Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Kedarlaomers, Ēlamas ķēniņš, pirms četrdesmit gadiem bija ielauzies Kānaānas zemē<br />
<strong>un</strong> spieda viņus maksāt nodokļus. Tagad daudzi valdnieki pret to sacēlās, <strong>un</strong> Ēlamas ķēniņš<br />
ar četriem sabiedrotajiem devās ceļā, lai viņus atkal piespiestu paklausīt. Pieci Kānaānas<br />
ķēniņi apvienoja savus spēkus <strong>un</strong> virzījās uz Sidimas ieleju pretī uzbrucējiem, bet tika<br />
pilnīgi sakauti. Liela karaspēka daļa bija pilnīgi iznīcināta, <strong>un</strong> izbēgušie meklēja patvērumu<br />
kalnos. Uzvarētāji postīja līdzenuma pilsētas <strong>un</strong> aizgāja no turienes ar bagātīgu laupījumu<br />
<strong>un</strong> daudziem gūstekņiem, starp kuriem atradās arī Lats ar savu ģimeni.<br />
Mierīgi dzīvodams Mamres ozolu birzīs, Ābrāmas par kaujas iznākumu <strong>un</strong> nelaimi, kas<br />
bija skārusi viņa brāļa dēlu, uzzināja no bēgļiem. Par Lata nepateicību viņš nebija<br />
saglabājis nekādas nelaipnas domas. Sentēvā tagad pamodās vissirsnīgākā līdzjūtība, <strong>un</strong><br />
viņš nolēma Latu glābt. Vispirms meklēdams padomu no Dieva, Ābrāms sāka gatavoties<br />
karam. No savas nometnes viņš sapulcināja trīssimt astoņpadsmit apbruņotus vīrus, ļaudis,<br />
kas viņam kalpoja, bija mācījušies bīties Dievu <strong>un</strong> prata lietot arī ieročus. Viņa sabiedrotie,<br />
Mamre, Eškols <strong>un</strong> Aners, pievienojās ar saviem pulkiem, <strong>un</strong> visi kopīgi devās pakaļ<br />
iebrucējiem. Ēlamieši <strong>un</strong> viņu sabiedrotie bija ierīkojuši nometni Danā, pie Kānaānas<br />
ziemeļu robežas. Līksmodamies par uzvaru <strong>un</strong> nebaidīdamies no izklīdinātā ienaidnieka<br />
uzbrukuma, tie bija nodevušies uzdzīvei. Sentēvs savus spēkus sadalīja tā, lai tuvošanās<br />
notiktu no dažādām pusēm, <strong>un</strong> nometnei viņi uzbruka naktī. Šis tik spēcīgais <strong>un</strong> negaidītais<br />
trieciens noveda pie ātras uzvaras. Ēlamas ķēniņš tika nogalināts <strong>un</strong> baiļu pārņemtais<br />
karaspēks pilnīgi sakauts. Tika atgūts Lats ar ģimeni <strong>un</strong> citiem gūstekņiem, kā arī visa viņu<br />
manta, <strong>un</strong> uzvarētāju rokās vēl krita bagāts laupījums. Par panākumiem Ābrāms pateicās<br />
Dievam. Jehovas pielūdzējs ne tikai ļoti palīdzēja savai zemei, bet arī parādīja sevi kā<br />
drošsirdīgu vīru. Kļuva redzams, ka taisnīga rīcība nav savienojama ar gļēvulību, ka<br />
Ābrāmam viņa ticība devusi drosmi nostāties pret vardarbību <strong>un</strong> aizstāvēt apspiestos. Viņa<br />
varoņdarbs uz apkārtējām ciltīm atstāja ļoti lielu iespaidu. Mājās atgriežoties, tiem pretī<br />
iznāca Sodomas ķēniņš ar saviem pavadoņiem, lai godātu uzvarētāju. Viņš lūdza Ābrāmu<br />
paturēt mantu <strong>un</strong> atdot vienīgi gūstekņus. Pēc kara likumiem viss laupījums piederēja<br />
uzvarētājam. Bet Ābrāms šo karagājienu nebija uzsācis iedzīvošanās nolūkā <strong>un</strong> tādēļ<br />
atteicās no jebkādas peļņas uz nelaimīgo rēķina, tikai prasīja, lai viņa sabiedrotie saņemtu<br />
tiem pienākošos daļu.<br />
Maz ir to, kas pārbaudīti, līdzīgos apstākļos rīkotos tikpat godīgi kā Ābrāms. Maz būtu<br />
to, kas noturētos pretī kārdinājumam iegūt tādu lielu laupījumu. Viņa piemērs ir kā<br />
pārmetums patmīlīgam, mantkārīgam garam. Ābrāms ievēroja cilvēcības <strong>un</strong> taisnības<br />
prasības. Viņa izturēšanās ir praktisks piemērs bībliskajiem principiem: “Mīli savu tuvāko<br />
kā sevi pašu.” (3. Moz. 19:18) “Es paceļu savu roku uz to K<strong>un</strong>gu, Visaugstāko Dievu, kam<br />
pieder debesis <strong>un</strong> zeme; nevienu pavedienu, nevienu kurpju siksnu es neaiztikšu, nedz ko<br />
no tā, kas tev pieder, lai tu neteiktu: Es esmu Ābrāmu darījis bagātu.” (1. Moz. 14:23) Viņš<br />
negribēja dot nekādu iemeslu domām, ka laupījuma dēļ būtu devies karā vai arī, ka viņa<br />
49
Change language