Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 17 - Cīņas Nakts<br />
Lai gan Jēkabs Sīrijas līdzenumu atstāja, paklausot Dieva norādījumiem, tomēr šo ceļu,<br />
pa kuru viņš kā bēglis bija nācis pirms divdesmit gadiem, atpakaļ gāja ne bez rūpēm <strong>un</strong><br />
ļa<strong>un</strong>ām nojautām. Visu laiku viņu nomāca grēka apziņa, ka tas bija maldinājis savu tēvu.<br />
Viņš saprata, ka ilgā trimda bija tiešs viņa grēka rezultāts, tādēļ dienām <strong>un</strong> naktīm<br />
pārdomāja šo lietu, <strong>un</strong> sirdsapziņas pārmetumi ceļojumu padarīja visai skumju. Ieraugot<br />
tālumā dzimtos pakalnus, sentēvs jutās dziļi aizkustināts. Atmiņā dzīvi atausa visi pagātnes<br />
notikumi. Atceroties pārkāpumu, viņš pieminēja arī Dieva žēlastību <strong>un</strong> dievišķās palīdzības<br />
<strong>un</strong> vadības apsolījumu.<br />
Tuvojoties ceļa mērķim, lielas raizes sagādāja domas par Ēzavu. Pēc Jēkaba bēgšanas<br />
tas sevi uzskatīja par tēva īpašumu vienīgo mantinieku. Uzzinot par Jēkaba atgriešanos,<br />
viņā varēja rasties bailes, ka Jēkabs šīs tiesības tagad apstrīdēs. Ja Ēzavs ķertos pie<br />
vardarbības, tad ne tikai atriebības dēļ, bet arī, lai nodrošinātu sev īpašnieka tiesības<br />
bagātībai, kuru jau tik ilgi bija uzskatījis par savu, viņš bija spējīgs brālim nodarīt daudz<br />
ļa<strong>un</strong>a<br />
Atkal K<strong>un</strong>gs dāvāja Jēkabam dievišķās aizgādības atklāsmi. Ejot uz dienvidiem no<br />
Gileādas kalna, šķita, ka viņa karavānu it kā aizsargājot no aizmugures <strong>un</strong> priekšā ietver<br />
divi Debesu eņģeļu pulki. Jēkabs atcerējās parādīšanu, ko agrāk bija redzējis Bētelē, <strong>un</strong><br />
viņa nospiestā sirds izjuta atvieglojumu, apzinoties, ka dievišķie sūtņi, kas nesa cerību <strong>un</strong><br />
iedrošinājumu, bēgot no Kānaānas, sargāja to arī atgriežoties. Tāpēc viņš izsaucās: “Šī ir<br />
Dieva karapulku nometne”, <strong>un</strong> deva tai vārdu “Mahanajim.”” (1. Moz. 32:3)<br />
Jēkabs saprata, ka arī viņam kaut kas jādara sevis nodrošināšanai. Tāpēc viņš pie brāļa<br />
aizsūtīja vēstnešus ar miera sveicienu <strong>un</strong> vēl pamācīja, tieši ar kādiem vārdiem lai tie<br />
Ēzavu uzr<strong>un</strong>ā. Jau pie abu brāļu dzimšanas bija pravietots, ka vecākais kalpos ja<strong>un</strong>ākajam,<br />
<strong>un</strong>, lai šīs atmiņas neradītu nekādu sarūgtinājumu, Jēkabs kalpiem teica, ka viņi tiek sūtīti<br />
pie “k<strong>un</strong>ga Ēzava” <strong>un</strong>, nonākot pie tā, viņiem savs pavēlnieks attiecībā pret Ēzavu jānosauc<br />
par “kalpu”, <strong>un</strong>, lai izkliedētu katras aizdomas, ka viņš atgriežas kā tukšs klaidonis, kas<br />
grib pieprasīt mantojumu, Jēkabs sūtņiem lika uzmanīgi pateikt, ka viņam “ir vērši, ēzeļi<br />
<strong>un</strong> sīkie lopi, ka ir kalpi <strong>un</strong> kalpones”, <strong>un</strong> viņš šo vēsti savam k<strong>un</strong>gam sūta, lai atrastu tā<br />
acīs žēlastību.<br />
Bet kalpi atgriezās ar ziņu, ka Ēzavs tuvojas ar četrsimt vīriem <strong>un</strong> uz draudzīgo<br />
sveicienu nav devis nekādu atbildi. Šķita, ka brālis alkst pēc atriebības. Nometni pārņēma<br />
nemiers. “Jēkabs ļoti izbijās, <strong>un</strong> smagas rūpes nospieda viņa sirdi (..).” Atpakaļ griezties<br />
vairs nevarēja, bet arī uz priekšu doties bija bail. Viņa neapbruņotais, neapsargātais pulks<br />
bija pilnīgi nesagatavots sadursmei ar ienaidnieku. Tādēļ viņš to sadalīja divās daļās, lai,<br />
ja vienu sakautu, otra varētu izglābties bēgot. No saviem lielajiem ganāmpulkiem viņš<br />
71
Change language