Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
pārkāpējus Viņš sodīs. K<strong>un</strong>gs ir spiests to darīt, lai zemes iedzīvotājus pasargātu no<br />
pilnīgas samaitātības <strong>un</strong> bojāejas. Lai citus glābtu, Viņam “jānogriež” tie, kas jau<br />
nocietinājušies grēkos. “Tas K<strong>un</strong>gs ir lēnprātīgs dusmās, taču varens spēkā, <strong>un</strong> nesodītu<br />
Dievs neatstās nevienu.” (Nah. 1:3) Briesmīgā, nelokāmā taisnībā Viņš aizstāvēs savu<br />
kājām mīto likumu autoritāti. Un tieši šī Viņa nepatika pat taisnīgi sodīt liecina par grēka<br />
ārkārtējo ļa<strong>un</strong>umu, kas beidzot izsauc soda nepieciešamību, kā arī par atmaksas bardzību,<br />
kas gaida pārkāpējus.<br />
Tomēr, pat sodu izpildīdams, Dievs neaizmirst žēlsirdību. Iznīcināt vajadzēja<br />
amalekiešus, bet bija jāsaudzē kenieši, kas dzīvoja viņu vidū. Šī tauta, kaut arī nebija pilnīgi<br />
brīva no kalpošanas elkiem, pielūdza Dievu <strong>un</strong> izturējās draudzīgi pret Israēlu. No šīs cilts<br />
nāca Mozus sievas brālis Obabs, kas Israēlu pavadīja ceļojumos caur tuksnesi <strong>un</strong>, pazīstot<br />
apkārtni, tiem varēja daudz palīdzēt.<br />
Pēc filistiešu sakāves pie Mikmašas Sauls bija vedis karus pret Moābu, Amonu, Ēdomu<br />
<strong>un</strong> pret amalekiešiem <strong>un</strong> filistiešiem, <strong>un</strong> kur vien tas pielika savu roku, tur guva ja<strong>un</strong>as<br />
uzvaras. Saņēmis pavēli doties pret amalekiešiem, viņš tūlīt izsludināja karu. Viņa paša<br />
autoritātei tagad vēl pievienojās pravieša autoritāte, <strong>un</strong> pēc aicinājuma uz kauju zem viņa<br />
karoga sapulcējās Israēla vīri no visām zemes malām. Šajā karagājienā nevajadzēja doties<br />
slavas dēļ; israēlieši nedrīkstēja sev piesavināties ne godu par uzvaru, ne arī ņemt no<br />
ienaidnieka laupījumu. Karā tiem bija jādodas vienīgi paklausot Dievam, lai izpildītu<br />
K<strong>un</strong>ga spriedumu pie amalekiešiem. Dievs vēlējās, lai visas tautas redzētu šīs cilts likteni,<br />
kas nostājās pret viņa virsvaldību, <strong>un</strong> lai ievērotu, ka tos iznīcina tieši tie ļaudis, kurus viņi<br />
noniecināja.<br />
“Sauls sakāva amalekiešus, sākot no Havilas līdz pašai Šuras pievārtei, kas atrodas<br />
austrumos no Ēģiptes. Un viņš sagūstīja dzīvu amalekiešu ķēniņu Agagu, bet visu tautu<br />
viņš pilnīgi iznīcināja ar zobena asmeni. Bet Sauls <strong>un</strong> karotāji apžēlojās par Agagu <strong>un</strong> par<br />
sīklopu izlasi, par nobarotiem liellopiem <strong>un</strong> trekniem, barotiem a<strong>un</strong>iem <strong>un</strong> par itin visu,<br />
kas bija vērtīgs; <strong>un</strong> tie negribēja pie tiem izpildīt solījumu visu pilnīgi iznīcināt, bet tikai<br />
visu to, kas bija darbam nederīgs <strong>un</strong> panīcis, viņi iznīcināja pilnīgi.”<br />
Šī uzvara pār amalekiešiem bija spožākā, kādu vien Sauls jebkad bija guvis, <strong>un</strong> tā atkal<br />
ķēniņa sirdī aizdedza lepnumu, kas bija viņa vislielākās briesmas. Dievišķā pavēle, kas<br />
prasīja Dieva ienaidnieku pilnīgu iznīcināšanu, tika izpildīta tikai daļēji. Kārodams pie<br />
atgriešanās no uzvaras vairot savu godu ar karaliska gūstekņa klātbūtni, Sauls iedrošinājās<br />
atdarināt apkārtējo tautu ieradumu <strong>un</strong> paturēja dzīvu Agagu, nežēlīgo <strong>un</strong> kareivīgo<br />
amalekiešu ķēniņu. Ļaudis saglabāja labākos no liellopiem, avīm <strong>un</strong> nastu nesējiem<br />
dzīvniekiem, aizbildinādamies ar to, ka tie taupīti par upuri K<strong>un</strong>gam. Tomēr viņi vadījās<br />
tikai no domas, ka, izlietojot upurim šo aizvietojumu, necietīs viņu pašu ganāmpulki.<br />
240
Change language