Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Saulam tas bija pēdējais pārbaudījums. Viņa pārdrošība Dieva gribas neievērošanā,<br />
atklājot apņēmību valdīt kā neierobežotam patvaldniekam, pierādīja, ka tam nevar uzticēt<br />
karalisku varu kā K<strong>un</strong>ga pārstāvim. Kad Sauls ar savu armiju uzvaras priekā soļoja mājup,<br />
pravieša Samuēla sirdi plosīja lielas sāpes. Viņš bija saņēmis vēsti no K<strong>un</strong>ga, kas nosodīja<br />
ķēniņa rīcību: “Man ir žēl, ka Es esmu iecēlis Saulu ķēniņa kārtā, jo viņš ir no Manis<br />
novērsies, Man neseko <strong>un</strong> nav izpildījis Manus vārdus.” (1. Sam. 15:11) Pravietis ļoti<br />
bēdājās par nepaklausīgā ķēniņa rīcību <strong>un</strong> visu nakti raudāja <strong>un</strong> lūdza, kaut briesmīgais<br />
spriedums tiktu atsaukts.<br />
Dieva nožēla nelīdzinās cilvēka nožēlai, jo “Israēla Dievs nemelo <strong>un</strong> nenožēlo, jo Viņš<br />
nav cilvēks, ka Viņam būtu ko nožēlot.” (1. Sam. 15:29) Cilvēka nožēla sevī ietver prāta<br />
izmaiņu. Dieva nožēla sevī ietver apstākļu <strong>un</strong> attiecību izmaiņu. Cilvēks var izmainīt savas<br />
attiecības pret Dievu, saskaņojoties ar nosacījumiem, kas viņu nostāda dievišķās labvēlības<br />
lokā, vai arī ar savu rīcību nostāties ārpus šiem labvēlīgajiem apstākļiem, bet K<strong>un</strong>gs paliek<br />
tas pats “vakar, šodien <strong>un</strong> mūžīgi”. (Ebr. 13:8) Saula nepaklausība izmainīja viņa attiecības<br />
ar Dievu. Bet nosacījumi, kad mēs Dievam kļūstam pieņemami, paliek nemainīgi, Dieva<br />
prasības paliek vienas <strong>un</strong> tās pašas, jo pie Viņa nav “nekādas pārmaiņas, nedz pārgrozības<br />
ēnas”. (Jēk. 1:17)<br />
Ar sāpošu sirdi pravietis otrā rītā devās pretī maldīgajam ķēniņam. Samuēls vēl cerēja,<br />
ka pārdomājot Sauls varbūt sapratīs savu grēku <strong>un</strong> ar nožēlu <strong>un</strong> pazemošanos atkal atgūs<br />
dievišķo labvēlību. Bet pēc pirmajiem soļiem pārkāpuma takā iešana pa to kļūst arvien<br />
vieglāka. Savas nepaklausības samaitāts, Sauls izgāja Samuēlam pretī ar meliem uz lūpām;<br />
viņš sacīja: “Esi tā K<strong>un</strong>ga svētīts! Es esmu izpildījis tā K<strong>un</strong>ga pavēles.”<br />
Skaņas, kas sasniedza pravieša ausis, bija krasā pretstatā nepaklausīgā ķēniņa<br />
apgalvojumam. Uz tiešo jautājumu: “Bet ko nozīmē šī avju blēšana manās ausīs, <strong>un</strong> kas tā<br />
ir par vēršu maušanu, ko es dzirdu?” Sauls Samuēlam atbildēja: “No amalekiešiem mūsu<br />
ļaudis tos ir atveduši, jo viņi ir pataupījuši treknākās avis <strong>un</strong> brangākos vēršus kā kaujamo<br />
upuri tam K<strong>un</strong>gam, tavam Dievam, bet pārējos mēs esam pilnīgi iznīcinājuši.” Ļaudis bija<br />
paklausījuši Saula norādījumiem, bet sevis aizsargāšanas nolūkā viņš šo nepaklausības<br />
grēku gribēja uzkraut ļaudīm.<br />
Vēsts par Saula atmešanu pravieša sirdij sagādāja neizsakāmas sāpes. To vajadzēja<br />
paziņot visas Israēla armijas priekšā, kas lepojās <strong>un</strong> priecājās par uzvaru, pierakstīdami to<br />
sava ķēniņa drosmei <strong>un</strong> karavadoņa mākslai, jo Sauls Israēla sekmes šajā cīņā nesaistīja ar<br />
Dievu, bet, kad pravietis redzēja pierādījumus par Saula dumpīgumu, viņu pārņēma<br />
sašutums, ka tas, par kuru Dievs tik ļoti bija rūpējies, ir pārkāpis Debesu pavēli <strong>un</strong> ievedis<br />
Israēlu grēkā. Ķēniņa atr<strong>un</strong>āšanās Samuēlu neapmānīja. Apbēdināts <strong>un</strong> sašutis, viņš<br />
paziņoja: “Pietiek! Es tev pateikšu, ko man tas K<strong>un</strong>gs ir teicis šo nakti.” (..) “Vai tas tā<br />
nav? Kad tu pats izlikies niecīgs savās acīs, tad tu kļuvi par Israēla cilšu galvu, <strong>un</strong> tad tas<br />
241
Change language