Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 63 - Dāvids kā Bēglis<br />
Pēc Goliāta nogalināšanas Sauls Dāvidu paturēja pie sevis <strong>un</strong> negribēja, ka tas<br />
atgrieztos sava tēva namā. Un notika, ka “Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi, <strong>un</strong> tie<br />
viens otru iemīlēja; <strong>un</strong> Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība”. (1. Sam. 18. —<br />
22. nod.) Jonatāns <strong>un</strong> Dāvids slēdza derību dzīvot kā brāļi, <strong>un</strong> ķēniņa dēls “novilka savu<br />
mēteli, kas viņam bija mugurā, <strong>un</strong> viņš to deva Dāvidam, ir savas bruņas, ir savu zobenu,<br />
ir savu loku <strong>un</strong> savu jostu”. Dāvidam tika uzticēti svarīgi <strong>un</strong> atbildīgi uzdevumi, tomēr viņš<br />
saglabāja savu vienkāršību <strong>un</strong> iemantoja tiklab ļaužu cieņu, kā ķēniņa nama mīlestību.<br />
“Un Dāvids gāja visur, kur vien Sauls viņu sūtīja. Viņš arī visu saprātīgi izpildīja, <strong>un</strong><br />
Sauls viņu iecēla par virsnieku karavīriem.” Dāvids bija apdomīgs <strong>un</strong> uzticīgs, <strong>un</strong> varēja<br />
redzēt, ka viņu pavada Dieva svētības. Sauls atsevišķās reizēs atzina savu nepiemērotību<br />
būt par Israēla valdnieku <strong>un</strong> saprata, ka valstij būtu labāk, ja tam blakus atrastos kāds, kas<br />
norādījumus saņem no K<strong>un</strong>ga. Tādēļ Sauls cerēja, ka savienība ar Dāvidu sniegs drošību<br />
viņam pašam. Kamēr K<strong>un</strong>gs mīlēja <strong>un</strong> sargāja Dāvidu, tikmēr viņa klātbūtne varēja<br />
pasargāt arī Saulu, kad viņš kopā ar Dāvidu izgāja karā.<br />
Tā bija Dieva aizgādība, kas Dāvidu saveda kopā ar Saulu. Dāvida stāvoklis galmā tam<br />
ļāva iepazīties ar valsts lietām, sagatavojot augstajam amatam nākotnē. Tas viņam deva<br />
iespēju iemantot tautas uzticību. Apstākļu nenoteiktība <strong>un</strong> grūtības, kas skāra viņu sakarā<br />
ar Saula naidīgo nostāju, mācīja izjust atkarību no Dieva <strong>un</strong> pilnīgi Tam uzticēties. Un arī<br />
Jonatāna draudzība pret Dāvidu bija Dieva aizgādība, lai pasargātu nākamā Israēla<br />
valdnieka dzīvību. Visās šajās lietās Dievs īstenoja savus žēlastības nodomus kā pie<br />
Dāvida, tā pie visas Israēla tautas.<br />
Tomēr Saula draudzīgais noskaņojums pret Dāvidu turpinājās visai neilgi. Saulam <strong>un</strong><br />
Dāvidam atgriežoties no kaujas ar filistiešiem, “sievas bija iznākušas no visām Israēla<br />
pilsētām, dziedādamas <strong>un</strong> dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Saulu ar b<strong>un</strong>gām, prieka<br />
saucieniem”. Viens pulks dziedāja: “Sauls ir nositis savu tūkstoti”, bet otrs, uztverot<br />
melodiju, atbildēja: “Bet Dāvids savus desmit tūkstošus!” Un ķēniņa sirdī iezagās<br />
greizsirdības dēmons. Viņš dusmojās, ka Israēla sievu dziesmās Dāvids tika vairāk slavēts<br />
nekā viņš. Skaudības apspiešanas vietā tas atklāja sava rakstura vājumu <strong>un</strong> izsaucās: “Viņi<br />
Dāvidam piedēvējuši desmit tūkstošus, bet man tie devuši tikai tūkstoti: nu vēl tikai tam<br />
trūkst ķēniņa varas!”<br />
Viens liels trūkums Saula raksturā bija mīlestība uz piekrišanu. Tā pārvaldoši ietekmēja<br />
visas viņa domas <strong>un</strong> rīcību; it viss tika pakļauts vēlmei sevi izcelt <strong>un</strong> saņemt uzslavu. Viņa<br />
taisnības <strong>un</strong> netaisnības standarts bija saistīts vienīgi ar ļaužu atzinību, tomēr neviens<br />
cilvēks nevar būt drošs, vēloties izpatikt ļaudīm <strong>un</strong> vispirms nemeklējot atzinību no Dieva.<br />
250
Change language