Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
atskatījās uz savu notikumiem bagāto dzīvi pagātnē. Vai K<strong>un</strong>gs viņu jebkad bija atstājis?<br />
Viņa dvēsele atspirga, pieminot daudzos Dieva labvēlības pierādījumus. Dāvida vīri ar<br />
savu nepacietību <strong>un</strong> neapmierinātību savas bēdas padarīja divreiz smagākas, bet Dieva<br />
kalps, kuram pat bija lielāks iemesls bēdāties, izturējās kā vīrs. “Izbaiļu brīžos es paļaujos<br />
uz Tevi!” (Ps. 56:4) — tāda bija viņa sirds valoda. Kaut arī viņš pats neredzēja izeju no<br />
grūtībām, bet Dievs to zināja, <strong>un</strong> Viņš mācīja Dāvidu, ko darīt.<br />
Aizsūtījis pēc priestera Abjatāra, Ahimeleha dēla, “Dāvids vaicāja tam K<strong>un</strong>gam,<br />
sacīdams: “Vai man būs vajāt šo laupītāju pulku? Un vai es to panākšu?” Un viņš tam<br />
atbildēja: “Jā, vajā viņus! Tu viņus katrā ziņā panāksi <strong>un</strong> sagūstītos atbrīvosi!” (1. Sam.<br />
30:8)<br />
Dzirdot šos vārdus, bēdu <strong>un</strong> dusmu troksnis aprima; Dāvids ar vīriem tūlīt devās pakaļ<br />
bēgošajam ienaidniekam. Viņu gājiens bija tik straujš, ka, aizsniedzot Besoras strautu, kas<br />
ietek Vidusjūrā netālu no Gacas, divi simti no viņa vīriem spēka trūkuma dēļ bija spiesti<br />
atpalikt. Bet Dāvids ar atlikušajiem četriem simtiem devās tālāk, ne no kā nebaidīdamies.<br />
Dodoties uz priekšu, tie atrada kādu ēģiptiešu vergu, kas noguruma <strong>un</strong> izsalkuma dēļ<br />
bija tuvu nāvei. Baudījis ēdienu <strong>un</strong> padzēries, tas tomēr atspirga, <strong>un</strong> tie uzzināja, ka viņa<br />
nežēlīgais k<strong>un</strong>gs, kāds amalekietis, kas piederēja pie iebrucēju spēkiem, viņu bija pametis<br />
drošai nāvei. Tas pastāstīja par iebrukumu <strong>un</strong> aplaupīšanu <strong>un</strong>, saņēmis solījumu, ka viņu<br />
nenogalinās <strong>un</strong> neizdos atpakaļ viņa k<strong>un</strong>gam, bija ar mieru aizvest Dāvida pulku uz<br />
ienaidnieka nometni.<br />
Tuvojoties šai apmetnes vietai, tie ieraudzīja negausīgas līksmības ainu. Uzvarētāji<br />
svinēja lielus svētkus. “Redzi, tie bija plaši izklīduši pa visu klajumu, ēda, dzēra <strong>un</strong> dejoja,<br />
priecādamies par visu lielo salaupīto mantu, ko tie bija paņēmuši no filistiešu zemes <strong>un</strong> no<br />
Jūdas zemes.” Tika dota pavēle tūlītējam triecienam, <strong>un</strong> sekotāji nikni uzbruka. Amalekieši<br />
bija pārsteigti <strong>un</strong> pilnīgi apjuka. Cīņa turpinājās visu nakti <strong>un</strong> vēl nākamajā dienā, kamēr<br />
gandrīz viss lielais pulks tika iznīcināts. Izbēgt izdevās tikai kādiem četri simti vīriem uz<br />
saviem kamieļiem. K<strong>un</strong>gs izpildīja savu solījumu. “Tā Dāvids izglāba visus tos, ko<br />
amalekieši bija sagūstījuši, <strong>un</strong> arī abas savas sievas Dāvids atbrīvoja. Un no tiem netrūka<br />
neviena ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, nedz arī kā no nolaupītās mantas: itin visu to,<br />
ko tie bija sev paņēmuši līdz, to visu Dāvids atguva atpakaļ.”<br />
Kad Dāvids ielauzās amalekiešu teritorijā, viņš ar zobenu nonāvēja visus iedzīvotājus,<br />
kas krita viņa rokās. Ja nebūtu Dieva savaldošā spēka, arī amalekieši būtu atriebušies,<br />
iznīcinot Ciklagas iedzīvotājus. Viņi tomēr nolēma saudzēt gūstekņus, gribēdami<br />
palielināt savas uzvaras nozīmi, vedot uz mājām lielu pulku gūstekņu, lai tos vēlāk pārdotu<br />
par vergiem. Tā neapzināti tie piepildīja Dieva nodomu, nenodarot viņiem neko ļa<strong>un</strong>u, lai<br />
sievas varētu atgriezties pie saviem vīriem <strong>un</strong> bērni pie tēviem.<br />
268
Change language