Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
kopā ar sentēva ģimeni <strong>un</strong> pavadīja to uz Apsolīto zemi. “Un tie izgāja, lai dotos uz<br />
Kānaānu.” (1. Moz. 12:5)<br />
Pirmā vieta, kur tie apmetās, bija Sihema. Ābrāms uzcēla savas teltis Mamres ozolu<br />
ēnā, kādā plašā, ar zāli bagātā ielejā, kur bija olīvu birzis <strong>un</strong> burbuļojoši strauti, starp Ēbala<br />
kalnu no vienas puses <strong>un</strong> Garicima kalnu otrā pusē. Tā bija skaista <strong>un</strong> laba zeme, uz kuru<br />
Dievs sentēvu bija atvedis,— “uz zemi ar ūdens strautiem, ūdenskritumiem <strong>un</strong> avotiem,<br />
kas rodas ielejās, bet arī nāk no kalniem, uz zemi, kur ir kvieši <strong>un</strong> mieži, vīna stādi <strong>un</strong> vīģu<br />
koki <strong>un</strong> granātābolu koki, uz olīvu koku zemi, kurā tek eļļa <strong>un</strong> medus.” (5. Moz. 8:7,8)<br />
Tomēr Jehovas pielūdzējiem pār mežiem apaugušajiem kalniem <strong>un</strong> auglīgajiem<br />
līdzenumiem gūlās kāda smaga ēna. “Tai laikā šajā zemē dzīvoja kānaānieši”. Aizsniedzis<br />
savu cerības mērķi, Ābrāms atrada zemi, kuru apdzīvoja svešas, elkiem kalpojošas, ciltis.<br />
Birzīs bija uzcelti altāri neīstiem dieviem <strong>un</strong> tuvumā esošajās augstienēs tika upurēti<br />
cilvēki. Lai gan Ābrāms uzticējās Dieva apsolījumiem, tomēr, savas teltis ceļot, viņu<br />
pavadīja tumšas nojautas. Tad K<strong>un</strong>gs parādījās Ābrāmam <strong>un</strong> teica: “Taviem pēctečiem Es<br />
šo zemi gribu dot.” Ar šo apgalvojumu tika stiprināta viņa ticība, ka Dievs ir ar viņu <strong>un</strong> tas<br />
nav atstāts bezdievīgo žēlastībai. “Un viņš tur uzcēla altāri tam K<strong>un</strong>gam, kas viņam bija<br />
parādījies.” (1. Moz. 12:7) Kā ceļinieks viņš no turienes drīz devās uz Bēteli <strong>un</strong> atkal uzcēla<br />
altāri <strong>un</strong> piesauca K<strong>un</strong>ga vārdu.<br />
Ābrāms, “Dieva draugs”, mums atstājis vērtīgu priekšzīmi. Viņa dzīve bija lūgšanu<br />
dzīve. Visur, kur vien viņš apmetās, tas uzcēla arī altāri, pie kura aicināja visus savas<br />
nometnes ļaudis uz rīta <strong>un</strong> vakara upuru pienešanu. Teltis nojaucot, altāris palika. Vēlākos<br />
gados daži apkārtklejojošie kānaānieši, kurus Ābrāms bija pamācījis, nonākot pie šī altāra,<br />
atcerējās, ka pirms viņiem tur bijis Ābrāms, <strong>un</strong>, uzcēluši savas teltis, salaboja altāri, lai tur<br />
pielūgtu dzīvo Dievu.<br />
Ābrāms turpināja savu ceļu uz dienvidiem. Un vēlreiz tika pārbaudīta viņa ticība.<br />
Debesis nedeva lietu, ielejās vairs neplūda strauti <strong>un</strong> plašajos līdzenumos izkalta zāle.<br />
Ganāmpulki neatrada sev barību <strong>un</strong> visai nometnei draudēja bada nāve. Vai vectēvam<br />
nevajadzēja sākt šaubīties par dievišķo vadību? Vai viņš ar ilgošanos nevarēja sākt skatīties<br />
atpakaļ uz bagātajiem Kaldejas līdzenumiem? Visi sasprindzināti gaidīja, ko Ābrāms tagad<br />
darīs, kad viņu piemeklēja nelaime pēc nelaimes. Kamēr sentēvs nesatricināmi uzticējās<br />
Dievam, ļaudis zināja, ka vēl ir cerība; viņi saprata, ka Dievs ir Ābrāma draugs <strong>un</strong> Viņš vēl<br />
arvien to vada.<br />
Ābrāms nevarēja izskaidrot dievišķās vadības nodomus, viņa cerības nepiepildījās, bet<br />
tas cieši turējās pie apsolījuma: “Es gribu tevi svētīt <strong>un</strong> darīšu tavu vārdu lielu, <strong>un</strong> tu būsi<br />
par svētību.” Sirsnīgi lūdzot Dievu, viņš apsvēra, kā saglabāt savu ļaužu <strong>un</strong> ganāmpulku<br />
dzīvību, bet neļāva apstākļiem iedragāt ticību tam, ko teicis Dievs. Lai izbēgtu badam, viņš<br />
devās uz Ēģipti. Viņš neatsacījās no Kānaānas <strong>un</strong> savos spaidīgajos apstākļos neatgriezās<br />
45
Change language