Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Godātais <strong>un</strong> labklājībā dzīvojošais sentēvs tad bija apmeties Bēršebā. Viņš bija ļoti<br />
bagāts, <strong>un</strong> zemes valdnieki to cienīja kā varenu pavēlnieku. Apkārtnes līdzenumus, kas<br />
izpletās aiz viņa nometnes, piepildīja aitu <strong>un</strong> liellopu tūkstoši. Uz visām pusēm bija<br />
redzamas pārvaldnieku teltis, — simtiem viņa uzticamo kalpu mājokļu. Augot pie viņa<br />
sāniem, apsolīšanas dēls bija sasniedzis vīra vecumu. Likās, ka Debesis ar savām svētībām<br />
atalgo šo uzupurīgo dzīvi, kas pacietīgi gaidīja aizkavēto cerību piepildījumu.<br />
Ticībā paklausīdams, Ābrahāms bija atstājis savu dzimto pusi, bija aizgājis no savu tēvu<br />
kapu vietām, no saviem radiem. Kā svešinieks viņš klejoja pa iemantojamo zemi <strong>un</strong> ilgi<br />
gaidīja uz apsolītā mantinieka piedzimšanu. Uz Dieva pavēli viņš bija izraidījis savu dēlu<br />
Ismaēlu <strong>un</strong> tagad, kad tik ļoti gaidītais bērns tuvojās vīra gadiem <strong>un</strong> sentēvs jau cerēja<br />
ieraudzīt savu ilgu tālāko piepildījumu, viņam nācās sastapties ar pārbaudījumu, kas bija<br />
lielāks par visiem iepriekšējiem.<br />
Pavēle tika izteikta vārdos, kas tēva sirdij lika sažņaugties bailēs. “Ņem savu vienīgo<br />
dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, <strong>un</strong> ej uz Morija zemi <strong>un</strong> upurē to tur par dedzināmo upuri (..).”<br />
(1. Moz. 22:2) Īzāks bija viņa nama gaišums, vecuma dienu prieks <strong>un</strong> pāri pār visu arī vēl<br />
apsolīto svētību mantinieks. Šāda dēla zaudēšana nelaimes gadījumā vai slimībā jau<br />
briesmīgi skartu tēva sirdi; tāds gadījums liktu bēdās noliekties viņa sirmajai galvai, — bet<br />
tagad viņam tika pavēlēts dēla asinis izliet pašam ar savu roku. Tas šķita kā briesmīga<br />
neiespējamība.<br />
Sātans tūlīt centās iečukstēt, ka viņš ir maldījies, jo Dieva bauslis saka: “Tu nedrīksti<br />
nokaut”, <strong>un</strong> Dievs taču neprasīs to, ko vienreiz ir aizliedzis. Izgājis no telts, Ābrahāms<br />
vēroja skaidrās debess mierīgo spožumu <strong>un</strong> atsauca atmiņā gandrīz pirms piecdesmit<br />
gadiem doto apsolījumu, ka viņa dzimums būs neskaitāms kā debesu zvaigznes. Kā tad<br />
Īzāku varēja nonāvēt, ja ar viņu jāpiepildās pravietojumam? Ābrahāmu kārdināja domāt,<br />
ka viņš kaut ko ir pārpratis. Šaubās <strong>un</strong> bailēs tas nometās zemē <strong>un</strong> lūdza tik ļoti, kā nekad<br />
to vēl nebija darījis, lūdza pēc kāda šīs pavēles apstiprinājuma, ja tiešām jāizpilda tāds<br />
briesmīgs pienākums. Viņš atcerējās eņģeļus, kas bija sūtīti, lai atklātu Dieva nodomu par<br />
Sodomas izpostīšanu, <strong>un</strong> kas nesa apsolījumu par šo pašu dēlu; viņš devās uz to vietu, kur<br />
atkārtoti bija ticies ar Debesu sūtni, cerībā to atkal sastapt <strong>un</strong> saņemt tālākus norādījumus,<br />
bet neviens nenāca atvieglot viņa sirdi. Likās, ka viņu apņem tumsa, bet ausīs skanēja<br />
Dieva pavēle: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku (..).” Pavēlei vajadzēja<br />
paklausīt, <strong>un</strong> viņš neuzdrošinājās vilcināties. Tuvojās diena, kad vajadzēja doties ceļā.<br />
Atgriezies teltī, viņš devās uz to vietu, kur dziļā, netraucētā ja<strong>un</strong>ības miegā gulēja Īzāks.<br />
Kādu mirkli tēvs lūkojās mīļotā dēla sejā, tad trīcēdams novērsās. Viņš uzmeklēja Sāru,<br />
kura arī gulēja. Vai vajadzētu viņu modināt, lai tā vēlreiz apskauj savu bērnu? Vai<br />
vajadzētu pastāstīt par Dieva pavēli? Viņš ilgojās dalīties ar to savās bēdās, lai kopīgi nestu<br />
šo briesmīgo atbildību, bet bailes, ka sieva varētu tikai kavēt, viņu atturēja. Īzāks taču bija<br />
53
Change language