Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Vientuļajos kalnos <strong>un</strong> mežonīgajās aizās, kur Dāvids uzturējās ar saviem<br />
ganāmpulkiem, slēpās plēsīgi zvēri. Ne reti vien, izsalkuma mocīti, no Jordānas<br />
biezokņiem ganāmpulkam uzbruka lauvas vai arī no sava midzeņa kalnos iznāca lācis. Pēc<br />
tā laika ieraduma, Dāvida apbruņojumā bija vienīgi linga <strong>un</strong> gana spieķis, bet viņš jau agrā<br />
ja<strong>un</strong>ībā pierādīja, ka ir stiprs <strong>un</strong> drosmīgs tam uzticētā īpašuma aizsargātājs. Vēlāk, šīs<br />
sadursmes aprakstot, viņš sacīja: “(..) <strong>un</strong> kad nāca lauva vai arī lācis <strong>un</strong> tie nesa projām<br />
kādu avi no ganāmā pulka, tad es devos tos vajāt, <strong>un</strong> es tos nogalināju, bet laupījumu es<br />
izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu pie<br />
krēpēm, to situ <strong>un</strong> nositu.” (1. Sam. 17:34,35) Šie piedzīvojumi norādīja uz viņa bezbailību<br />
<strong>un</strong> attīstīja drosmi, izturību <strong>un</strong> ticību.<br />
Pat pirms viņš tika aicināts Saula galmā, Dāvids jau bija izcēlies ar drosmīgiem<br />
darbiem. Ierēdnis, kas par viņu ziņoja ķēniņam, paskaidroja, ka tas ir “varonīgs ja<strong>un</strong>eklis<br />
<strong>un</strong> karavīrs, pie tam gudrs vārdos <strong>un</strong> skaists augumā, <strong>un</strong> tas K<strong>un</strong>gs ir ar viņu”.(1. Sam.<br />
16:18)<br />
Kad Israēls pieteica karu Filistijai, trīs Isajas dēli pievienojās armijai Saula vadībā, bet<br />
Dāvids palika mājās. Pēc kāda laika viņš tomēr devās uz Saula nometni. Tēva uzdevumā<br />
viņam kaut ko vajadzēja pateikt vecākajam brālim, nododot viņam dāvanu, <strong>un</strong> uzzināt, vai<br />
tie dzīvi <strong>un</strong> veseli. Bet, Isajam nezinot, ja<strong>un</strong>eklīgais gans bija saņēmis kādu augstāku<br />
uzdevumu. Israēla armijai draudēja briesmas, <strong>un</strong> eņģelis Dāvidam bija uzdevis glābt savus<br />
ļaudis.<br />
Tuvojoties nometnei, viņš dzirdēja satraukuma troksni, it kā tūlīt vajadzētu sākties<br />
kaujai, jo “filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā”. (1. Sam. 17. nod.) Israēls<br />
<strong>un</strong> filistieši nostājās viens otram pretī, armija pret armiju. Dāvids steidzās pie karaspēka <strong>un</strong><br />
piegājis sveicināja savus brāļus. Kamēr viņš vēl ar tiem r<strong>un</strong>āja, iznāca Goliāts, filistiešu<br />
stiprākais vīrs, <strong>un</strong> apvainojoši izaicināja Israēlu, saukdams, lai israēlieši no savām rindām<br />
izvirza kādu vīru, kas divcīņā stātos tam pretī. Savu izaicinājumu viņš vēl atkārtoja, <strong>un</strong>,<br />
kad Dāvids redzēja, ka Israēls baidās, <strong>un</strong> uzzināja, ka filistietis šo izaicinājumu jau ir<br />
izsaucis vairākas dienas, bet neviens stiprs vīrs nav cēlies, lai apklusinātu šo lielībnieku,<br />
viņš ļoti uztraucās. Viņā pamodās karsta vēlēšanās aizsargāt dzīvā Dieva godu <strong>un</strong> savas<br />
tautas labo slavu.<br />
Israēla armijas vīri jutās ļoti nomākti. Drosme tos atstāja. Tie sacīja viens otram: “Vai<br />
jūs arī esat redzējuši šo vīru, kas še nāk? Viņš nāk ar lamu vārdiem izaicināt Israēlu, lai tas<br />
sāktu cīņu.” Apka<strong>un</strong>ots <strong>un</strong> saniknots Dāvids izsaucās: “Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš,<br />
kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās ar lamu vārdiem izaicināt dzīvā Dieva karapulku?”<br />
Dzirdot šos vārdus, Dāvida vecākais brālis Ēliābs labi saprata izjūtas, kas plosīja<br />
ja<strong>un</strong>ekļa dvēseli. Jau kā gans Dāvids bija parādījis reti sastopamu bezbailību, drosmi <strong>un</strong><br />
spēku. Samuēla noslēpumainā nākšana uz viņu tēva mājām <strong>un</strong> aiziešana, neko nesakot,<br />
247
Change language