Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
reliģisko mācību ziņā. Ja<strong>un</strong>iešu prātos netiek nostiprināta atziņa par Dieva žēlastību <strong>un</strong><br />
taisnību, par svētuma skaistumu <strong>un</strong> pareizas rīcības drošo algu, kā arī par grēka briesmīgo<br />
raksturu <strong>un</strong> tā neizbēgamajām drausmīgajām sekām. Ļa<strong>un</strong>as biedrības ja<strong>un</strong>iešus ievada<br />
noziedzības ceļos, izšķērdībā <strong>un</strong> izvirtībā.<br />
Vai senajās ebreju skolās nav nekā, ko mūsdienu audzinātāji varētu ņemt sev par<br />
paraugu? Viņš, kas radījis cilvēku, vienmēr ir rūpējies par tā miesas, gara <strong>un</strong> dvēseles<br />
attīstību. Tomēr patiesas sekmes audzināšanā ir atkarīgas no uzticības, ar kādu cilvēki<br />
īsteno dzīvē Radītāja plānu.<br />
Patiesās audzināšanas uzdevums ir Dieva līdzības atja<strong>un</strong>ošana cilvēka dvēselē.<br />
Iesākumā Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības. Viņš tam piešķīra cēlas īpašības. Prāts<br />
bija līdzsvarots, <strong>un</strong> visi būtnes spēki darbojās saskanīgi. Bet grēkā krišana <strong>un</strong> tās iespaids<br />
šīs dāvanas samaitāja. Grēks sagānīja <strong>un</strong> gandrīz izdzēsa Dieva līdzību cilvēkā. Tās<br />
atja<strong>un</strong>ošanai tika izveidots atpestīšanas plāns <strong>un</strong> pārbaudei piešķirts dzīvības laiks. Vest<br />
cilvēku atpakaļ pie pilnības, kādā tas iesākumā tika radīts, ir dzīves lielais mērķis, kas sevī<br />
ietver visu citu. Vecāku <strong>un</strong> skolotāju uzdevums ja<strong>un</strong>atnes audzināšanā ir sadarbošanās ar<br />
dievišķo nodomu, <strong>un</strong>, to darīdami, tie kļūst par “Dieva darba biedriem”. (1. Kor. 3:9)<br />
Visas dažādās spējas, kādas vien ir cilvēkam, — prāta, dvēseles <strong>un</strong> miesas spēki — tam<br />
piešķirti no Dieva iespējami augstākas pilnības sasniegšanai. Bet tā nevar norisināties<br />
savtīgā <strong>un</strong> citus izslēdzoša veidā, jo Dieva raksturs, kura līdzībā mēs esam radīti, ir<br />
labvēlība <strong>un</strong> mīlestība. Katra spēja, katra īpašība, ar ko mūs apveltījis Radītājs, jāizlieto<br />
Viņam par godu <strong>un</strong> par svētību cilvēkiem. Un šajā darbā tās atradīs sev vistīrāko, cēlāko<br />
<strong>un</strong> laimīgāko attīstības iespēju.<br />
Ja šiem principiem veltītu pienācīgu uzmanību, tad dažas vispār pieņemtas<br />
audzināšanas metodes izmainītos pašos pamatos. Lepnuma, savtīgas godkāres <strong>un</strong><br />
sacensības gara pamodināšanas vietā skolotāji pūlētos atmodināt mīlestību pret krietnumu,<br />
patiesību <strong>un</strong> skaistumu, radot vēlēšanos iegūt izcilas rakstura īpašības. Tad skolnieki<br />
censtos attīstīt viņiem dotās Dieva dāvanas, ne lai pārspētu citus, bet lai piepildītu Radītāja<br />
nodomu <strong>un</strong> kļūtu Viņam līdzīgi. Tā vietā, lai pievērstos šīs zemes aprobežotajiem<br />
paraugiem vai lai rīkotos, vadoties no vēlēšanās sevi izcelt, kas cilvēku sakropļo <strong>un</strong><br />
pazemo, domas tiktu vērstas uz Radītāju, lai Viņu iepazītu <strong>un</strong> Tam līdzinātos.<br />
“K<strong>un</strong>ga bijāšana ir gudrības iesākums, <strong>un</strong> izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.” (Sal. pam.<br />
9:10, pēc Glika tulk.) Dzīves lielais darbs ir rakstura veidošana, <strong>un</strong> Dieva atzīšana ir katras<br />
patiesas izglītības pamats. Mācīt šo atziņu <strong>un</strong> veidot raksturu saskaņā ar to, — tam<br />
vajadzētu būt skolotāja mērķim. Dieva likumi ir Viņa rakstura atspoguļojums. Tāpēc<br />
dziesminieks Dāvids saka: “(..) visi Tavi baušļi ir taisni” <strong>un</strong> “no Tavām pavēlēm es mācos”.<br />
(Ps. 119:172,104) K<strong>un</strong>gs mums ir atklājies savā Vārdā <strong>un</strong> radīšanas darbos. Zināšanas par<br />
Dievu mums jāiegūst no Viņa Gara iedvestā sējuma <strong>un</strong> dabas grāmatas.<br />
229
Change language