Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
viņš turējās pie Dieva apsolījumiem, <strong>un</strong> Bezgalīgā Mīlestība nespēja novērsties no lūdzošā<br />
grēcinieka.<br />
Tad arī Jēkabam skaidri atklāja kļūdu, kas to noveda pie grēka, cenšoties iegūt<br />
pirmdzimtā tiesības ar viltu. Viņš nebija uzticējies Dieva apsolījumiem, bet pats saviem<br />
spēkiem centies panākt to, ko Dievs būtu izdarījis savā laikā <strong>un</strong> piemērotā veidā. Kā<br />
apstiprinājumu par piedošanu, viņa vārdu, kas līdz šim atgādināja par grēku, pārveidoja,<br />
lai tas pastāvīgi norādītu uz uzvaru. ”Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar<br />
Dievu <strong>un</strong> ar cilvēkiem esi cīnījies <strong>un</strong> esi uzvarējis.” (1. Moz. 32:29)<br />
Jēkabs ieguva svētību, pēc kuras viņa dvēsele bija ilgojusies. Viņa kā izspiedēja <strong>un</strong><br />
krāpnieka grēks bija piedots. Krīze bija beigusies. Līdz šim dzīvi sarūgtināja šaubas,<br />
neskaidrība <strong>un</strong> sirdsapziņas pārmetumi, bet tagad viss bija mainījies <strong>un</strong> pēc salīdzināšanās<br />
ar Dievu sirdi piepildīja jauks miers. Jēkabs vairs nebaidījās sastapt savu brāli. Dievs, kas<br />
piedeva viņa grēkus, varēja skart arī Ēzava sirdi, lai tas pieņemtu viņa pazemošanos <strong>un</strong><br />
nožēlu.<br />
Kamēr Jēkabs cīnījās ar eņģeli, cits Debesu sūtnis tika sūtīts pie Ēzava. Sapnī tas redzēja<br />
brāli kā divdesmit gadus izdzītu trimdinieku, kurš nedrīkstēja atgriezties savās tēva mājās.<br />
Viņš iedomājās Jēkaba bēdas, uzzinot, ka māte ir mirusi. Ēzavs viņu redzēja Dieva<br />
karapulku ieskautu. Šo sapni tas atstāstīja saviem kareivjiem <strong>un</strong> pavēlēja nedarīt brālim<br />
ļa<strong>un</strong>u, jo ar Jēkabu bija viņa tēva Dievs.<br />
Beidzot viens otram tuvojās divi pulki, — tuksneša virsnieks savu karavīru priekšgalā<br />
<strong>un</strong> Jēkabs ar sievām <strong>un</strong> bērniem, ganu <strong>un</strong> kalpoņu pavadībā, kuriem sekoja lieli lopu bari.<br />
Atbalstīdamies uz spieķa, sentēvs pirmais gāja pretī karavīriem. Viņš bija bāls <strong>un</strong> nesenajā<br />
cīņā fiziski sakropļots; viņš gāja lēnām, izjūtot sāpes <strong>un</strong> klibodams pie katra soļa, bet sejā<br />
staroja miers <strong>un</strong> prieks.<br />
Redzēdams izmocīto cietēju, “Ēzavs steidzās tam pretim <strong>un</strong> to apkampa, krita tam ap<br />
kaklu <strong>un</strong> to skūpstīja, <strong>un</strong> tie raudāja.” (1. Moz. 33:4) Vērojot šo skatu, aizkustinātas tika<br />
pat rupjo karavīru sirdis. Tie nespēja izskaidrot pārmaiņu, kas bija notikusi ar viņu vadoni.<br />
Skatoties uz sentēva vārgumu, tie nevarēja iedomāties, ka šis vājums patiesībā ir viņa<br />
stiprums.<br />
Baiļu pilnajā naktī pie Jabokas, kur šķita, ka viņam draud iznīcība, Jēkabs mācījās<br />
saprast, cik nevērtīga ir cilvēciskā palīdzība <strong>un</strong> cik nepamatota ir paļaušanās uz cilvēka<br />
spēkiem. Viņš redzēja, ka glābšana var nākt vienīgi no Tā, pret kuru viņš bija tik smagi<br />
grēkojis. Bezpalīdzīgs <strong>un</strong> necienīgs, viņš izlūdzās nožēlojošam grēciniekam apsolīto Dieva<br />
žēlastību. Šis apsolījums bija drošība, ka Dievs piedos <strong>un</strong> viņu pieņems. Drīzāk zeme <strong>un</strong><br />
debess zudīs, nekā nepiepildīsies K<strong>un</strong>ga vārdi, <strong>un</strong> tas viņu uzturēja stipru visas šīs<br />
briesmīgās cīņas laikā.<br />
73
Change language