Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
brāļos bija pamodinājusi aizdomas par viņa apmeklējuma patieso nolūku. Redzot Dāvidu<br />
vairāk pagodinātu par viņiem, tie izjuta greizsirdību <strong>un</strong> neizturējās vairs pret to ar tādu<br />
cieņu <strong>un</strong> mīlestību, kas atbilstu Dāvida godīgumam <strong>un</strong> viņa brālīgajām izjūtām. Tie viņu<br />
uzskatīja par nenobriedušu ganu zēnu, <strong>un</strong> šo jautājumu tagad Ēliābs uztvēra kā sava<br />
gļēvuma nopelšanu, jo viņš neko nebija mēģinājis darīt, lai apklusinātu šo filistiešu milzi.<br />
Vecākais brālis sadusmots izsaucās: “Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī<br />
pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību <strong>un</strong> tavu nodomu<br />
viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā!” Dāvida atbilde bija godbijīga,<br />
bet arī noteikta: “Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau bija tikai jautājums.”<br />
Dāvida vārdi tika pateikti ķēniņam, kurš ja<strong>un</strong>ekli aicināja pie sevis. Sauls pārsteigts<br />
klausījās avju gana vārdos: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies<br />
<strong>un</strong> cīnīsies ar šo filistieti!” Sauls centās Dāvidu atr<strong>un</strong>āt no viņa nodoma, bet ja<strong>un</strong>eklis<br />
nepadevās. Viņš atbildēja vienkārši, bez kādas augstprātības atstāstot savus piedzīvojumus,<br />
ganot tēva avis: “Tas K<strong>un</strong>gs, kas mani ir izglābis no lauvas <strong>un</strong> no lāča ķetnām, tas mani<br />
izglābs arī no šī filistieša rokas.” Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: “Ej tad arī! Tas K<strong>un</strong>gs lai ir<br />
ar tevi!” Četrdesmit dienas Israēla pulki bija drebējuši filistiešu milža augstprātīgā<br />
izaicinājuma priekšā. Viņu sirds pagura, raugoties uz tā vareno miesas uzbūvi, kura garums<br />
bija sešas olektis <strong>un</strong> viens sprīdis. Viņam galvā bija vara bruņu cepure, <strong>un</strong> krūšu bruņas,<br />
kurās tas bija ietērpies, svēra piecus tūkstošus seķeļu, <strong>un</strong> arī kājas sedza vara bruņas. Krūšu<br />
bruņas bija veidotas no vara platēm, kas pārklāja viena otru līdzīgi zivs zvīņām <strong>un</strong><br />
savstarpēji bija tik cieši saistītas, lai nekāds šķēps vai bulta nevarētu izdurties cauri. Uz<br />
pleciem šis milzis nesa lielu vara šķēpu. “Viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis<br />
svēra seši simts seķeļu dzelzs; <strong>un</strong> viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā.”<br />
Rītos <strong>un</strong> vakaros Goliāts panācās uz Israēla nometnes pusi <strong>un</strong> skaļā balsī sauca: “Kāpēc<br />
jūs esat nostājušies kaujas kārtībā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs Saula kalpi? Izraugiet<br />
sev vienu vīru, <strong>un</strong> tas lai nāk lejā pie manis! Ja tas mani spēs cīņā pieveikt <strong>un</strong> mani nositīs,<br />
tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet ja es viņu pieveikšu <strong>un</strong> to nositīšu, tad jūs<br />
būsit mūsu kalpi <strong>un</strong> mums kalposit!” Un tad vēl piebilda: “Es esmu šodien zobodamies<br />
izaicinājis Israēla karaspēku: dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!”<br />
Kaut gan Sauls atļāva Dāvidam pieņemt Goliāta izaicinājumu, tomēr ķēniņš pavisam<br />
maz cerēja, ka šajā drosmīgajā pasākumā Dāvids gūs panākumus. Tika dota pavēle ietērpt<br />
ja<strong>un</strong>ekli paša ķēniņa bruņās. Galvā viņam uzlika smagu vara bruņu cepuri, uz krūtīm<br />
bruņas <strong>un</strong> pie sāniem valdnieka zobenu. Tā apbruņojies, viņš devās pildīt savu uzdevumu,<br />
bet drīz vien griezās atpakaļ. Rūpju nomākto skatītāju pirmās domas bija, ka Dāvids<br />
nolēmis neriskēt ar savu dzīvību, tik nevienādā cīņā stājoties pretī šim nežēlīgajam<br />
ienaidniekam. Bet drosmīgajam ja<strong>un</strong>eklim šādas domas nenāca ne prātā. Nonācis pie<br />
Saula, viņš lūdza atļauju nolikt šo smago apbruņojumu, teikdams: “Tā es nevaru iet, jo es<br />
neesmu paradis.” Viņš novilka ķēniņa apbruņojumu <strong>un</strong> tā vietā paņēma rokā vienīgi savu<br />
248
Change language