Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 14 - Īzāka Precības<br />
Ābrahāms jau bija vecs vīrs <strong>un</strong> drīzumā gaidīja savu miršanas st<strong>un</strong>du, bet, lai<br />
pēcnācējiem nodrošinātu dotā apsolījuma piepildīšanos, viņam vēl kaut ko vajadzēja<br />
paveikt. Turpmāk pēc dievišķā norādījuma par Dieva likumu sargātāju <strong>un</strong> tēvu izredzētajai<br />
tautai vajadzēja kļūt Īzākam, bet viņš vēl nebija precējies. Kānaānas iedzīvotāji nodevās<br />
elku kalpībai, <strong>un</strong> K<strong>un</strong>gs bija aizliedzis laulības starp Viņa tautu <strong>un</strong> kānaāniešiem, jo labi<br />
zināja, ka tāda savienība novedīs pie atkrišanas. Sentēvs baidījās no samaitājošajiem<br />
iespaidiem, kas apņēma viņa dēlu. Ābrahāma ierastā uzticēšanās Dievam <strong>un</strong> padošanās<br />
Viņa gribai atspoguļojās arī Īzāka raksturā, kurš bija spēcīgi izteiktu jūtu cilvēks, bet pēc<br />
dabas maigs <strong>un</strong> padevīgs. Savienojot savu dzīvi ar kādu kānaānieti, kas nebītos Dievu, tam<br />
draudētu briesmas miera labā upurēt pamatlikumus. Pēc Ābrahāma domām, sievas izvēle<br />
dēlam bija ļoti svarīga lieta, tādēļ viņš ļoti rūpējās, lai Īzāks apprecētu tādu sievieti, kas<br />
viņu nenovērstu no Dieva.<br />
Senos laikos laulības parasti kārtoja vecāki, <strong>un</strong> cilvēki, kas pielūdza Dievu, turējās pie<br />
šī ieraduma. Neviens nebija spiests precēt tādu, kuru nevarēja mīlēt, bet, lai izšķirtos, kam<br />
ziedot savas labākās jūtas, viņi vadījās no savu piedzīvojušo, dievbijīgo vecāku sprieduma.<br />
Pretēja rīcība tika uzskatīta par vecāku apka<strong>un</strong>ojumu <strong>un</strong> pat par noziegumu.<br />
Uzticēdamies tēva gudrībai <strong>un</strong> mīlestībai, Īzāks šo lietu labprāt atstāja tēva ziņā,<br />
paļaudamies, ka izvēles jautājumu kārtos pats Dievs. Sentēva domas vērsās pie radiem<br />
Mezopotāmijā. Lai gan tie nebija brīvi no kalpošanas elkiem, tomēr viņi atzina <strong>un</strong> pielūdza<br />
arī patieso Dievu. Īzākam nevajadzēja atstāt Kānaānu, lai pats dotos pie viņiem, bet varēja<br />
būt, ka tur atrodas kāda, kas būtu ar mieru šķirties no savām mājām <strong>un</strong> savienoties ar viņu<br />
pastāvīgā <strong>un</strong> šķīstā kalpošanā Dievam. Ābrahāms šo svarīgo lietu uzticēja “savam<br />
vecākajam kalpam”, kādam dievbijīgam <strong>un</strong> piedzīvojušam vīram ar veselīgu spriedumu,<br />
kurš tam jau ilgi <strong>un</strong> uzticīgi bija kalpojis. Viņš lika kalpam zvērēt K<strong>un</strong>ga priekšā, ka<br />
neņems Īzākam sievu no kānaānietēm, bet izraudzīsies ja<strong>un</strong>avu no Nahora ģimenes<br />
Mezopotāmijā. Viņš arī pavēlēja Īzāku uz turieni līdzi neņemt. Ja gadījumā neatrastos tāda<br />
ja<strong>un</strong>ava, kas būtu ar mieru atstāt savus radus, tad sūtnis no zvēresta būtu brīvs. Sentēvs to<br />
šajā grūtajā <strong>un</strong> sarežģītajā pasākumā iedrošināja ar apsolījumu, ka pats Dievs sekmēs šī<br />
uzdevuma izpildīšanu. Viņš teica: “Dievs, Debesu K<strong>un</strong>gs, kas mani izvedis no mana tēva<br />
nama <strong>un</strong> no manas cilts novadiem, (..) sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu (..).” (1. Moz. 24:7)<br />
Sūtnis nekavējoties devās ceļā. Ņemdams līdzi desmit kamieļus savu pavadoņu pulkam<br />
<strong>un</strong> līgavai, kas atgrieztos kopā ar tiem, <strong>un</strong> sagādājis dāvanas izredzētajai sievai <strong>un</strong> tās<br />
draudzenēm, viņš veica garo ceļu uz Damasku <strong>un</strong> tālāk pretī bagātajiem līdzenumiem, kas<br />
izplešas lielās Austrumu upes krastos. Nonācis pie Hāranas, Nahora pilsētas, viņš apmetās<br />
ārpus tās mūriem pie akas, kur vakaros sievietes nāca smelt ūdeni. Tas bija rūpju pilns<br />
pārdomu brīdis. Viņa izvēlei varēja būt nopietnas sekas ne tikai sentēva ģimenē, bet arī<br />
59
Change language