Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
augstsirdīgie <strong>un</strong> pašaizliedzīgie ieskati, kas bija tik sveši Sodomas iedzīvotājiem, vēlreiz<br />
liecināja par tās reliģijas pārākumu, kuru viņš bija pagodinājis ar savu drosmi <strong>un</strong> uzticību.<br />
Melhisedeks, viņu svētīdams, kā tā spēka <strong>un</strong> uzvaras avotu bija atzinis Jehovu: “Lai<br />
svētī Ābrahāmu Visaugstais, kam pieder debesis <strong>un</strong> zeme. Un slavēts lai ir Visaugstais<br />
Dievs, kas tavus ienaidniekus devis tavās rokās.” (1. Moz. 14:19,20) K<strong>un</strong>gs savā aizgādībā<br />
bija r<strong>un</strong>ājis uz šiem ļaudīm, bet arī pēdējie gaismas stari tika atmesti tāpat kā iepriekšējie.<br />
Un tagad tuvojās Sodomas beidzamā nakts. Atriebības mākoņi jau meta savu ēnu pār<br />
bojāejai nolemto pilsētu, bet cilvēki to neņēma vērā. Kamēr eņģeļi tuvojās ar nodomu visu<br />
iznīcināt, ļaudis turpināja sapņot par labklājību <strong>un</strong> izpriecām. Pēdējā diena tika aizvadīta<br />
kā visas pārējās, kuras bija nākušas <strong>un</strong> gājušas. Nesalīdzināmā skaistuma ainava rotājās<br />
rietošās saules staros. Vakara vēsums pilsētas iedzīvotājus bija izvilinājis ārā, <strong>un</strong> izpriecu<br />
meklētāji pastaigājās baros, gatavi nodoties dotā brīža līksmībai.<br />
Krēslā pilsētas vārtiem tuvojās divi svešinieki. Tie acīmredzot bija ceļotāji, kas šeit<br />
ieradās pārnakšņot. Neviens šajos pieticīgajos atnācējos nespēja saskatīt varenos Dieva<br />
sodības sūtņus, <strong>un</strong> tikpat maz šis jautrais, bezrūpīgais pūlis varēja iedomāties, ka ar savu<br />
izturēšanos pret dievišķajiem sūtņiem viņi sasniegs savu grēku augstāko pakāpi, kas<br />
notiesās lepno pilsētu. Bet tur bija viens vīrs, kas svešiniekiem parādīja laipnu uzmanību<br />
<strong>un</strong> tos ieaicināja savā mājoklī. Lats nepazina viņu īsto dabu, bet bija radis būt viesmīlīgs<br />
<strong>un</strong> pieklājīgs. Tas piederēja pie viņa reliģijas — mācība, kuru viņš bija guvis no Ābrahāma.<br />
Ja Lats nebūtu radinājies viesmīlībā, varbūt tiktu atstāts pazušanai kopā ar pārējiem<br />
Sodomas iedzīvotājiem. Daudzas ģimenes, aizslēgdamas savas durvis svešiniekiem, ir<br />
atstūmušas Dieva vēstnešus, kuri tām būtu nesuši svētības, cerību <strong>un</strong> mieru.<br />
Katra rīcība mūsu dzīvē, lai cik maza tā arī nebūtu, atstāj iespaidu vai nu uz labu, vai<br />
ļa<strong>un</strong>u. Uzticība vai nevērība tajos pienākumos, kas liekas pavisam niecīgi, var atvērt durvis<br />
vai nu bagātākām svētībām, vai vislielākajām bēdām. Tieši mazās lietas ir tās, kas pārbauda<br />
raksturu. Ikdienišķās dzīves neuzkrītošie pašaizliedzības darbi, ja tos veicam labprātīgi <strong>un</strong><br />
priecīgi, ir tieši tie, kurus Dievs uzlūko ar labvēlību. Mums nav jādzīvo sev, bet citiem.<br />
Tikai aizmirstot sevi <strong>un</strong> kopjot laipnu, izpalīdzīgu garu, mēs savu dzīvi varam darīt par<br />
svētību citiem. Maza uzmanība vai vienkārša pieklājības parādīšana lielā mērā spēj<br />
pavairot mūsu dzīves laimi, bet šo lietu neievērošana cilvēkiem atnes ne mazumu ciešanu.<br />
Saprazdams, kādam ļa<strong>un</strong>umam svešie padoti Sodomā, Lats uzskatīja par savu<br />
pienākumu pasargāt tos jau pie ienākšanas, tādēļ viņš šos vīrus aicināja savā mājā.<br />
Ceļiniekiem tuvojoties, viņš sēdēja vārtos <strong>un</strong>, tos pamanījis, piecēlās no savas vietas, lai<br />
steigtos pretī; <strong>un</strong>, pieklājīgi palocījies, sacīja: “Dariet man patikšanu, mani k<strong>un</strong>gi, <strong>un</strong><br />
ņemiet sava kalpa namā naktsmājas (..).” (1. Moz. 19:1)<br />
Sākumā viņi, šķiet, noraidīja Lata viesmīlību <strong>un</strong> teica: “Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz<br />
ielas.” Šo vārdu nozīme bija divkārša — pārbaudīt Lata sirsnību <strong>un</strong> it kā ignorēt Sodomas<br />
56
Change language