Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
ierosinātājs bija sātans. Viņš zināja, ka no israēliešiem celsies atsvabinātājs, <strong>un</strong>, skubinot<br />
ķēniņu iznīcināt visus bērnus, cerēja aizkavēt Dieva nodomu. Bet sievietes bijās Dievu <strong>un</strong><br />
tādu pavēli neuzdrošinājās izpildīt. K<strong>un</strong>gs viņu rīcību atzina par pareizu <strong>un</strong> tās svētīja, bet<br />
ķēniņš, sarūgtināts ka viņa nodoms nav izdevies, izsludināja vēl bargāku likumu. Uzmeklēt<br />
<strong>un</strong> nonāvēt šos bezpalīdzīgos upurus tagad tika aicināta visa tauta. “Tad faraons pavēlēja<br />
visai savai tautai: “Visus zēnus, kas piedzimst, iemetiet upē, bet meitenes lai paliek dzīvas.”<br />
Šis likums visstingrāk tika ievērots tad, kad arī Amramam <strong>un</strong> Johabedai, dievbijīgiem<br />
israēliešiem no Levija cilts, piedzima dēls. Puisītis bija “jauks bērns” <strong>un</strong>, tā kā viņa vecāki<br />
ticēja, ka Israēla atsvabināšanas laiks ir tuvu, kad Dievs liks celties kādam tautas<br />
atbrīvotājam, tie nolēma savu bērniņu neupurēt. Ticība Dievam stiprināja viņu sirdi, <strong>un</strong> “tie<br />
nebijās no valdnieka pavēlēm”. (Ebr. 11:23)<br />
Trīs mēnešus mātei izdevās bērniņu noslēpt. Redzēdama, ka ilgāk vairs nespēs to droši<br />
pasargāt, tā pagatavoja no niedrēm mazu šķirstiņu, ar māliem <strong>un</strong> piķi padarot to ūdens<br />
necaurlaidīgu, <strong>un</strong>, ielikusi tur bērnu, novietoja upes niedrājā. Lai neapdraudētu savu <strong>un</strong><br />
sava bērna dzīvību, viņa pati neuzdrošinājās pie tā palikt, bet mazuļa māsa Mirjama,<br />
šķietami vienaldzīgi uzturoties tā tuvumā, norūpējusies vēroja, kas notiks ar viņas brālīti.<br />
Mātes nopietnās lūgšanas šo bērnu bija novēlējušas Dieva aizgādībai, <strong>un</strong> neredzami eņģeļi<br />
apsargāja viņa pazemīgo dusas vietu. Eņģeļi uz šejieni atveda faraona meitu. Mazais grozs<br />
pamodināja viņas ziņkārību, <strong>un</strong>, ieraugot tajā skaisto bērnu, tā tūlīt izprata visu notiekošo.<br />
Mazuļa asaras ja<strong>un</strong>ajā sievietē izraisīja žēlsirdību, <strong>un</strong> tā sāka iejusties nepazīstamās mātes<br />
stāvoklī, kas bija ķērusies pie šādiem līdzekļiem, lai tikai saglabātu sava mīļotā bērna<br />
dzīvību. Viņa nolēma mazuli izglābt <strong>un</strong> pieņemt kā savu bērnu.<br />
Mirjama visu slepeni novēroja <strong>un</strong>, redzot, ka bērnu tik laipni aplūko, tā uzdrošinājās<br />
tuvoties, līdz beidzot sacīja: “Vai man iet <strong>un</strong> ataicināt tev kādu zīdītāju no ebrejietēm, kas<br />
tev bērnu var zīdīt?” Un atļauja tika dota.<br />
Māsa ar priecīgo vēsti aizsteidzās pie mātes <strong>un</strong> kopā ar to nekavējoties atgriezās pie<br />
faraona meitas. “Ņem šo bērniņu <strong>un</strong> zīdi to manā vietā. Es tev par to maksāšu,” teica<br />
valdnieka meita.<br />
Dievs bija uzklausījis mātes lūgšanas, ticība tika atalgota. Ar dziļu pateicību tā stājās<br />
pie sava tagad jau drošā <strong>un</strong> laimes pilnā uzdevuma pildīšanas. Viņa uzticīgi izlietoja iespēju<br />
audzināt bērnu Dievam. Tā paļāvīgi ticēja, ka mazulis ir saglabāts kādam lielam<br />
uzdevumam, <strong>un</strong> labi saprata, ka tas drīz būs jānodod viņa ķēnišķīgajai mātei, kur to apņems<br />
iespaidi, kas tieksies vest prom no K<strong>un</strong>ga. Tas viss viņu pamudināja būt vēl uzticīgākai <strong>un</strong><br />
rūpīgākai šī zēna audzināšanā, nekā pie pārējiem bērniem. Viņa centās piepildīt tā prātu ar<br />
bijību pret Dievu <strong>un</strong> mīlestību uz patiesību <strong>un</strong> taisnību <strong>un</strong> lūdza, lai tas tiktu pasargāts no<br />
katra samaitājoša iespaida. Viņa tam rādīja elku kalpošanas nejēdzību <strong>un</strong> grēcīgumu <strong>un</strong> jau<br />
88
Change language