Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
nometnes centrā <strong>un</strong> dodamies uz upi, arī ļaudīm vajadzēja atstāt savas vietas <strong>un</strong> tam sekot.<br />
Pāriešanas apstākļi tika pamatīgi izstāstīti, <strong>un</strong> Jozua teica: “Šai brīdī jūs paši nomanīsit, ka<br />
Dzīvais Dievs ir jūsu vidū, jo Viņš neatvairāmi izdzīs jūsu priekšā kānaāniešus (..). Redzi,<br />
visas pasaules valdītāja K<strong>un</strong>ga derības šķirsts ies jūsu priekšā pāri Jordānai.”<br />
Gājiens iesākās noteiktā laikā, <strong>un</strong> to ievadīja uz priesteru pleciem nestais Derības<br />
šķirsts. Ļaudīm bija pavēlēts mazliet atpalikt, tā ka starp viņiem <strong>un</strong> šķirstu atradās vairāk<br />
nekā pus jūdzi liels attālums. Visi ar lielāko interesi vēroja priesteru tuvošanos Jordānas<br />
krastam. Tie redzēja tos nemitīgi ejam uz priekšu pretim niknai, putojošai straumei, līdz<br />
nesēji ar kājām jau iekāpa ūdenī. Tad pēkšņi augšpusē esošā straume sāka atkāpties, bet<br />
lejas puses ūdeņi turpināja noplūst <strong>un</strong> upes gultne palika tukša.<br />
Pēc dievišķās pavēles priesteri iegāja upes vidū <strong>un</strong> apstājās, kamēr viss pulks nokāpa<br />
lejā <strong>un</strong> pārgāja pretējā krastā. Tā Israēla prātā tika nostiprināta atziņa, ka Vara, kas apturēja<br />
Jordānas ūdeņus, ir tā pati, kas viņu tēviem pirms četrdesmit gadiem pāršķīra Sarkano jūru.<br />
Kad visi ļaudis bija pārgājuši, arī pašu šķirstu pārnesa rietumu krastā. Un tikai tad, kad tie<br />
bija sasnieguši drošu vietu “<strong>un</strong> kad priesteru kājas nāca sausumā”, saistītie ūdeņi atbrīvojās<br />
<strong>un</strong> gāzās lejup, — kā nepārvarama straume, — atpakaļ savā dabiskajā gultnē.<br />
Nākamā paaudze nedrīkstēja palikt bez jebkādas piemiņas par šo lielo brīnumu. Kamēr<br />
vēl priesteri, kas nesa Derības šķirstu, stāvēja Jordānas vidū, divpadsmit iepriekš<br />
izraudzītie vīri, kā pārstāvji no katras cilts, ņēma pa vienam akmenim no upes gultnes, kur<br />
stāvēja priesteri, <strong>un</strong> nonesa tos rietumu krastā. Šos akmeņus vajadzēja uzstādīt kā<br />
pieminekli pirmajā apmešanās vietā aiz upes. Ļaudīm pavēlēja stāstīt saviem bērniem <strong>un</strong><br />
bērnu bērniem viņu brīnišķīgās atbrīvošanās stāstu, ko Dievs to labā bija darījis, kā Jozua<br />
teica: “Lai visas tautas virs zemes atzīst K<strong>un</strong>ga roku, cik tā varena, lai jūs vienmēr bītos<br />
K<strong>un</strong>gu, jūsu Dievu.”<br />
Šī brīnuma iespaidam bija liela nozīme tiklab kā pie ebrejiem, tā pie viņu<br />
ienaidniekiem. Israēls saņēma iedrošinājumu, ka Dievs pastāvīgi atrodas pie viņiem <strong>un</strong> tos<br />
apsargā, — pierādījumu, ka Viņš to labā sadarbosies ar Jozuu, tāpat kā bija sadarbojies ar<br />
Mozu. Šāds pierādījums bija ļoti vajadzīgs, lai stiprinātu viņu sirdis, kad tie dosies iekarot<br />
zemi — šajā varenajā uzdevumā, kura priekšā pirms četrdesmit gadiem sagrīļojās viņu tēvu<br />
ticība. Pirms Jordānas pāriešanas K<strong>un</strong>gs Jozuam bija paziņojis: “Šodien Es sākšu tevi<br />
paaugstināt visa Israēla acīs, lai tie zina, ka Es būšu ar tevi, kā Es esmu bijis ar Mozu.” Un<br />
notikumu gaita piepildīja šo apsolījumu: “Tai dienā K<strong>un</strong>gs darīja Jozuu lielu visa Israēla<br />
priekšā <strong>un</strong> tie bijās viņu, kā tie bijās Mozu visā viņa dzīves laikā.”<br />
Šīs dievišķās varas atklāsmes Israēla labā bija domāts arī, lai vairotu bailes, ko izjuta<br />
apkārtējās tautas, tā sagatavojot ceļu viņu vieglākam <strong>un</strong> pilnīgākam triumfam. Kad<br />
amoriešu <strong>un</strong> kānaāniešu ķēniņus aizsniedza ziņa, ka Dievs Israēla bērnu priekšā apturējis<br />
Jordānas ūdeņus, viņu sirds bailēs vai pamira. Ebreji jau bija sakāvuši piecus midianiešu<br />
175
Change language