Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Tāpēc viņš visus nometnes iedzīvotājus pamudināja: “Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu<br />
vidū, šķīstieties <strong>un</strong> mainiet savas drēbes. Tad celsimies <strong>un</strong> noiesim uz Bēteli, <strong>un</strong> es tur<br />
uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās <strong>un</strong> kas bija ar mani<br />
ceļā, ko esmu nostaigājis.” (1. Moz. 35:2,3)<br />
Dziļi aizkustināts, Jēkabs atstāstīja savu piedzīvojumu par pirmo Bēteles apmeklējumu,<br />
kad viņš kā vientuļš ceļinieks bija atstājis tēva telti, lai bēgot glābtu dzīvību, <strong>un</strong> kā K<strong>un</strong>gs<br />
viņam naktī parādījies. Tā atskatoties uz Dieva brīnišķīgo attieksmi pret viņu, paša sirds<br />
kļuva iejūtīgāka <strong>un</strong> visu pārvarošs spēks skāra arī bērnus. Viņš bija izvēlējies<br />
visiespaidīgāko ceļu, lai sagatavotos kopējai Dieva pielūgšanai, kad tie nonāks Bētelē. “Un<br />
viņi atdeva Jēkabam visus svešos dievekļus, kādi bija viņu rokās, <strong>un</strong> arī tos auskarus, kas<br />
bija viņu ausīs, <strong>un</strong> Jēkabs tos apraka zem ozola pie Sihemas.” (1. Moz. 35:4)<br />
Dievs lika nākt bailēm pār zemes iedzīvotājiem, tā ka tie nemaz nemēģināja atriebt<br />
slepkavību Sihemā. Ceļotāji netraucēti sasniedza Bēteli. Šeit K<strong>un</strong>gs atkal parādījās<br />
Jēkabam <strong>un</strong> atja<strong>un</strong>oja derības apsolījumu. “Un viņš uzcēla tur altāri <strong>un</strong> nosauca to vietu<br />
Ēl-Bētēl, jo tur Dievs viņam bija atklājies (..).”<br />
Pie Bēteles Jēkabam vajadzēja apraudāt kādas personas nāvi, kas ilgi kā godājams<br />
loceklis bija uzturējusies viņa tēva namā, — tā bija Rebekas aukle, Debora, kura savu<br />
k<strong>un</strong>dzi bija pavadījusi no Mezopotāmijas uz Kānaānas zemi. Šīs vecās sievietes klātbūtne<br />
Jēkabam bija dārga saite, kas to vienoja ar ja<strong>un</strong>ības dienām, sevišķi ar māti, kura viņu bija<br />
tik stipri <strong>un</strong> maigi mīlējusi. Deboru apglabāja ar tik redzamām lielām bēdām, ka ozolu,<br />
zem kura to apraka, nosauca par “raudu ozolu”. Nevar neatzīmēt, ka atmiņas par šīs<br />
sievietes uzticīgo kalpošanu visas dzīves laikā <strong>un</strong> draugu sērošana par tāda ģimenes locekļa<br />
zaudējumu ir uzskatītas par tik vērtīgām, lai tās saglabātu Dieva Vārdā.<br />
No Bēteles bija tikai divu dienu ceļojums līdz Hebronai, bet tas Jēkabam sagādāja lielas<br />
ciešanas sakarā ar Rahēles nāvi. Tās dēļ viņš bija kalpojis divas reizes pa septiņiem gadiem,<br />
<strong>un</strong> mīlestība bija darījusi vieglas visas grūtības. Cik dziļa <strong>un</strong> spēcīga ir bijusi šī mīlestība,<br />
rāda tas, ka daudzus gadus vēlāk Ēģiptē, kad viņš jau bija tuvu nāvei <strong>un</strong> to apmeklēja<br />
Jāzeps, atskatoties uz savu dzīvi, sirmais sentēvs sacīja: “Man, nākot no Mezopotāmijas,<br />
nomira Rahēle Kānaāna zemē, kad vēl bija ceļa gabaliņš līdz Efratai, <strong>un</strong> es viņu apraku tur<br />
ceļā uz Efratu, tas ir uz Betlēmi.” (1. Moz. 48:7) Neskatoties uz visu garo <strong>un</strong> grūtību pilno<br />
dzīvi, vienīgi Rahēles zaudējums ģimenes vēsturē tiek pieminēts otru reizi.<br />
Pirms savas nāves Rahēle deva dzīvību otram dēlam. Ar savu gaistošo elpu tā bērnu<br />
nosauca par Ben-Oni — “manas nelaimes bērns”, bet viņa tēvs to nosauca par Benjaminu<br />
— “manas labās rokas dēls”, vai “mans spēks”. Rahēli apglabāja tur, kur tā nomira, <strong>un</strong> tajā<br />
vietā uzcēla piemiņas zīmi.<br />
76
Change language