Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 44 - Jērikas Krišana<br />
Ebreji bija ienākuši Kānaānas zemē, tomēr to vēl nebija iekarojuši, <strong>un</strong>, vadoties no<br />
cilvēciskās izpratnes, cīņai par zemes ieņemšanu vajadzēja būt garai <strong>un</strong> grūtai. To<br />
apdzīvoja varenas ciltis, kas bija gatavas stāties pretī jebkuram iebrukumam savā teritorijā.<br />
Baidoties no kopējām briesmām, dažas no tām bija noslēgušas savstarpēju savienību. Viņu<br />
zirgi, dzelzs kaujas rati, labās apvidus zināšanas <strong>un</strong> kareivīgums tiem sniedza ievērojamas<br />
priekšrocības. Turklāt zemi apsargāja cietokšņi, “lielas, līdz pat debesīm nocietinātas<br />
pilsētas”. (5. Moz. 9:1) Tikai paļaujoties uz spēku, kas varenāks par viņu pašu centieniem,<br />
israēlieši varēja cerēt uz panākumiem turpmākajās cīņās.<br />
Tieši viņu priekšā, netālu no nometnes Gilgalā, atradās viens no zemes stiprākajiem<br />
cietokšņiem — lielā <strong>un</strong> bagātā Jērikas pilsēta. Auglīga līdzenuma malā, kur pārpilnībā bija<br />
sastopami visdažādākie tropu augļi, šī lepnā pilsēta ar savām pilīm <strong>un</strong> tempļiem, greznības<br />
<strong>un</strong> netikumības vietām, slēpdamās aiz masīviem nocietinājumiem, it kā izaicināja Israēla<br />
Dievu. Jērika bija viena no elku kalpības galvenajiem perēkļiem, sevišķā kārtā veltīta tieši<br />
Astartei — Mēness dievietei. Šeit saplūda kopā viss, kas kānaāniešu reliģijā bija<br />
vispazemojošākais <strong>un</strong> nekrietnākais. Israēla tauta, kas vēl nebija aizmirsusi sava grēka<br />
briesmīgās sekas Bet-Peorā, šo pagānu pilsētu varēja uzlūkot tikai ar riebumu <strong>un</strong> šausmām.<br />
Jozua uzskatīja, ka Jērikas ieņemšanai jābūt pirmajam solim Kānaānas iekarošanā. Bet<br />
vispirms tas meklēja dievišķās vadības nodrošinājumu, kas viņam arī tika dots. Izgājis<br />
netālu aiz nometnes <strong>un</strong> nodevies pārdomām <strong>un</strong> lūgšanām, lai Israēla Dievs ietu savas tautas<br />
priekšā, viņš ieraudzīja liela auguma apbruņotu <strong>un</strong> pavēloša izskata karavīru, kuram “rokā<br />
bija atvēzts zobens”. Uz Jozuas jautājumu: “Vai tu esi mūsu cilvēks, vai esi mūsu<br />
pretinieks?” tas saņēma atbildi: “Nē, — bet es esmu tagad nācis kā tā K<strong>un</strong>ga karaspēka<br />
virsnieks.” (Joz. 5:13-15) Noslēpumainā svešinieka patieso raksturu atklāja tā pati pavēle,<br />
ko kādreiz saņēma Mozus pie Horeba kalna: “Novelc no savām kājām kurpes, jo tā vieta,<br />
kur tu stāvi, ir svēta”. Israēla vadoņa priekšā tagad atradās pats Kristus, varenais<br />
Pavēlnieks. Pārbijies Jozua nokrita uz vaiga pie zemes, Viņu pielūgdams, <strong>un</strong> dzirdēja<br />
apgalvojumu: “Redzi, Es esmu nodevis Jēriku, tās ķēniņu <strong>un</strong> tās varonīgos karavīrus tavā<br />
rokā”. Turpat viņš saņēma arī norādījumus par pilsētas ieņemšanu.<br />
Sekojot dievišķai pavēlei, Jozua sakārtoja Israēla karaspēku. Nekāds uzbrukums nebija<br />
paredzēts. Tiem vajadzēja vienīgi soļot ap pilsētu, nesot Dieva šķirstu, <strong>un</strong> pūst bazūnes.<br />
Vispirms gāja pulks izlasītu karavīru, šoreiz ne lai uzvarētu ar savu veiklību <strong>un</strong> varonību,<br />
bet ar paklausību Dieva norādījumiem. Tad sekoja septiņi priesteri ar bazūnēm. Pēc tam,<br />
dievišķās godības apņemts, nāca Derības šķirsts, ko nesa priesteri, ģērbti svētajam amatam<br />
norādītajā tērpā, <strong>un</strong> beidzot — visi Israēla pulki, katra cilts zem sava karoga. Tāds bija<br />
gājiens, kas ielenca notiesāto pilsētu. Izņemot varenā pulka soļu troksni <strong>un</strong> svinīgo<br />
bazūnēšanu, kas atbalsojās apkārtējos kalnos <strong>un</strong> Jērikas ielās, nekāda cita skaņa nebija<br />
177
Change language