Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 46 - Derība ar Gibeoniešiem<br />
No Sihemas israēlieši atgriezās savā nometnē Gilgalā. Šeit viņus drīz vien apmeklēja<br />
dīvaini sūtņi, kas vēlējās ar tiem slēgt derību. Sūtņi teica, ka nākuši no kādas tālas zemes,<br />
<strong>un</strong> to, šķiet, apstiprināja viņu ārējais izskats. Drēbes bija vecas <strong>un</strong> saplīsušas, apavi salāpīti,<br />
pārtika sapelējusi <strong>un</strong> ādas maisi, kas tiem kalpoja kā vīna trauki, bija saplaisājuši <strong>un</strong> sasieti,<br />
it kā tie ceļā būtu steigšus lāpīti.<br />
Viņu tālajā zemē - šķietami ārpus Palestīnas robežām - ļaudis, kā tie teica, esot<br />
dzirdējuši par brīnumiem, ko Dievs darījis savas tautas labā, <strong>un</strong> tie esot sūtīti, lai derētu ar<br />
Israēlu derību. Ebreji sevišķā kārtā bija brīdināti neslēgt nekādu derību ar Kānaānas elkus<br />
pielūdzošajām tautām, <strong>un</strong> vadoņu sirdīs radās šaubas par svešinieku stāsta patiesumu.<br />
“Varbūt, ka jūs dzīvojat mūsu vidū?” tie jautāja. Sūtņi atbildēja: “Mēs esam tavi kalpi.”<br />
(Joz. 9:7,8) Bet, kad Jozua viņiem tieši jautāja: “Kas jūs esat <strong>un</strong> no kurienes jūs nākat?”<br />
tad tie atkārtoja jau agrāk sacīto <strong>un</strong>, lai pierādītu savu taisnību, piebilda: “Šeit ir mūsu<br />
maize, mēs to siltu paņēmām līdzi no savām mājām ceļam tanī dienā, kad mēs izgājām, lai<br />
dotos pie jums, bet nu redziet, cik tā ir sakaltusi <strong>un</strong> sapelējusi. Un šie ādas vīna trauki, ko<br />
mēs piepildījām, tie bija pilnīgi ja<strong>un</strong>i, bet tagad tie ir saplaisājuši gabalos, kā jūs to redzat,<br />
<strong>un</strong> mūsu drēbes <strong>un</strong> mūsu sandales ir galīgi nolietotas pārāk tālajā ceļā.” (Joz. 9:12,13)<br />
Šie pierādījumi uzvarēja: ebreji “neprasīja tā K<strong>un</strong>ga gribu”. “Un Jozua noslēdza ar<br />
viņiem mieru <strong>un</strong> noslēdza ar tiem derību, ka viņš tos atstās dzīvus; <strong>un</strong> saieta virsaiši nodeva<br />
tiem zvērestu.” Tā tika panākta vienošanās, bet pēc trim dienām atklājās patiesība. “(..) tie<br />
dzirdēja, ka viņi esot to kaimiņi, jo dzīvojot to vidū.” Zinādami, ka nav iespējams ebrejiem<br />
pretoties, gibeonieši, lai glābtu sev dzīvību, bija ķērušies pie viltības.<br />
Liels bija israēliešu sašutums, kad tie saprata pret viņiem pielietoto viltību. Un ļaužu<br />
nepatika pieauga vēl vairāk, kad jau pēc trim dienām tie sasniedza gibeoniešu pilsētas, kas<br />
atradās tuvu zemes vidienei. “Visa draudze kurnēja pret virsaišiem”, bet tie kavējās lauzt<br />
līgumu, lai gan tas bija panākts viltus ceļā, jo tie bija zvērējuši “pie K<strong>un</strong>ga, Israēla Dieva”.<br />
Un “Israēla bērni tos nenokāva.” Gibeonieši bija apsolījuši atstāt elku pielūgšanu <strong>un</strong> kalpot<br />
Jehovam, tā ka viņu dzīvības saglabāšana nebija Dieva pavēles pārkāpšana, kas lika<br />
izdeldēt elkus pielūdzošos kānaāniešus. Tāpēc ar savu zvērestu ebreji nebija apsolījušies<br />
darīt grēku. Lai gan zvērests bija panākts ar krāpšanu, to tomēr nedrīkstēja neievērot.<br />
Pienākums, kuru kāds uzņemas, dodot savu vārdu, ir jāuzskata par svētu, ja vien tas nespiež<br />
darīt grēku. Nekādi peļņas, atriebības vai savu interešu apsvērumi nekādā veidā nedrīkst<br />
iespaidot dotā zvēresta vai svinīgā solījuma neaizskaramību. “Nepatiesas pļāpu rīkles šķiet<br />
tam K<strong>un</strong>gam negantība.” “Kas drīkst kāpt tā K<strong>un</strong>ga kalnā, <strong>un</strong> kas stāvēs Viņa svētajā<br />
vietā?” - “Kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu.” (Sal. pam. 12:22; Ps. 24:3; 15:4)<br />
184
Change language