Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Zemes sadalīšana bija uzticēta Jozuam <strong>un</strong> Ēleāzeram, augstajam priesterim, kā arī cilšu<br />
virsniekiem, pie kam katras cilts vietu noteica lozējot. Mozus pats bija norādījis zemes<br />
robežas, kādai platībai jātop sadalītai starp ciltīm, kad Kānaāna būs iegūta, <strong>un</strong> no katras<br />
cilts bija nozīmējis vienu virsnieku, kam jāpiedalās sadalē. Tā kā Levija cilts bija veltīta<br />
kalpošanai svētnīcā, tad tā lozēšanā nepiedalījās, bet levītiem par mantojumu ierādīja<br />
četrdesmit astoņas pilsētas dažādās zemes daļās.<br />
Pirms iesākās zemes dalīšana, savas cilts virsnieku atbalstīts, īpašu prasību izvirzīja<br />
Kālebs. Izņemot Jozuu, Kālebs tagad bija vecākais vīrs visā Israēlā. Kālebs <strong>un</strong> Jozua bija<br />
vienīgie izlūki, kas atnesa labas ziņas par Apsolīto zemi <strong>un</strong> iedrošināja ļaudis iet <strong>un</strong> K<strong>un</strong>ga<br />
Vārdā to ieņemt. Un Kālebs tagad Jozuam atgādināja toreiz doto apsolījumu, kam<br />
vajadzēja būt kā atalgojumam par viņa uzticību: “Patiesi, tā zeme, uz kuras tu esi spēris<br />
savu kāju, pa to staigādams, tā lai paliek tev <strong>un</strong> taviem bērniem kā īpašums uz mūžīgiem<br />
laikiem, jo tu tiešām esi pilnīgi klausījis tam K<strong>un</strong>gam, manam Dievam!” (Joz. 14:6-15)<br />
Tāpēc viņš lūdza, lai tam par īpašumu dotu Hebronu. Tur ilgus gadus sev mājvietu bija<br />
atraduši Ābrahāms, Īzāks <strong>un</strong> Jēkabs; <strong>un</strong> tur, Makpelas alā, tie bija apbedīti. Hebrona bija<br />
bailes iedvesošo ēnakiešu dzīves vieta, kuru milzīgie stāvi kādreiz radīja tādas šausmas<br />
izlūkos, ka viņu dēļ viss Israēls zaudēja drosmi. Šo vietu, vairāk nekā jebkuru citu,<br />
paļaudamies uz Dieva spēku, Kālebs tagad vēlējās iegūt savā īpašumā.<br />
“Un nu tagad redzi: tas K<strong>un</strong>gs ir manu dzīvību uzturējis, kā Viņš man bija apsolījis; <strong>un</strong><br />
no tā laika tagad ir pagājuši četrdesmit pieci gadi, kopš tas K<strong>un</strong>gs šo vārdu sacīja Mozum<br />
(..), <strong>un</strong> nu, redzi, es esmu šodien astoņdesmit piecus gadus vecs. Es esmu vēl šodien tikpat<br />
stiprs <strong>un</strong> tāds pats savā spēkā kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja, vai es eju karā, vai eju<br />
tīrumā, vai pārnāku mājās. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru tas K<strong>un</strong>gs toreiz<br />
r<strong>un</strong>āja, jo tu jau arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot ēnakieši <strong>un</strong> ka tur esot lielas <strong>un</strong><br />
nocietinātas pilsētas; varbūt tas K<strong>un</strong>gs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā tas K<strong>un</strong>gs ir<br />
apsolījis!” Šo prasību atbalstīja Jūdas ievērojamākie vīri. Kālebs jau bija izvēlēts no savas<br />
cilts piedalīties zemes sadalē, <strong>un</strong> tomēr viņš gribēja, lai Jūdas vīri atbalstītu viņa lūgumu,<br />
lai neliktos, ka viņš savu autoritāti grib izlietot savtīgos nolūkos.<br />
Lūgumam tūlīt piekrita. Nevienam citam nebūtu drošāk uzticēt šo milžu cietokšņa<br />
iekarošanu. “Tad Jozua viņu svētīja <strong>un</strong> deva Kālebam, Jef<strong>un</strong>nas dēlam, Hebronu īpašumā”,<br />
“jo viņš bija uzticīgi klausījis K<strong>un</strong>gam, Israēla Dievam”. Kāleba ticība tagad bija tāda pati<br />
kā toreiz, kad viņa liecība nonāca krasā pretr<strong>un</strong>ā ar izlūku ļa<strong>un</strong>ajām vēstīm. Tas bija ticējis<br />
Dieva apsolījumam, ka Viņš ievedīs savus ļaudis Kānaānas zemē, <strong>un</strong> šajā lietā pilnīgi<br />
paļāvās uz K<strong>un</strong>gu. Kopā ar tautu viņš ilgi klejoja tuksnesī <strong>un</strong> dalījās ar vainīgajiem<br />
nepiepildītajās cerībās <strong>un</strong> grūtībās; tomēr nekad nesūdzējās, bet slavēja Dieva žēlastību,<br />
kas viņu nepameta tuksnesī, kad visi citi brāļi nomira. Visās tuksneša ceļojuma grūtībās,<br />
briesmās <strong>un</strong> mocībās, kā arī visos kara gados, kopš ieiešanas Kānaānā, K<strong>un</strong>gs viņu bija<br />
pasargājis, <strong>un</strong> tagad, kad tam jau bija pāri astoņdesmit gadiem, viņa spēki nebija<br />
189
Change language