miljoni eiropiešu nokļuva tādā vai citādā veidā padomju lielvalsts varā<br />
un bija spiesti samierināties ar dzīvi totalitārisma apstākļos aptuveni<br />
četrdesmit piecus gadus, kas ir nežēlīgi ilgs vēstures posms. Vismaz divas<br />
austrumeiropiešu paaudzes nevarēja pilnā mērā īstenot savus sapņus,<br />
nodomus un iespējas. Vismaz divas paaudzes tika pakļautas sociālistiskajam<br />
eksperimentam, atpalicībai un cilvēka necienīgai dzīvei.<br />
Vēstures literatūrā Jaltas konference izpelnījusies dažādus pretrunīgus<br />
vērtējumus un apzīmējumus. Bieži vien tiek piesaukti V. Čērčila vārdi,<br />
ka nekad agrāk tik maz vīru nebija izšķīruši tik daudzu cilvēku likteni,<br />
kā arī atgādināts, ka reti kurā starptautiskā konferencē apspriesti tik<br />
daudzi pasaules mēroga notikumi, norises un problēmas. No cita skatu<br />
punkta bieži tiek uzsvērts, ka tā bijusi ļoti haotiska konference bez<br />
stingri noteiktas darba kārtības. Daudzi jautājumi aplūkoti un apspriesti<br />
pilnīgi nesagatavoti, respektīvi, netrūka improvizācijas, ko veicināja brīvi<br />
nepiespiestā atmosfēra. Daudziem laikabiedriem konference palikusi<br />
prātā ar pārmērīgu kaviāra ēšanu, biežu tostu uzsaukšanu. Pavisam esot<br />
uzsaukti veseli divi simti tostu, bet britu premjers ēdis kaviāru no rīta<br />
līdz vakaram.<br />
95
Ieteicamās literatūras saraksts<br />
1. Andersons, E. Latvijas vēsture 1920–1940. Ārpolitika III. – Stokholma,<br />
1982–1984.<br />
2. Balodis, A. Latvijas un latviešu tautas vēsture. – Rīga, 1991.<br />
3. Cerūzis, R. Vācu faktors Latvijā (1918–1939): politiskie un starpnacionālie<br />
aspekti. – Rīga, 2004.<br />
4. 20. gadsimta Latvijas vēsture II. Neatkarīgā valsts 1918–1940. – Rīga,<br />
2003.<br />
5. Dribins, L. Nacionālais jautājums Latvijā 1850–1940. – Rīga, 1997.<br />
6. Dribins, L., Spārītis, O. Vācieši Latvijā. – Rīga, 2000.<br />
7. Deutsche Geschichte im Osten Europas, Bd. 4. Baltische Länder. Herausgegeben<br />
von G. von Pistohlkors. – Berlin, 1994.<br />
8. Deutscbalten, Weimarer Republik un Drittes Reich, Bd. 1. Herausgegeben<br />
von Michael Garleff. – Weimar, 2001.<br />
9. Deutschbalten, Weimarer Republik, Drittes Reich, Bd. 2. Herausgegeben<br />
von Michael Garleff. – Weimar, 2008.<br />
10. Diktierte Option. Die Umsiedlung der DeutschBalten aus Estland<br />
und Lettland 1939–1941. Dokumentation zusammengestellt und eingeleitet<br />
von Dietrich A. Loeber. – Neumünster, 1972.<br />
11. Feldmanis, I. Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945): jauns konceptuāls<br />
skatījums. – Rīga, 2012.<br />
12. Garleff, M. Deutschbaltische Politik zwischen den Weltkriegen. Die<br />
parlamentarische Tätigkeit der deutschbaltischen Parteien in Lettland<br />
und Estland. – Bonn, 1976.<br />
13. Hehn, J. von. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte<br />
Kapitel baltischdeutscher Geschichte. – Marburg, 1984.<br />
14. Kroeger, E. Der Auszug aus der alten Heimat. Die Umsiedlung der<br />
Baltendeutschen. – Tübingen, 1967.<br />
15. Krupņikovs, P. Patiesības un melu palete. – Rīga, 1972.<br />
16. Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945). – Rīga, 2008.<br />
17. Latvijas izlūkdienesti 1919–1940. 664 likteņi. – Rīga, 2001.<br />
