Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
ķēnišķīgās varas piešķiršanā Išbošetam, savā laikā bija Saula armijas virspavēlnieks, <strong>un</strong><br />
viņu uzskatīja par visievērojamāko vīru Israēlā. Abners zināja, ka K<strong>un</strong>gs Dāvidu bija<br />
nozīmējis par ķēniņu uz Israēla troņa, bet, tā kā viņš tik ilgi to bija vajājis, tad tagad<br />
negribēja pieļaut, ka Isajas dēls mantotu valstību, pār kuru savā laikā bija valdījis Sauls.<br />
Apstākļi, kādos nokļuva Abners, parādīja tā patieso raksturu, ka viņš ir godkārīgs <strong>un</strong><br />
negodīgs cilvēks. Viņš bija tuvs Saula sabiedrotais <strong>un</strong> bija ļāvies ietekmēties no ķēniņa<br />
gara, nicinot to vīru, kuru Dievs bija izredzējis par valdnieku Israēlā. Viņa naidu sakāpināja<br />
Dāvida asais pārmetums, kad, tam nometnē guļot, no Saula sāniem tika paņemts šķēps <strong>un</strong><br />
ūdens krūze. Viņš atcerējās Dāvida saucienu, kuru dzirdēja ķēniņš <strong>un</strong> visi Israēla ļaudis:<br />
“Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargi savu k<strong>un</strong>gu <strong>un</strong><br />
ķēniņu? (..) Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā K<strong>un</strong>ga, jūs esat nāvi<br />
pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat pietiekami nosargājuši savu pavēlnieku, tā K<strong>un</strong>ga svaidīto!”<br />
(1. Sam. 26:15,16) Šo pārmetumu Abners nevarēja aizmirst <strong>un</strong> apņēmās atriebties, sašķeļot<br />
Israēlu, ar ko arī pats varētu vairāk izcelties. Savu savtīgo <strong>un</strong> godkārīgo mērķu sasniegšanai<br />
viņš izmantoja bijušā ķēniņa nama pārstāvi. Viņš zināja, ka ļaudis mīlēja Jonatānu. Viņa<br />
piemiņa tika godāta, <strong>un</strong> arī Saula pirmo karagājienu armija vēl nebija aizmirsusi. Ar<br />
apņēmību, kas noteikti bija labāka pasākuma cienīga, dumpīgais līderis steidzās īstenot<br />
savus plānus.<br />
Par ķēniņa rezidenci tika izraudzīta Mahanaima, kas atradās otrā pusē Jordānai <strong>un</strong> bija<br />
vairāk pasargāta kā no Dāvida, tā no filistiešu uzbrukumiem. Te arī notika Išbošeta<br />
kronēšana. Viņa valdīšanu vispirms atzina uz austrumiem no Jordānas dzīvojošās ciltis, bet<br />
vēlāk tā pārvaldībai pakļāvās viss Israēls, izņemot Jūdu. Divus gadus Saula dēls baudīja šo<br />
godu noslēgtajā galvaspilsētā. Bet Abners, vēlēdamies paplašināt savu varu pār visu<br />
Israēlu, sāka gatavoties agresīvam karam. “Karš starp Saula namu <strong>un</strong> Dāvida namu ievilkās<br />
garumā; bet Dāvida nams kļuva jo dienas jo stiprāks <strong>un</strong> stiprāks, kamēr Saula nams ar katru<br />
nodzīvoto dienu kļuva vājāks.”<br />
Beidzot godkārības <strong>un</strong> ļa<strong>un</strong>prātības uzcelto troni gāza nodevība. Abners noskaitās uz<br />
vājo <strong>un</strong> nevarīgo Išbošetu, aizbēga pie Dāvida, piedāvājoties pārvest viņa pusē visas ciltis.<br />
Ķēniņš pieņēma viņa priekšlikumu <strong>un</strong> atlaida Abneru ar godu sava nodoma īstenošanai. Šī<br />
drosmīgā <strong>un</strong> slavenā karavīra sevišķi labvēlīgā uzņemšana pamodināja greizsirdību Dāvida<br />
armijas virspavēlniekā Joābā. Starp Abneru <strong>un</strong> Joābu pastāvēja asinsnaids, tāpēc ka pirmais<br />
kara laikā starp Israēlu <strong>un</strong> Jūdu bija nodūris Joāba brāli Asahēlu. Tagad Joābs, redzēdams<br />
iespēju atriebt sava brāļa nāvi <strong>un</strong> izdevību atbrīvoties no iespējamā sāncenša, to izmantoja,<br />
lai uzglūnētu Abneram <strong>un</strong> viņu nogalinātu.<br />
Izdzirdējis par šo nodevīgo uzbrukumu, Dāvids izsaucās: “Es <strong>un</strong> mana ķēniņa valsts<br />
vara esam nenoziedzīgi Abnera, Nera dēla asins izliešanā tā K<strong>un</strong>ga priekšā uz mūžīgiem<br />
laikiem. Lai atbildība krīt uz Joāba galvu <strong>un</strong> uz viņa tēva namu.” Sakarā ar valsts<br />
271
Change language