Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
vadību attiecībā uz turpmākajām gaitām. Ejot kalnos uz priekšu, Sauls nogriezās sānis <strong>un</strong><br />
viens pats iegāja tieši tajā alā, kurā ar saviem vīriem bija paslēpies Dāvids. To redzēdami,<br />
Dāvida ļaudis uzstāja, lai viņu vadonis Saulu nogalina. Apstākļus, kur ķēniņš tagad atradās<br />
viņu varā, tie uzskatīja kā drošu pierādījumu, ka pats Dievs šo ienaidnieku nodevis viņiem,<br />
lai to iznīcinātu. Dāvids izjuta kārdinājumu pievienoties viņu uzskatiem, tomēr<br />
sirdsapziņas balss tam sacīja: “Neaizskar K<strong>un</strong>ga svaidīto!”<br />
Dāvida vīri tomēr negribēja atstāt Saulu mierā <strong>un</strong> savam pavēlniekam atgādināja Dieva<br />
vārdus: “Redzi, es tavu ienaidnieku nodošu tavā rokā, <strong>un</strong> tu viņam darīsi, kas tavām acīm<br />
labi patiks!” Tad “Dāvids piecēlās <strong>un</strong> slepeni nogrieza Saula virssvārku stūri, kas tam bija<br />
mugurā.” Bet sirdsapziņa to vēlāk mocīja, ka viņš ir sabojājis ķēniņa drēbes.<br />
Sauls piecēlās <strong>un</strong> izgāja no alas, lai turpinātu meklēšanu, <strong>un</strong> pēkšņi izdzirda kādu balsi:<br />
“Mans pavēlniek <strong>un</strong> ķēniņ!” Viņš pagriezās, lai redzētu, kas r<strong>un</strong>ā, <strong>un</strong>, redzi, tas bija Isajas<br />
dēls, vīrs, kuru viņš jau tik ilgi kāroja dabūt rokās, lai to nogalinātu. Dāvids paklanījās viņa<br />
priekšā, atzīdams to par pavēlnieku, <strong>un</strong> tad Saulu uzr<strong>un</strong>āja ar šādiem vārdiem: “Kāpēc tu<br />
klausi ļaužu valodām, kas saka: Redzi, Dāvids meklē tavu nelaimi? Redzi, šodien tavas<br />
acis redz, ka tas K<strong>un</strong>gs tevi šodien tanī alā bija nodevis manā rokā; <strong>un</strong> kaut gan kāds gribēja<br />
mani pier<strong>un</strong>āt, lai es tevi nokauju, bet es tevi žēloju <strong>un</strong> domāju: Es tomēr necelšu savu roku<br />
pret savu pavēlnieku, jo viņš ir tā K<strong>un</strong>ga svaidītais. Un nu, mans tēvs, skaties šurp! Tu<br />
redzi te sava mēteļa stūri manā rokā <strong>un</strong> redzi, ka es esmu gan nogriezis tava mēteļa stūri,<br />
bet tevi neesmu nogalinājis; tāpēc atzīsti <strong>un</strong> saproti, ka manā prātā nav nedz ļa<strong>un</strong>uma, nedz<br />
viltus <strong>un</strong> ka es neesmu pret tevi apgrēkojies, bet tu gan uzglūni manai dvēselei, lai man to<br />
atrautu.”<br />
Dzirdot Dāvida vārdus, Sauls jutās pazemots <strong>un</strong> varēja tikai atzīt šo vārdu patiesumu.<br />
Viņš jutās dziļi saviļņots, izprotot, cik pilnīgi bija atradies tā vīra rokās, kura dzīvību viņš<br />
meklēja. Dāvids stāvēja viņa priekšā, apzinādamies savu nevainību. Garā aizkustināts,<br />
Sauls izsaucās: “Vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid?” Un Sauls pacēla savu balsi <strong>un</strong><br />
gauži raudāja. Un viņš sacīja Dāvidam: “Tu esi taisnāks nekā es, jo tu man esi labu darījis,<br />
bet es pret tevi esmu ļa<strong>un</strong>s bijis. Un šodien tu esi savu mīlestību pret mani parādījis it<br />
sevišķi spēcīgi (..). Vai tad ir kāds, kas, savu ienaidnieku atradis, to atlaistu, novēlēdams<br />
viņam labu ceļu? Lai tas K<strong>un</strong>gs tev par to atmaksā ar labu, ko tu šodien esi man darījis! Un<br />
nu, redzi, tagad es zinu, ka tu tiešām valdīsi kā ķēniņš <strong>un</strong> ka tavās rokās pastāvēs Israēla<br />
ķēniņa valstība.” Un Dāvids derēja derību ar Saulu, ka, šīm lietām notiekot, viņš žēlos<br />
Saula namu <strong>un</strong> neizdeldēs viņa vārdu.<br />
Pazīdams Saula izturēšanos pagātnē, Dāvids nevarēja uzticēties ķēniņa apgalvojumam,<br />
ne arī cerēt, ka viņa nožēla tā ilgi turpināsies. Tāpēc, Saulam dodoties mājās, Dāvids palika<br />
kalnu cietokšņos.<br />
255
Change language