18. Latvijas vēsture. XX gadsimts. Otrais pārstrādātais izdevums. – Rīga,<br />
2005.<br />
19. Meissner, B., Loeber, D. A., Henning, D. (Hg.) Die deutsche Volksgruppe<br />
in Lettland während der Zwischenkriegszeit und aktuelle Fragen<br />
des deutschlettischen Verhältnisses. – Hamburg, 2000.<br />
20. Pārpuce, R. Baltijas kultūras vērtību problēma vācbaltiešu izceļošanas<br />
kontekstā. Promocijas darba kopsavilkums. – Rīga, 2010.<br />
21. Riga im Prozeß der Modernisierung. Studien zum Wandel einer Otseemetropole<br />
im 19. und frühen 20. Jahrhundert. Herausgegeben von<br />
Eduard Mühle und Norbert Angermann. – Marburg, 2004.<br />
22. Schlau, W. (Hrg.) Die Deutschbalten. Studienreihe der Stiftung Ostdeutscher<br />
Kulturrat, Bd. 6. – München, 1995.<br />
96
23. Šilde, Ā. Latvijas vēsture 1914–1940. – Stokholma, 1976.<br />
24. Šīmanis, P. Eiropas problēma. Rakstu izlase. – Rīga, 1999.<br />
25. Taube, A. von, Thomson, E. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. – Rīga,<br />
1993.<br />
26. TreigutsTāle, E. Latvieši, karš ir sācies! Atmiņas par liktenīgajiem gadiem.<br />
– Rīga, 1996.<br />
27. Vācija un Baltija. – Rīga, 1990.<br />
28. Vācu faktors Latvijas vēsturē. – Rīga, 1992.
Pielikums: Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu<br />
uz Vāciju, 1939. gada 30. oktobris<br />
98
100
101
102
103
104
105
106
Informācija par Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondu<br />
Nodibinājums „Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds” savu darbību<br />
sāka 2010. gada oktobrī. Tā dibinātāji un vadītāji ir Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis,<br />
Dr. hist. Guntis Zemītis un Dr. hist. Henrihs Soms. Saskaņā ar statūtiem nodibinājuma<br />
mērķi ir<br />
1) sekmēt vēstures jautājumu pētīšanu, izplatīšanu un publiskošanu;<br />
2) veicināt izpratni par vēsturi;<br />
3) finansēt pētniecības projektus vēstures izpratnes jomā.<br />
Atbalsta fonds izdod kabatas formāta grāmatas par nozī mīgākajiem Latvijas vēstures<br />
jautājumiem. Fonda dibinātāju mērķis ir sniegt maksimāli iespējamu objektīvu<br />
vēstures skatī jumu. Fonda darbības pamatā ir pārliecība, ka Latvijas vēstures skaidrošanā<br />
ir jāakcentē noteiktas vērtības. Izraudzītā pamat koncepcija ietverta trīs vārdos:<br />
nācija, valsts, Eiropa. Tie precīzi izsaka iecerētās darbības aprises – stiprināt izpratni<br />
par nācijas un Latvijas valsts izveidi, kā arī uzsvērt vēstures nozīmi nacionā lās identitātes<br />
veidošanā saskaņā ar Eiropas vērtībām un tradī cijām.<br />
Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds<br />
Reģ. Nr.: 40008167100<br />
Adrese: Krišjāņa Valdemāra iela 20-6, Rīga, LV-1010<br />
Tālr.: +371 67284678; +371 26599679<br />
E-pasta adrese: ainars_lerhis@yahoo.co.uk<br />
Interneta mājaslapa: www.demoshistoria.lv<br />
Konta Nr.: LV87HABA0551029564827; Swedbank, AS
Inesis Feldmanis<br />
Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas<br />
(1939–1941). 2012<br />
LU Akadēmiskais apgāds<br />
Rīgā, Baznīcas ielā 5, LV-1010<br />
Tālrunis: 67034535<br />
Iespiests SIA „Latgales druka”<br />
Rēzeknē, Baznīcas ielā 28, LV-4601<br />
Tālrunis/fakss: 64625938
Change language