Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
brīžos. Visus šos notikumus vajadzētu atzīt kā Debesu eņģeļu sargājošās klātbūtnes<br />
pierādījumus. Atskatoties uz neskaitāmajām svētībām, ar padevīgu <strong>un</strong> pateicīgu sirdi<br />
vajadzētu jautāt: “Kā es atmaksāšu tam K<strong>un</strong>gam par visu, ko Viņš man labu darījis?” (Ps.<br />
116:12)<br />
Mūsu laiku, spējas <strong>un</strong> īpašumus vajadzētu veltīt Viņam, kas mums šīs svētības ir<br />
uzticējis. Kad vien mēs sevišķā kārtā tiekam pasargāti vai arī saņemam negaidītus<br />
labvēlības pierādījumus, mums vienmēr vajadzētu atzīt Dieva laipnību, ne tikai izsakot<br />
pateicību vārdos, bet, līdzīgi Jēkabam, kaut ko dāvinot vai ziedojot Viņa darbam. Un, tā<br />
kā mēs Dieva svētības saņemam pastāvīgi, tad arī pastāvīgi vajadzētu dot.<br />
“Un no visa, ko Dievs man dos, es Viņam došu desmito tiesu.” (1. Moz. 28:22) Vai<br />
mēs, kas šodien priecājamies par spožo Evaņģēlija gaismu <strong>un</strong> priekštiesībām,<br />
apmierināsimies, dodot mazāk par tiem, kas dzīvoja agrāk, ne tik labvēlīgos apstākļos? Nē,<br />
vai līdz ar iepriecinošo svētību pieaugšanu nav attiecīgi palielinājies arī mūsu pienākums?<br />
Bet cik lēti viss tiek novērtēts! Cik nožēlojamas ir pūles matemātiski aprēķināt laiku, naudu<br />
<strong>un</strong> mīlestību, ko dodam pretī tik neizprotamai dāvanai <strong>un</strong> mīlestībai, kuru vērtība nav<br />
aptverama! Desmito daļu Kristum. Ak, nožēlojamā nabaga dāvana, ka<strong>un</strong>a pilna atmaksa<br />
par to, kur upurēts tik daudz! No Golgātas krusta Kristus aicina uz pilnīgu <strong>un</strong> nedalītu<br />
nodošanos. Tagad Dievam jāveltī viss, kas mums ir, <strong>un</strong> viss, kas mēs esam.<br />
Ar ja<strong>un</strong>u <strong>un</strong> stiprāku ticību dievišķiem apsolījumiem <strong>un</strong> nodrošināts ar Debesu eņģeļu<br />
klātbūtni <strong>un</strong> vadību, Jēkabs turpināja savu ceļu, dodoties “uz austrumnieku zemi”. (1. Moz.<br />
29:1) Bet cik ļoti viņa atnākšana atšķīrās no Ābrahāma sūtņa ierašanās gandrīz pirms simt<br />
gadiem! Kalpam bija pavadoņu pulks, kas jāja uz kamieļiem <strong>un</strong> veda līdzi bagātas zelta <strong>un</strong><br />
sudraba dāvanas; bet dēls bija vientuļš ceļinieks ar ievainotām kājām <strong>un</strong> koka spieķi rokā.<br />
Tāpat kā Ābrahāma kalps, Jēkabs apmetās pie kādas akas <strong>un</strong> šeit sastapa Rahēli, Lābana<br />
ja<strong>un</strong>āko meitu. Tagad pakalpojumu veica Jēkabs, noveldams akmeni no akas <strong>un</strong><br />
dzirdinādams ganāmpulku. Pastāstījis par savu radniecību, viņš tika laipni uzņemts Lābana<br />
namā. Lai gan tas ieradās bez mantas <strong>un</strong> pavadoņiem, tomēr jau dažās nedēļās atklājās viņa<br />
centība <strong>un</strong> prasme, kā dēļ to arī spieda palikt. Tika nor<strong>un</strong>āts, ka viņam par Lābana meitu<br />
Rahēli jākalpo septiņi gadi.<br />
Seno laiku ieradumi prasīja, lai līgavainis pirms laulības līguma slēgšanas atbilstoši<br />
savām spējām iemaksā sievas tēvam zināmu naudas summu vai arī ziedo kādu citu vērtību.<br />
To uzskatīja kā laulības dzīves nodrošinājumu. Tēvi neuzdrošinājās uzticēt savas meitas<br />
vīriem, kam nebija līdzekļu ģimenes uzturēšanai. Ja tie nebija pietiekoši saimnieciski <strong>un</strong><br />
enerģiski, veicot savus darījumus, iegādājoties zemi <strong>un</strong> lopus, tad pastāvēja draudi no<br />
neveiksmēm arī tālākajā dzīvē. Kam nebija ko maksāt par sievu, tam nolika zināmu<br />
pārbaudes laiku. Viņš drīkstēja strādāt iemīļotās meitenes tēva labā, pie kam kalpošanas<br />
laiku noteica atbilstoši paredzētajai vērtībai. Ja precinieks darbā bija godīgs <strong>un</strong> čakls <strong>un</strong> arī<br />
69
Change language