Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 16 - Jēkaba Bēgšana <strong>un</strong> Trimda<br />
Ēzava dusmu dēļ nāves apdraudēts, Jēkabs kā bēglis atstāja dzimto namu, sev līdzi<br />
nesot tēva svētību. Īzāks tam bija atgādinājis derības apsolījumus <strong>un</strong> kā šo svētību<br />
mantiniekam pavēlējis meklēt sievu viņa mātes ģimenē Mezopotāmijā. Tomēr šajā<br />
vientuļajā ceļā viņš devās ar ļoti nospiestu sirdi. Tikai ar spieķi rokās tam vajadzēja simtiem<br />
jūdzes ceļot pa zemi, kuru apdzīvoja mežonīgas klejotāju ciltis. Savas sirdsapziņas<br />
pārmetumos <strong>un</strong> bailēs viņš centās izvairīties no cilvēkiem, lai sadusmotais brālis nesadzītu<br />
pēdas. Viņš arī baidījās, ka uz visiem laikiem ir zaudējis svētības, kuras Dievs bija<br />
nodomājis dot, <strong>un</strong> sātans tūlīt bija klāt, gatavs uzmākties ar kārdinājumiem.<br />
Otrās dienas vakars viņu sastapa tālu no tēva teltīm. Jēkabs apzinājās savu trimdinieka<br />
stāvokli <strong>un</strong> saprata, ka visas šīs bēdas viņu piemeklējušas paša nepareizās rīcības dēļ.<br />
Izmisuma tumsa žņaudza viņa dvēseli, <strong>un</strong> tas tikko uzdrošinājās lūgt Dievu. Tomēr viņš<br />
bija tik vientuļš, ka Dieva apsardzības nepieciešamību izjuta tā, kā vēl nekad agrāk.<br />
Raudādams dziļā pazemībā, viņš atzina savus grēkus <strong>un</strong> lūdza pēc kādas zīmes, ka vēl nav<br />
pilnīgi atstumts. Nospiestā sirds nevarēja <strong>un</strong> nevarēja rast sev mieru. Viņš bija zaudējis<br />
jebkādu paļāvību sev <strong>un</strong> baidījās, ka arī viņa tēvu Dievs to ir atmetis.<br />
Bet Dievs Jēkabu neatstāja. K<strong>un</strong>ga žēlastība vēl arvien apņēma Viņa kļūdaino, bailēs<br />
nomākto kalpu. Līdzcietībā Viņš Jēkabam atklāja tieši to, kas tam nepieciešams, —<br />
cilvēces Pestītāju. Viņš bija grēkojis, bet sirds pildījās ar pateicību, redzot ceļu, pa kuru tas<br />
atkal var iemantot Dieva labvēlību.<br />
Gājiena nogurdināts, ceļinieks apgūlās uz zemes, spilvena vietā pagalvī paliekot<br />
akmeni. Guļot viņš sapnī redzēja gaišas, mirdzošas kāpnes, kuru viens gals atbalstījās uz<br />
zemes, kamēr galotne sniedzās debesīs. Pa šīm kāpnēm augšup <strong>un</strong> lejup staigāja eņģeļi, bet<br />
virs tām atradās Godības K<strong>un</strong>gs, <strong>un</strong> viņš dzirdēja balsi no Debesīm sakām: “Es esmu<br />
Ābrahāma, tava tēva, Dievs <strong>un</strong> Īzāka Dievs!” Zeme, uz kuras tas tagad gulēja kā<br />
trimdinieks <strong>un</strong> bēglis, tika apsolīta viņam <strong>un</strong> viņa pēcnācējiem ar apgalvojumu, ka: “(..)<br />
tevī <strong>un</strong> tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas.” Šis apsolījums bija dots<br />
Ābrahāmam <strong>un</strong> Īzākam <strong>un</strong> tagad tika atja<strong>un</strong>ots Jēkabam. Pašreizējā vientulībā <strong>un</strong> bēdās<br />
viņš tika iepriecināts <strong>un</strong> iedrošināts: “Es, lūk, esmu ar tevi, <strong>un</strong> Es tevi pasargāšu it visur,<br />
kur tu ej, <strong>un</strong> Es likšu tev atgriezties šajā zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz būšu piepildījis<br />
visus solījumus, kādus Es esmu devis.” (1. Moz. 28:13-15)<br />
K<strong>un</strong>gs zināja ļa<strong>un</strong>os iespaidus, kas apņems Jēkabu, <strong>un</strong> briesmas, ko tas piedzīvos. Savā<br />
līdzcietībā Viņš nožēlojošajam bēglim atklāja nākotni, lai tas saprastu Dieva nodomus<br />
attiecībā uz sevi <strong>un</strong> būtu sagatavots stāties pretī kārdinājumiem, kas to noteikti piemeklēs,<br />
dzīvojot vienam starp elkiem kalpojošajiem <strong>un</strong> viltīgajiem ļaudīm. Acu priekšā vienmēr<br />
67
Change language