Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
augstsirdīgi, ar draudzīgu sveicienu sūtīja Ēzavam dāvanas. Jēkabs darīja visu iespējamo,<br />
lai izlabotu savam brālim nodarīto pārestību <strong>un</strong> novērstu draudošās briesmas, <strong>un</strong> tad<br />
pazemīgi, savus grēkus nožēlodams, lūdza dievišķo apsardzību: “Tu, ak K<strong>un</strong>gs, kas esi<br />
sacījis man: Atgriezies savā zemē <strong>un</strong> pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu. Es esmu pārāk<br />
niecīgs visas tās žēlastības <strong>un</strong> uzticības priekšā, ko Tu savam kalpam esi parādījis: ar spieķi<br />
rokā es pārcēlos pāri šai Jordānai, <strong>un</strong> tagad es esmu tapis par diviem pulkiem. Izglāb mani<br />
no mana brāļa rokas, no Ēzava rokas, jo es bīstos viņu, ka tas nenāk <strong>un</strong> nenokauj mūs,<br />
mātes <strong>un</strong> viņu bērnus.” (1. Moz. 32:10-12)<br />
Tagad viņi bija sasnieguši Jabokas upi <strong>un</strong>, kad iestājās nakts, Jēkabs savu ģimeni<br />
aizsūtīja pāri braslam, bet pats vienatnē palika šajā pusē. Viņš bija nolēmis nakti pavadīt<br />
lūgšanā <strong>un</strong> vēlējās būt viens ar Dievu. Vienīgi K<strong>un</strong>gs spēja mīkstināt Ēzava sirdi, <strong>un</strong><br />
sentēvs cerēja uz Viņa palīdzību.<br />
Apvidus bija neapdzīvots <strong>un</strong> kalnains, te mita plēsīgi zvēri <strong>un</strong> labprāt uzturējās laupītāji<br />
<strong>un</strong> slepkavas. Pilnīgi viens <strong>un</strong> neaizsargāts, Jēkabs dziļā nospiestībā nometās uz zemes.<br />
Bija pusnakts. Visi, kas viņam dzīvē dārgi, atradās tālu <strong>un</strong> bija padoti briesmām <strong>un</strong> nāvei.<br />
Visrūgtākā bija atziņa, ka šīs briesmas pār nevainīgajiem izsaukuši viņa paša grēki.<br />
Sirsnīgi lūgdams <strong>un</strong> raudādams, viņš griezās pie Dieva. Pēkšņi tam uzgūlās kāda spēcīga<br />
roka. Sentēvs domāja, ka kāds ienaidnieks tīko pēc viņa dzīvības, <strong>un</strong> mēģināja izrauties no<br />
uzbrucēju tvēriena. Tumsā abi centās viens otru pārspēt. Neviens ner<strong>un</strong>āja. Jēkabs saņēma<br />
visus savus spēkus <strong>un</strong> ne uz mirkli nesamazināja piepūli. Tā cīnoties par dzīvību, viņu<br />
nospieda vainas apziņa, <strong>un</strong> acu priekšā uzausa grēki, neļaujot tuvoties Dievam. Bet šajā<br />
briesmīgajā stāvoklī viņš atcerējās apsolījumus <strong>un</strong> no visas sirds lūdza K<strong>un</strong>ga žēlastību.<br />
Cīņa ilga līdz gaismai, kad svešinieks ar savu roku aizskāra Jēkaba gurnu <strong>un</strong> tas acumirklī<br />
tika sakropļots. Tad sentēvs sāka nojaust pretinieka raksturu. Viņš saprata, ka bija cīnījies<br />
ar Dieva sūtni <strong>un</strong> tāpēc, neskatoties uz pārcilvēcisko piepūli, nebija to pārspējis. Jēkabam<br />
te atklājās pats “Derības eņģelis”, Kristus. Sentēvs tagad bija klibs <strong>un</strong> cieta lielas sāpes, bet<br />
viņš negribēja padoties. Satriekts <strong>un</strong> ievainots, viņš turējās pie eņģeļa <strong>un</strong> “raudāja <strong>un</strong> lūdzās<br />
žēlastību” (Hoz. 12:5,3,4) <strong>un</strong> svētības. Vajadzēja pārliecināties, ka grēki ir piedoti.<br />
Miesīgās sāpes nespēja novērst viņa domas no šīs vienas vissvarīgākās lietas. Apņemšanās<br />
kļuva stiprāka, ticība dziļāka <strong>un</strong> neatlaidīgāka, <strong>un</strong> tā līdz pat pēdējam acumirklim. Eņģelis<br />
mēģināja atbrīvoties <strong>un</strong> teica: “Atlaid mani, jo rīts jau aust.” Bet Jēkabs iebilda: “Es Tevi<br />
neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi.”<br />
Ja tā būtu lielīga <strong>un</strong> iedomīga pašpaļāvība, Jēkabs acumirklī tiktu iznīcināts, bet viņam<br />
bija tāda cilvēka drošība, kas apzinās savu necienīgumu <strong>un</strong> tomēr paļaujas uz derību turošo<br />
Dievu.<br />
Jēkabs “cīnījās ar eņģeli” <strong>un</strong> uzvarēja. Ar pazemību, nožēlu <strong>un</strong> pakļaušanos šis<br />
grēcīgais <strong>un</strong> maldīgais mirstīgais cilvēks uzvarēja Debesu Majestāti. Ar trīcošām rokām<br />
72
Change language