Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
būs jātur augstais mērķis, pēc kura tiekties, lai viņa uzticību iedvesmotu apziņa, ka tā tiks<br />
izpildīts Dieva nodoms.<br />
Šajā atklāsmē Jēkabu iepazīstināja ar atpestīšanas plānu, tomēr ne pilnībā, bet daļēji,<br />
cik tas viņam dotajā laikā bija nepieciešams. Noslēpumainās kāpnes, kuras viņš skatīja<br />
sapnī, bija tās pašas, uz kurām Kristus atsaucās sar<strong>un</strong>ā ar Nātānaēlu. Viņš sacīja: “Jūs<br />
redzēsit debesis atvērtas <strong>un</strong> Dieva eņģeļus uzkāpjam <strong>un</strong> nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.” (Jāņa<br />
1:51) Līdz brīdim, kad cilvēki sacēlās pret Dieva valdību, tiem pie Dieva bija brīva pieeja.<br />
Bet Ādama <strong>un</strong> Ievas grēks Zemi šķīra no Debesīm, tā ka tie ar savu Radītāju vairs nevarēja<br />
sastapties. Tomēr pasauli nepameta pilnīgai bezcerībai. Kāpnes aino Jēzu, Dieva izredzēto<br />
Personu savstarpējo sakaru uzturēšanai. Ja Viņš ar savu personisko nopelnu nebūtu uzcēlis<br />
tiltu pār grēka radīto bezdibeni, tad kalpojošie eņģeļi ar kritušo cilti nevarētu sastapties.<br />
Tas ir Kristus, kas cilvēkus viņu vājumā <strong>un</strong> bezpalīdzībā savieno ar bezgalīgā spēka Avotu.<br />
Tas viss Jēkabam tika atklāts sapnī. Kaut arī viņš aptvēra tikai daļu, tomēr šīs lielās <strong>un</strong><br />
noslēpumainās patiesības pētīja visu savu mūžu <strong>un</strong> saprata tās arvien vairāk <strong>un</strong> vairāk.<br />
Jēkabs pamodās no miega dziļā nakts klusumā. Atklāsmes gaišie tēli bija izgaisuši.<br />
Skats tagad redzēja tikai atsevišķu pakalnu tumšos apveidus <strong>un</strong> pāri tiem zvaigžņu<br />
mirdzumā tērptās debesis. Bet viņš godbijīgi atzina Dieva klātbūtni. Neredzamas personas<br />
tuvums neļāva tam justies vientuļam. “Tiešām, tas K<strong>un</strong>gs ir šinī vietā, bet es to nezināju.<br />
(..) Cik bijāma ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, <strong>un</strong> še ir Debesu vārti.” (1. Moz. 28:16,17)<br />
“Un Jēkabs pamodās no rīta <strong>un</strong> ņēma akmeni, kādu savā pagalvī bija nolicis, <strong>un</strong> uzcēla<br />
piemiņas zīmi <strong>un</strong> svaidīja to ar eļļu.” (18. p.) Saskaņā ar ieradumu, kā atcerēties svarīgus<br />
notikumus, Jēkabs uzcēla pieminekli Dieva žēlastībai, lai kādreiz vēlāk šo ceļu ejot, svētajā<br />
vietā varētu vēlreiz apstāties <strong>un</strong> pielūgt K<strong>un</strong>gu. “Un viņš nosauca šīs vietas vārdu Bētele<br />
(Dieva nams).” (19. p.) Dziļā pateicībā viņš atkārtoja apsolījumu, ka Dieva klātbūtne būs<br />
ar viņu, <strong>un</strong> nodeva svinīgu zvērestu: “Ja Dievs K<strong>un</strong>gs būs ar mani <strong>un</strong> pasargās mani šajā<br />
ceļā, kādu es tagad eju, <strong>un</strong> man dos maizi, ko ēst, <strong>un</strong> drēbes, ar ko ģērbties, <strong>un</strong> man sveikam<br />
liks atgriezties savā tēva namā, tad Viņš man būs par Dievu. Bet šis akmens, kuru es esmu<br />
nolicis par piemiņas zīmi, lai ir par Dieva namu, <strong>un</strong> no visa, ko Dievs man dos, es Viņam<br />
došu desmito tiesu.” (20.-22. p.)<br />
Jēkabs te negribēja izvirzīt Dievam kādus noteikumus. K<strong>un</strong>gs viņam jau bija apsolījis<br />
labklājību, <strong>un</strong> šis svinīgais zvērests liecināja vienīgi par viņa sirds valodu, kura plūda pāri<br />
pateicībā par Dieva mīlestības <strong>un</strong> žēlastības dāvanām. Jēkabs juta, ka K<strong>un</strong>gam pret viņu ir<br />
savas prasības, kuras jāatzīst, <strong>un</strong> ka šīs sevišķās viņam sniegtās Dieva labvēlības zīmes<br />
aicina uz atgriešanos. Tā katra mums piešķirtā svētība ierosina domāt par visu svētību<br />
Devēju. Kristietim jo bieži vajadzētu pārskatīt savu pagājušo dzīvi <strong>un</strong> ar pateicību<br />
atcerēties dārgās izglābšanās iespējas, kuras K<strong>un</strong>gs viņam sagādājis, uzturot grūtībās,<br />
paverot ceļu, kad apkārt viss šķita tumšs <strong>un</strong> atbaidošs, <strong>un</strong> stiprinot ārkārtēja paguruma<br />
68
Change language