Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Gāja gadi. Būdams jau vecs <strong>un</strong> akls <strong>un</strong> gaidot nāves brīdi, Īzāks nolēma vairs ilgāk<br />
nevilcināties ar svētību nodošanu vecākajam dēlam. Zinādams Rebekas <strong>un</strong> Jēkaba<br />
pretestību, viņš šo svinīgo ceremoniju gribēja veikt slepeni. Saskaņā ar paradumu šādos<br />
gadījumos rīkot mielastu, tēvs pavēlēja Ēzavam: “(..) ņem savus ieročus, savu bultu maku<br />
<strong>un</strong> savu loku <strong>un</strong> izej laukā <strong>un</strong> medī man medījumu. Sagatavo man azaidu (..); es gribu ēst<br />
<strong>un</strong> tad tevi svētīt, pirms es mirstu.” (1. Moz. 27:3,4)<br />
Rebeka nojauta viņa nodomu. Viņa bija pārliecināta, ka tas r<strong>un</strong>ā pretī visam, ko Dievs<br />
bija atklājis attiecībā uz savu gribu. Īzākam draudēja briesmas izsaukt pār sevi Dieva<br />
dusmas <strong>un</strong> izstumt ja<strong>un</strong>āko dēlu no tās vietas, kur Dievs viņu bija aicinājis. Veltīgi tā bija<br />
mēģinājusi Īzāku pārliecināt, tādēļ tagad nolēma ķerties pie viltības.<br />
Tikko Ēzavs bija devies ceļā, arī viņa sāka īstenot savu nodomu. Par visu notikušo tā<br />
tūlīt pastāstīja Jēkabam <strong>un</strong> norādīja uz ātras rīcības nepieciešamību, lai aizkavētu galīgo <strong>un</strong><br />
neatsaucamo svētību piešķiršanu Ēzavam. Viņa savam dēlam apgalvoja, ka, sekojot tās<br />
norādījumiem, svētības iegūs viņš, kā Dievs to bija solījis. Jēkabs ne labprāt piekrita šim<br />
priekšlikumam. Doma par tēva krāpšanu to ļoti satrauca. Viņš juta, ka tas drīzāk nesīs lāstu<br />
nekā svētības, bet viņa bažas tika apklusinātas <strong>un</strong> tas steidzās izpildīt mātes norādījumus.<br />
Viņš nebija domājis teikt tiešus melus, bet, atrodoties tēva tuvumā, tam šķita, ka jau ir gājis<br />
par tālu, lai atkāptos, <strong>un</strong> tā viņš ar krāpšanu ieguva kāroto svētību.<br />
Jēkaba <strong>un</strong> Rebekas plāns izdevās, bet viņu pieļautais viltus tiem sagādāja tikai grūtības<br />
<strong>un</strong> bēdas. Dievs bija teicis, ka Jēkabs saņems pirmdzimtības tiesības, <strong>un</strong> Viņa Vārds savā<br />
laikā arī būtu piepildījies, ja tie ticībā nogaidītu Viņa iejaukšanos Jēkaba labā. Bet, līdzīgi<br />
daudziem šodien, kas sevi sauc par Dieva bērniem, tie negribēja šo lietu atstāt Viņa rokās.<br />
Rebeka vēlāk rūgti nožēloja savu ļa<strong>un</strong>o padomu, kuru bija devusi dēlam, jo tas viņus izšķīra<br />
<strong>un</strong> tā Jēkabu nekad vairs neredzēja. Sākot ar šo st<strong>un</strong>du, ja<strong>un</strong>āko dēlu nomāca pārmetumi.<br />
Viņš bija grēkojis pret savu tēvu <strong>un</strong> brāli, pret sevi <strong>un</strong> Dievu. Vienas īsas st<strong>un</strong>das laikā bija<br />
paveikts kaut kas tāds, ko vajadzēja nožēlot visu mūžu. Vēlākajos gados, kad tam raizes<br />
sagādāja viņa paša dēlu ļa<strong>un</strong>ie darbi, šīs ainas no ja<strong>un</strong>a atausa viņa prātā.<br />
Tikko Jēkabs bija atstājis tēva telti, kad tur ieradās Ēzavs. Lai gan viņš savas tiesības<br />
uz pirmdzimtību bija pārdevis <strong>un</strong> šo darījumu vēl apstiprinājis ar zvērestu, tomēr tagad<br />
apņēmīgi centās tās nodrošināt sev, neskatoties uz brāļa pretenzijām. Ar garīgajām<br />
pirmdzimtības tiesībām bija saistītas arī laicīgās, kas tam piešķirtu ģimenes galvas tiesības<br />
<strong>un</strong> divkāršu daļu no tēva bagātības. Tās bija svētības, ko viņš prata novērtēt. “(..) celies”,<br />
viņš teica tēvam, ”atsēdies <strong>un</strong> ēd no mana medījuma, ka tu mani vari svētīt.” (1. Moz.<br />
27:19)<br />
Drebēdams no pārsteiguma <strong>un</strong> bēdām, aklais tēvs aptvēra pret viņu pielietoto viltību.<br />
Viņa ilgi lolotās cerības bija izirušas, <strong>un</strong> tas sāpīgi izjuta vilšanos, kas tagad nāks pār<br />
vecāko dēlu. Tomēr atausa pārliecība, ka tā ir Dieva aizgādība, kas nostājās pret viņa<br />
65
Change language