Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Absaloms, trimdas laikā atšķirts no iespējas piedalīties valsts lietās, drīz vien sāka kalt<br />
bīstamus plānus.<br />
Pēc diviem gadiem Joābs apņēmās kaut ko darīt, lai tēvu ar dēlu atkal samierinātu. Šim<br />
nolūkam viņš izmantoja kādas ar savu gudrību ievērojamas Tekojas sievietes palīdzību.<br />
Joāba pamācīta, tā iepazinās ar Dāvidu, sakot, ka ir atraitne, kuras vienīgais prieks <strong>un</strong><br />
atbalsts bija viņas divi dēli. Kādā ķildā viens no tiem bija nogalinājis otru <strong>un</strong> tagad visi<br />
ģimenes radi prasīja šī palikušā dēla pakļaušanu asinsatriebībai.<br />
“Un tā,” sacīja atraitne, “tie grib līdz ar to izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl ir atlikusies,<br />
lai neviens vairs nevarētu celt manam vīram vārdu <strong>un</strong> lai no viņa virs zemes nekas vairs<br />
pāri nepaliktu!” Šis lūgums skāra ķēniņa sirdi <strong>un</strong> viņš sievietes dēlam apsolīja ķēnišķīgu<br />
apsardzību.<br />
Saņēmusi atkārtotus apsolījumus par dēla drošību, tā lūdza ķēniņu vēl paciesties,<br />
paskaidrodama, ka arī viņam ir kaut kāda vaina, jo ķēniņa paša rīcība nesaskan ar doto<br />
solījumu, tāpēc ka viņš neved mājās savu aizdzīto dēlu. Sieviete sacīja: “Mirt taču mums<br />
visiem ir jāmirst; mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets, <strong>un</strong> kuru nav vairs iespējams sasmelt.<br />
Bet Dievs negrib dzīvību atņemt, <strong>un</strong> Viņš pārliek pārdomādams, lai atmestais netiktu arī<br />
Viņa atmests.” Šis vienkāršais <strong>un</strong> aizkustinošais Dieva mīlestības ainojums attiecībā uz<br />
grēcinieku, nācis no rupja <strong>un</strong> nežēlīga karavīra puses, kāds bija Joābs, dod pārsteidzošu<br />
liecību par to, cik labi Israēls pazina lielās atpestīšanas patiesības. Un ķēniņš, pats<br />
izjuzdams Dieva žēlastības vajadzību, nespēja pretoties šim lūgumam. Joābam tika dota<br />
pavēle: “Ej, atved atpakaļ to ja<strong>un</strong>ekli Absalomu!”<br />
Absaloms saņēma atļauju atgriezties Jeruzālemē, bet nedrīkstēja rādīties galmā, ne arī<br />
satikties ar savu tēvu. Dāvids sāka saprast, kādu ļa<strong>un</strong>umu ir nesusi viņa bērnu lutināšana,<br />
<strong>un</strong>, ļoti mīlot šo skaisto <strong>un</strong> apdāvināto dēlu, viņš tomēr izjuta nepieciešamību par mācību<br />
Absalomam <strong>un</strong> ļaudīm parādīt riebumu pret šādu noziegumu. Tā Absaloms divus gadus<br />
nodzīvoja savā mājā, tomēr izraidīts no galma. Viņš dzīvoja kopā ar māsu, <strong>un</strong> tās klātbūtne<br />
neļāva viņam aizmirst tai nodarīto nelabojamo pārestību. Vispārējā vērtējumā uz ķēniņa<br />
dēlu gan vairāk raudzījās kā uz varoni, nevis kā uz noziedznieku. Izmantodams šo<br />
priekšrocību, viņš apņēmās pievērst sev ļaužu simpātijas. Viņa ārējais izskats izsauca<br />
apbrīnu visos, kas to uzlūkoja. “Bet visā Israēlā nebija neviena skaistāka vīra, kuru būtu<br />
vairāk daudzinājuši nekā Absalomu; no viņa kāju pēdas līdz pat viņa matu celiņam viņam<br />
nebija itin nekādas vainas.” No ķēniņa puses nebija gudri ļaut cilvēkam ar Absaloma<br />
raksturu — godkārīgam, impulsīvam, dedzīgam — nodoties domām par agrāk notikušo<br />
pārestību. Un Dāvida rīcība, ļaujot viņam atgriezties Jeruzālemē <strong>un</strong> tomēr atsakoties to<br />
pieņemt, ļaužu simpātijām ļāva pāriet viņa pusē.<br />
Pastāvīgi atceroties savu pārkāpumu pret Dieva likumiem, Dāvids jutās it kā morāli<br />
paralizēts; viņš bija kļuvis vājš <strong>un</strong> nenoteikts, kur pirms sava grēka parādīja drosmi <strong>un</strong><br />
283
Change language