Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 21 - Mozus<br />
Lai bada laikā sev sagādātu pārtiku, ēģiptieši valdībai bija pārdevuši lopus <strong>un</strong> zemi,<br />
līdz beidzot kļuva par pastāvīgiem dzimtļaudīm. Jāzeps gudri rūpējās par viņu<br />
atbrīvošanos; viņš ļāva tiem kļūt par ķēniņa nomniekiem, saņemot zemi no ķēniņa <strong>un</strong> ik<br />
gadus maksājot vienu piekto daļu no sava darba ienākumiem.<br />
Bet Jēkaba bērniem nevajadzēja pildīt šos nosacījumus. Ņemot vērā pakalpojumu, kādu<br />
Jāzeps bija darījis Ēģiptes tautai, tiem par dzīves vietu tika piešķirta ne tikai daļa zemes,<br />
bet tie arī bija atbrīvoti no visiem nodokļiem <strong>un</strong> pa visu bada laiku tika bagātīgi apgādāti<br />
ar pārtiku. Ķēniņš atklāti atzina, ka, pateicoties Dieva žēlastības pilnai starpniecībai, Ēģiptē<br />
bija pārpilnība, kamēr citas tautas mira badā. Viņš arī redzēja, ka Jāzepa pārvaldīšanas laikā<br />
zeme bija kļuvusi jūtami bagātāka, tādēļ Jāzepa ģimene tagad baudīja ķēnišķīgu labvēlību.<br />
Laika gaitā aizgāja kapā gan lielais vīrs, kuram Ēģipte bija tik daudz pateicības parādā,<br />
gan paaudze, kas bija baudījusi viņa darba svētības. “Ēģiptē cēlās ja<strong>un</strong>s valdnieks, kas par<br />
Jāzepu neko nezināja.” (2. Moz. 1:1-10) Ne tāpēc, ka viņam nebūtu zināmi Jāzepa nopelni<br />
tautas labā, bet viņš tos vienkārši negribēja atzīt <strong>un</strong> pēc iespējas ātrāk centās nodot<br />
aizmirstībai. Tādēļ “viņš sacīja saviem tautiešiem: “Šī tauta, Israēla bērni, kļūst lielāka <strong>un</strong><br />
varenāka par mums. Tāpēc rīkosimies ar tiem gudri, ka tie par daudz nesavairojas <strong>un</strong>, ja<br />
mums gadītos karš, neapvienotos ar mūsu ienaidniekiem <strong>un</strong> nekarotu pret mums <strong>un</strong><br />
neatstātu šo zemi.”<br />
Israēliešu skaits bija ļoti liels; tie “augļojās <strong>un</strong> radās pa pulkiem, <strong>un</strong> vairojās; <strong>un</strong> tapa<br />
ļoti vareni, tā ka no viņiem bija pilna zeme”. Jāzepa bagātīgajā aizgādībā <strong>un</strong> valdošā ķēniņa<br />
labvēlības sargāti, tie ātri bija izplatījušies pa visu zemi. Turklāt viņi sevi uzskatīja par<br />
īpašu tautu, <strong>un</strong> tiem nebija nekā kopēja ar ēģiptiešu ieradumiem <strong>un</strong> reliģiju, tāpēc viņu<br />
pieaugošais skaits ķēniņam, tāpat kā tautai, pamodināja bailes, ka kara gadījumā tie varētu<br />
pāriet ēģiptiešu ienaidnieku pusē. Bet valstiskā gudrība liedza tos izdzīt no zemes. Daudzi<br />
no tiem bija spējīgi <strong>un</strong> saprātīgi strādnieki, kas ļoti vairoja valsts bagātību; ķēniņš tos<br />
izmantoja grezno piļu <strong>un</strong> tempļu būvē. Tāpēc viņš tos pieskaitīja ēģiptiešiem, kuri sevi <strong>un</strong><br />
savus īpašumus bija pārdevuši valstij. Drīz pār tiem iecēla uzraugus, ar ko verdzība jau<br />
kļuva pilnīga. “Tā ēģiptieši kalpināja Israēla bērnus, tos nežēlīgi spaidīdami. Tie darīja<br />
viņu dzīvi sūru ar grūtiem darbiem pie māliem <strong>un</strong> ķieģeļiem <strong>un</strong> visādiem darbiem tīrumos,<br />
kā arī ar visādiem citiem darbiem viņus nežēlīgi spaidīdami.” “Bet jo vairāk tos apspieda,<br />
jo vairāk tie vairojās <strong>un</strong> izplatījās tā, ka viņiem palika bail no Israēla bērniem.”<br />
Ķēniņš <strong>un</strong> viņa padomdevēji bija cerējuši israēliešus apspiest smagos darbos <strong>un</strong> tā<br />
samazināt viņu skaitu <strong>un</strong> salauzt neatkarības garu. Kad šis nodoms nepiepildījās, tie ķērās<br />
pie vēl briesmīgākiem līdzekļiem. Sievietēm, kuru nodarbošanās bija saistīta ar palīdzību<br />
dzemdībās, tika pavēlēts ebreju vīriešu kārtas bērnus nonāvēt jau pie dzimšanas. Šīs lietas<br />
87
Change language