Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Ienaidu, kuru pret Dieva kalpiem savās sirdīs uztur tie, kas padevušies sātana varai,<br />
reizēm nomaina samierināšanās izjūtas <strong>un</strong> labvēlība, tomēr šāda pārmaiņa ne vienmēr ir<br />
ilgstoša. Pēc tam, kad šie nekrietnie cilvēki ir r<strong>un</strong>ājuši <strong>un</strong> darījuši ļa<strong>un</strong>u K<strong>un</strong>ga kalpiem,<br />
viņus brīžiem pārņem dziļa pārliecība par savas rīcības nepareizību. K<strong>un</strong>ga Gars cīnās ar<br />
viņiem, <strong>un</strong> tie savu sirdi pazemo Dieva <strong>un</strong> to cilvēku priekšā, kuru iespaidu ir gribējuši<br />
iznīcināt, kā rezultātā var mainīties arī viņu izturēšanās. Bet tiklīdz tie atver durvis sātana<br />
iečukstējumiem, tā atkal atdzīvojas vecās šaubas, atmostas vecais naids <strong>un</strong> tie atsāk to pašu<br />
rīcību, ko bija nožēlojuši <strong>un</strong> uz laiku atstājuši. Tie atkal visrūgtākā veidā notiesā, apsūdz<br />
<strong>un</strong> izsaka ļa<strong>un</strong>as aizdomas tieši par tiem cilvēkiem, kuru priekšā vispazemīgākā veidā bija<br />
atzinuši savu vainu. Šādas dvēseles sātans var izlietot ar daudz lielāku spēku pēc tādas<br />
atzīšanās, nekā iepriekš, jo tās tagad ir grēkojušas pret lielāku gaismu.<br />
“Samuēls nomira, <strong>un</strong> viss Israēls sapulcējās <strong>un</strong> viņu apraudāja; <strong>un</strong> viņu apraka tā<br />
dzimtenē Rāmā.” Samuēla nāvi Israēla tauta uzskatīja kā neatgūstamu zaudējumu. Nāvei<br />
par upuri bija kritis liels <strong>un</strong> labs pravietis <strong>un</strong> augsts soģis, tādēļ ļaužu sāpes bija dziļas <strong>un</strong><br />
izjustas. No agras ja<strong>un</strong>ības Samuēls ar skaidru sirdi bija staigājis Israēla priekšā. Lai gan<br />
Saulu atzina par ķēniņu, tomēr Samuēla iespaids bija daudz spēcīgāks, jo viņa dzīvi<br />
raksturoja uzticība, paklausība <strong>un</strong> nodošanās Dievam. Mēs lasām, ka viņš Israēlu tiesāja<br />
visu mūžu.<br />
Redzot lielo atšķirību starp Saula <strong>un</strong> Samuēla rīcību, ļaudis saprata, kādu kļūdu viņi ir<br />
izdarījuši, prasīdami sev ķēniņu, lai neatšķirtos no citām apkārtējām tautām. Daudzi ar<br />
šausmām raudzījās uz ļaužu stāvokli, ko arvien vairāk samaitāja neticība <strong>un</strong> bezdievība.<br />
Viņu valdnieka priekšzīme atstāja tālu ejošu iespaidu, tādēļ Israēlam tagad tiešām nācās<br />
sērot par K<strong>un</strong>ga pravieša nāvi.<br />
Nācija bija zaudējusi savu svēto skolu dibinātāju <strong>un</strong> vadītāju, bet tas vēl nebija viss. Tā<br />
bija zaudējusi vīru, pie kura ļaudis parasti vērsās savās lielajās bēdās; zaudējusi cilvēku,<br />
kas kā vidutājs pastāvīgi aizr<strong>un</strong>āja pie Dieva savas tautas interešu labā. Samuēla<br />
aizlūgšanas deva drošības izjūtu, jo “daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā<br />
spēkā”. Ļaudis tagad juta, ka Dievs viņus ir atstājis. Šķita, ka ķēniņš nav daudz labāks par<br />
ārprātīgu vīru. Taisnība bija sagrozīta, <strong>un</strong> kārtība pārvērtusies sajukumā.<br />
Tieši tad, kad nāciju plosīja iekšēji strīdi <strong>un</strong> kad Samuēla klusais, dievbijīgais padoms<br />
šķita visvairāk vajadzīgs, Dievs savam sirmajam kalpam ļāva aiziet dusēt. Raugoties uz<br />
viņa kluso kapa vietu <strong>un</strong> atceroties savu ģeķību, kur tie viņu bija atmetuši kā pārvaldnieku,<br />
ļaudis tagad mocīja rūgtas pārdomas. Viņš bija uzturējis tik ciešu savienību ar Dievu <strong>un</strong><br />
Debesīm, it kā ar Jehovas troni būtu savienota visa Israēla tauta. Samuēls bija mācījis mīlēt<br />
Dievu <strong>un</strong> Tam paklausīt; bet tagad, kad viņa vairs nebija, ļaudis saprata, ka ir atstāti ķēniņa<br />
žēlastībai, kas pats savienojies ar sātanu <strong>un</strong> vada tautu arvien tālāk prom no Dieva <strong>un</strong><br />
Debesīm.<br />
256
Change language