Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 15 - Jēkabs <strong>un</strong> Ēzavs<br />
Jēkabs <strong>un</strong> Ēzavs, Īzāka dvīņi, savā dzīvē <strong>un</strong> raksturā uzrāda uzkrītošu pretstatu. To jau<br />
pirms viņu dzimšanas paziņoja Dieva eņģelis. Uz Rebekas rūpju pilno lūgumu viņš<br />
paskaidroja, ka tai tiks dāvāti divi dēli, <strong>un</strong> atklāja arī viņu turpmāko dzīvi, ka katrs no tiem<br />
būs varenas tautas galva, bet viens būs lielāks par otru <strong>un</strong> ja<strong>un</strong>ākais pārspēs vecāko.<br />
Ēzavs augot mīlēja apmierināt savas iekāres, <strong>un</strong> visas viņa intereses saistījās ap tagadni.<br />
Būdams nepacietīgs ierobežojumos, viņš atrada prieku medību mežonīgajā brīvībā <strong>un</strong> agri<br />
izvēlējās tādu dzīvesveidu. Tomēr viņš bija sava tēva mīlulis. Rāmo, miermīlīgo avju ganu<br />
valdzināja vecākā dēla bezbailība <strong>un</strong> spēks, kas drosmīgi traucās pāri kalniem <strong>un</strong><br />
tuksnešiem, atgriezdamies ar medījumu tēvam <strong>un</strong> ar uztraucošiem stāstiem par savu<br />
dēkaino dzīvi. Jēkabs — nosvērts, čakls <strong>un</strong> rūpīgs, vienmēr vairāk domāja par nākotni,<br />
nekā par klātesošo, apmierinājās ar mājas dzīvi <strong>un</strong> nodarbojās ar ganāmpulku<br />
pārraudzīšanu <strong>un</strong> zemes apstrādāšanu. Viņa pacietīgo neatlaidību, saimnieciskumu <strong>un</strong><br />
apdomību vērtēja māte. Viņa jūtas bija dziļas <strong>un</strong> stipras, <strong>un</strong> laipnā, nenogurstošā uzmanība<br />
sagādāja tai daudz vairāk laimes, nekā laiku pa laikam izrādītā brāzmainā Ēzava laipnība.<br />
Tādēļ Rebekas mīļākais dēls bija Jēkabs.<br />
Ābrahāmam dotie <strong>un</strong> viņa dēlam apstiprinātie apsolījumi bija Īzāka <strong>un</strong> Rebekas dzīves<br />
mērķis. Šos apsolījumus zināja arī Ēzavs <strong>un</strong> Jēkabs. Pirmdzimtā tiesības viņi bija mācīti<br />
uzskatīt par ļoti svarīgu <strong>un</strong> labu lietu, jo tās mantojumā deva ne tikai laicīgas bagātības, bet<br />
arī garīgas priekšrocības. To saņēmējs savā ģimenē kļuva par priesteri, <strong>un</strong> no viņa<br />
pēcnācēju rindas vajadzēja nākt pasaules Glābējam. No otras puses — uz pirmdzimtības<br />
mantotāju gūlās liela atbildība. Kas saņēma šīs svētības, tam savu dzīvi bija nepieciešams<br />
veltīt kalpošanai Dievam. Tāpat kā Ābrahāmam, viņam vajadzēja paklausīt Dieva<br />
norādījumiem. Precībās <strong>un</strong> visos ģimenes pasākumos savā dzīvē tam pienācās saskaņoties<br />
ar Dieva prātu.<br />
Īzāks savus dēlus iepazīstināja ar šīm priekšrocībām <strong>un</strong> nosacījumiem, saprotami<br />
paskaidrodams, ka pirmdzimtības tiesa pienākas Ēzavam kā vecākajam. Bet Ēzavs nebija<br />
noskaņots dievbijībai <strong>un</strong> reliģiskai dzīvei. Prasības, kas saistījās ar garīgo pirmdzimtību,<br />
tam nepatika, <strong>un</strong> ierobežojumus viņš pat ienīda. Dieva likumus, kas ietilpa ar Ābrahāmu<br />
slēgtās derības nosacījumos, Ēzavs uzskatīja kā smagu kalpošanas jūgu. Padodamies<br />
savām iegribām, viņš neko nevēlējās tik ļoti kā iespēju vienmēr rīkoties pēc sava prāta.<br />
Vara <strong>un</strong> bagātība, labi ēdieni <strong>un</strong> dzērieni ar jautru sabiedrību, — tā bija viņa laime. Viņš<br />
līksmojās mežonīgās klaidoņa dzīves neierobežotajā brīvībā. Rebeka atcerējās eņģeļa<br />
vārdus <strong>un</strong> ar skaidrāku nojautu nekā viņas vīrs izprata savu dēlu raksturu. Tā bija<br />
pārliecināta, ka dievišķais apsolījums domāts Jēkabam, tādēļ atkārtoja Īzākam eņģeļa<br />
vārdus, bet tēvs savās jūtās tiecās pretī vecākajam dēlam <strong>un</strong> nesatricināmi palika pie saviem<br />
uzskatiem.<br />
63
Change language