Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
drošības par tā piepildīšanos, viņš atstāja savas mājas, radus <strong>un</strong> dzimteni, aizejot no<br />
turienes, nezinādams kurp, sekodams vienīgi Dieva vadībai. “Ticības spēkā viņš apmetās<br />
apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku <strong>un</strong> Jēkabu, tā paša apsolījuma<br />
līdzmantiniekiem.” (Ebr. 11:9)<br />
Tas nebija nekāds mazs pārbaudījums; no viņa netika prasīts kāds niecīgs upuris. Saites<br />
ar dzimteni, radiem <strong>un</strong> māju bija visai stipras. Bet viņš nevilcinājās paklausīt aicinājumam.<br />
Viņš neko nejautāja attiecībā uz Apsolīto zemi, — vai tā ir auglīga <strong>un</strong> vai klimats tur<br />
veselīgs, vai tā ir acīm tīkama <strong>un</strong> vai tur būs izdevība kļūt bagātam. K<strong>un</strong>gs bija teicis, <strong>un</strong><br />
Viņa kalpam vajadzēja paklausīt; tam laimīgā vieta virs zemes bija tur, kur Dievs vēlējās,<br />
lai viņš dzīvotu.<br />
Arī tagad daudzi vēl tiek pārbaudīti, līdzīgi Ābrāmam. Tie nedzird Dieva balsi tieši no<br />
Debesīm, bet Viņš tos aicina ar norādījumiem savā Vārdā <strong>un</strong> tālredzīgi kārtojot notikumus<br />
dzīvē. Tie var tikt aicināti atstāt karjeru, kas sola bagātību <strong>un</strong> godu, pārtraukt tuvas <strong>un</strong><br />
ienesīgas attiecības ar citiem cilvēkiem <strong>un</strong> šķirties no saviem radiem, lai ietu pa ceļu, kas,<br />
kā tiem šķiet, prasīs vienīgi pašaizliedzību <strong>un</strong> upurus. Dievs tiem ir paredzējis kādu darbu,<br />
bet dzīves ērtības, radu <strong>un</strong> draugu ietekme varētu kavēt tieši to īpašību izveidošanos, kas<br />
nepieciešamas šī pienākuma veikšanai. K<strong>un</strong>gs aicina tos ārā no cilvēciskā iespaida <strong>un</strong><br />
atbalsta loka, liekot izjust Viņa palīdzības nepieciešamību, kur tie varētu paļauties vienīgi<br />
uz Viņu, lai Viņš pats tiem atklātos. Kurš ir gatavs atsaukties dievišķajam aicinājumam <strong>un</strong><br />
atstāt savus lolotos plānus <strong>un</strong> vistuvākos draugus? Kurš ir gatavs labprātīgi uzņemties<br />
ja<strong>un</strong>us pienākumus <strong>un</strong> doties nezināmos laukos, lai apņēmīgi <strong>un</strong> labprātīgi veiktu Dieva<br />
darbu, savus zaudējumus Kristus dēļ uzskatot par ieguvumu? Kas tā darīs, tam ir Ābrāma<br />
ticība <strong>un</strong> tam būs dalība pie “neizsakāmi lielās <strong>un</strong> mūžīgās godības”, ar kuru “šī laika<br />
ciešanas” nav vērts salīdzināt. (2. Kor. 4:17; Rom. 8:18)<br />
Pirmo reizi Debesu aicinājumu Ābrāms dzirdēja, kad viņš vēl dzīvoja Kaldeju Ūrā, <strong>un</strong>,<br />
tam paklausīdams, aizgāja uz Hāranu. Līdz šejienei to pavadīja viņa tēva nams, kurš<br />
kalpošanu elkiem bija savienojis ar patiesā Dieva pielūgšanu. Šeit Ābrāms palika līdz Teras<br />
nāvei, bet, kad tēvs bija miris, Dieva balss viņam pavēlēja doties tālāk. Brālis Nahors ar<br />
savu saimi pieķērās mājām <strong>un</strong> elkiem. Bez Sāras, Ābrāma sievas, vienīgi Lats, jau sen<br />
mirušā Hārana dēls, nolēma piedalīties sentēva svētceļnieka gaitās.<br />
Tas tiešām bija liels pulks, kas devās prom no Mezopotāmijas. Ābrāmam jau bija ļoti<br />
daudz liellopu <strong>un</strong> aitu, ko uzskatīja kā austrumzemju bagātību, <strong>un</strong> ievērojams skaits kalpu<br />
<strong>un</strong> algādžu. Viņš aizgāja no savas tēvu zemes, lai tur vairs nekad neatgrieztos, <strong>un</strong> ņēma<br />
līdzi visu, kas tam piederēja, “visu īpašumu, kādu tie bija ieguvuši, <strong>un</strong> visas dvēseles, kādas<br />
tie Hāranā bija iemantojuši (..).” (1. Moz. 12:5) Ļaužu vidū daudzi vadījās no interesēm,<br />
kas stāvēja augstāk par vienkāršu kalpošanu vai sava labuma meklēšanu. Uzturēdamies<br />
Hāranā, Ābrāms <strong>un</strong> Sāra daudzus bija vadījuši pie dzīvā Dieva pagodināšanas. Tie palika<br />
44
Change language