Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
atlikti arī pirmie augļi, <strong>un</strong> tagad ļaudis ar saviem pateicības ziedojumiem nāca pie Dieva,<br />
lai godinātu To, kas viņus tik bagātīgi svētījis.<br />
Šie svētki galvenokārt bija veltīti priekam <strong>un</strong> līksmībai. Tie notika tieši pēc lielās<br />
Salīdzināšanas dienas, kad ļaudis saņēma nodrošinājumu, ka viņu grēki vairs netiek<br />
pieminēti. Samierināti ar Dievu, tie tagad tuvojās Viņam, atzīstot Viņa laipnību <strong>un</strong> pienesot<br />
slavu par saņemto žēlastību. Ražas novākšanas darbi bija pabeigti, bet ja<strong>un</strong>ā gada rūpes vēl<br />
nebija sākušās; ļaudis bija brīvi no raizēm <strong>un</strong> varēja nodoties attiecīgā brīža svētajam <strong>un</strong><br />
līksmajam iespaidam. Lai gan svētkos bija pavēlēts pulcēties tikai tēviem <strong>un</strong> dēliem, tomēr<br />
viņus, cik vien iespējams, pavadīja visa ģimene, <strong>un</strong> baudīt kopējo viesmīlību laipni<br />
ieaicināja arī kalpus, levītus, svešiniekus <strong>un</strong> trūcīgos.<br />
Līdzīgi Pasā svētkiem, arī Lieveņu svētki bija domāti atcerei. Pieminot tuksneša<br />
ceļojumu, tautai vajadzēja atstāt mājas <strong>un</strong> dzīvot teltīs vai lapenēs, kuras gatavoja no zaļiem<br />
zariem, “skaistiem kokiem, palmu zariem, meijām <strong>un</strong> vītoliem”. (3. Moz. 23:40,42,43)<br />
Pirmajā dienā notika svēta sapulce, <strong>un</strong> septiņām svētku dienām pievienoja astoto, kuru<br />
ievēroja tādā pašā veidā.<br />
Šajās gadskārtējās sanāksmēs ja<strong>un</strong>o <strong>un</strong> veco sirdis tika iedrošinātas kalpot K<strong>un</strong>gam,<br />
kamēr satikšanās ar ļaudīm no visām zemes malām stiprināja saites, kas tos vienoja ar<br />
Dievu <strong>un</strong> savstarpēji. Arī mūsu dienās Dieva tautai — Viņa dāvāto svētību priecīgai atcerei<br />
— būtu labi tādi Lieveņu svētki. Kā Israēla bērni svinīgi pieminēja atbrīvošanos, kuru<br />
Dievs bija devis viņu tēviem, <strong>un</strong> Viņa brīnumdarbiem bagāto aizgādību visa ceļojuma laikā<br />
pēc iziešanas no Ēģiptes, tā mums ar pateicību vajadzētu atcerēties dažādos ceļus, pa<br />
kuriem K<strong>un</strong>gs mūs ir vadījis, lai izvestu no pasaules <strong>un</strong> maldu tumsas savā žēlastības <strong>un</strong><br />
patiesības brīnišķajā gaismā.<br />
Kas dzīvoja tālāk no saiešanas telts, tiem gadskārtējo svētku apmeklēšana aizņēma<br />
vairāk nekā mēnesi laika. Šāda priekšzīmīga nodošanās Dievam liek padomāt par reliģisko<br />
pienākumu vērtību <strong>un</strong> to, cik nepieciešams savus savtīgos, pasaulīgos nodomus pakļaut<br />
garīgajām <strong>un</strong> mūžīgajām interesēm. Mēs ciešam zaudējumu, ja neizmantojam priekštiesību<br />
sanākt kopā, kur, kalpojot Dievam, varam viens otru garīgi pamudināt <strong>un</strong> stiprināt. Līdz ar<br />
to Dieva Vārda patiesības mūsu apziņā zaudē savu svarīgo, dzīvinošo nozīmi. Mūsu sirdis<br />
vairs netiek apgaismotas <strong>un</strong> modinātas ar svētu iespaidu, <strong>un</strong> mēs garīgi panīkstam. Mēs kā<br />
kristieši daudz zaudējam savstarpējo simpātiju trūkuma dēļ. Kas noslēdzas sevī, tas<br />
neizpilda viņam no Dieva nozīmēto pienākumu. Mēs visi esam viena Tēva bērni <strong>un</strong> laimes<br />
ziņā viens no otra atkarīgi. Mums ir jārēķinās ar Dieva <strong>un</strong> cilvēces prasībām. Pareiza<br />
sabiedriska dzīve izveido līdzjūtīgas attiecības starp brāļiem, <strong>un</strong> pūles aplaimot citus dara<br />
laimīgus mūs pašus.<br />
205
Change language