Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
noteiktu izšķiršanos. Ķēniņa iespaids uz ļaudīm samazinājās, bet tas viss nāca par labu viņa<br />
dēla nedabīgajiem nodomiem.<br />
Pateicoties Joāba iespaidam, tēvs atkal pieņēma dēlu, bet, kaut arī notika ārēja<br />
samierināšanās, Absaloms turpināja nodoties saviem godkārīgajiem <strong>un</strong> slepenajiem<br />
plāniem. Viņš tagad uzstājās gandrīz kā ķēniņš, iegādādamies ratus <strong>un</strong> zirgus <strong>un</strong> piecdesmit<br />
vīrus, kas skrēja viņa priekšā. Un, kamēr ķēniņš arvien vairāk tiecās noslēgties vientulībā,<br />
Absaloms no savas puses centās iemantot vispārības labvēlību.<br />
Dāvida gurdenums <strong>un</strong> nenoteiktība bija jūtama arī viņa padotajos; vilcināšanās <strong>un</strong><br />
nolaidība iezīmēja tiesas procesus. Absaloms visus neapmierinātības iemeslus veikli<br />
izmantoja savā labā. Dienu no dienas šo cēlā izskata vīru varēja redzēt pilsētas vārtos, kur<br />
lūdzēju pulks gaidīja uz iespēju r<strong>un</strong>āt par tiem nodarīto pārestību <strong>un</strong> saņemt gandarījumu.<br />
Absaloms iejaucās viņu vidū, klausījās sūdzībās, izteikdams līdzjūtību viņu ciešanās <strong>un</strong><br />
nožēlu par valdības nespēcību. Noklausījies kāda Israēla vīra stāstu, ja<strong>un</strong>eklis parasti<br />
atbildēja: “Redzi, tava lieta ir laba <strong>un</strong> taisna, bet no ķēniņa puses tev nav sagaidāmas<br />
dzirdīgas ausis!” Un vēl piebilda: “Ak, ja mani kāds ieceltu par šīs zemes soģi, tad gan<br />
ikviens cilvēks, kam kāda prāva vai tiesas lieta būtu, varētu nākt pie manis, <strong>un</strong> es tam<br />
spriestu taisnību!” Un, ja kāds pie viņa nāca <strong>un</strong> metās ar savu seju, noliekdamies pie zemes,<br />
tad viņš izstiepa savu roku, satvēra to itin stingri, apkampa viņu <strong>un</strong> skūpstīja.”<br />
Tā, sakarā ar ķēniņa dēla veiklo <strong>un</strong> neuzkrītošo musināšanu, ātri izplatījās<br />
neapmierinātība ar valdību. Visas lūpas tagad slavēja Absalomu. Uz viņu vispār skatījās<br />
kā uz valsts mantinieku; ļaudis viņu uzlūkoja ar lepnu prieku kā šim augstajam amatam<br />
cienīgu vīru, <strong>un</strong> iedegās cerība, ka viņš varētu ieņemt troni. “Tā Absaloms zaga sirdis<br />
Israēla vīriem.” Bet ķēniņš, akli mīlēdams savu dēlu, neko nenojauta. Stāvokli, kādu<br />
Absaloms kā ķēniņa dēls bija ieņēmis, Dāvids uzskatīja par vēlēšanos vairot galma godu,<br />
kā prieka <strong>un</strong> pateicības izpausmi pēc samierināšanās.<br />
Sagatavojis ļaužu prātus nākamajiem notikumiem, Absaloms slepus izsūtīja izmeklētus<br />
vīrus pie Israēla ciltīm, lai pabeigtu pēdējos sacelšanās priekšdarbus. Un tad viņš ķērās pie<br />
dievbijības mēteļa, lai apslēptu savus nodevīgos plānus. Viņam Hebronā esot jāmaksā kāds<br />
solījums, ko esot devis jau sen, vēl būdams trimdinieks. Absaloms sacīja ķēniņam: “Lūdzu,<br />
es gribu doties ceļā, jo es vēlos izpildīt Hebronā savu īpašo solījumu tam K<strong>un</strong>gam. Redzi,<br />
kad tavs kalps vēl dzīvoja Gešūrā, Sīrijā, tad tas deva īpašu solījumu, sacīdams: Ja tas<br />
K<strong>un</strong>gs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ uz Jeruzālemi, tad es kalpošu tam K<strong>un</strong>gam.” Šādas<br />
dēla dievbijības iepriecināts, mīlošais tēvs to atlaida ar savām svētībām. Tagad sazvērestība<br />
bija pilnīgi nobriedusi. Absaloma liekulību vainagojošais darbs bija domāts ne tikai ķēniņa<br />
apmānīšanai, bet arī ļaužu uzticības nostiprināšanai, lai tādā veidā tos iedrošinātu sacelties<br />
pret ķēniņu, kuru bija izraudzījis Dievs.<br />
284
Change language