Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 43 - Pāri Jordānai<br />
Israēlieši rūgti apraudāja savu mirušo vadoni, <strong>un</strong> par godu viņa piemiņai trīsdesmit<br />
dienas notika īpaši atceres pasākumi. Nekad agrāk, kamēr viņš tiem vēl nebija atņemts, tie<br />
nebija tā atzinuši viņa gudrā padoma, tēvišķā maiguma <strong>un</strong> nesatricināmās ticības vērtību.<br />
Ar ja<strong>un</strong>u <strong>un</strong> dziļāku cieņu tie tagad atcerējās mācības, kuras viņš tiem bija devis, vēl pie<br />
tiem atrodoties. Tagad Mozus bija miris, bet viņa iespaids nemira līdz ar viņu. Tas dzīvoja<br />
<strong>un</strong> arvien atja<strong>un</strong>ojās tautas sirdī. Šīs svētās, nesavtīgās dzīves piemiņu tiešām vajadzēja ilgi<br />
saglabāt, lai tā ar savu kluso, pārliecinošo varu veidotu pat to ļaužu dzīvi, kas neņēma vērā<br />
viņa vārdus tam dzīvam esot. Kā noejošas saules spožums apspīd kalnu virsotnes pēc tam,<br />
kad saule jau sen pazudusi aiz kalniem, tā šķīsto, svēto <strong>un</strong> labo cilvēku darbi vēl izlej<br />
gaismu pār pasauli, kaut arī paši darbinieki jau sen ir nogājuši no dzīves skatuves. Viņu<br />
darbi, viņu vārdi, viņu piemērs dzīvos mūžīgi. “Taisnais paliek mūžīgā piemiņā.” (Ps.<br />
112:6)<br />
Lai gan tos pildīja sāpes par lielo zaudējumu, viņi tomēr apzinājās, ka nav atstāti vieni.<br />
Dienās pār saiešanas telti dusēja padebesis <strong>un</strong> naktīs ug<strong>un</strong>s stabs, kā galvojums, ka Dievs<br />
vēl arvien būs viņu Vadonis <strong>un</strong> Palīgs, ja tie staigās Viņa bauslības ceļā.<br />
Tagad par Israēla atzīto vadoni bija kļuvis Jozua. Viņš galvenokārt bija pazīstams kā<br />
karotājs, <strong>un</strong> viņa spējas <strong>un</strong> prasme bija sevišķi svarīgas tieši šajā tautas vēstures posmā.<br />
Drosmīgs, noteikts <strong>un</strong> izturīgs, ātrs, nelokāms <strong>un</strong> nenopērkams, nedomādams par sevi, bet<br />
par tiem, kas atradās viņa vadībā, <strong>un</strong> pāri visam, apgarots dzīvā ticībā Dievam — tāds bija<br />
šis vīrs, ko K<strong>un</strong>gs izredzēja, lai ievestu Israēla pulkus Apsolītajā zemē. Tuksneša ceļojuma<br />
laikā viņš bija darbojies kā pirmais Mozus palīgs, <strong>un</strong> ar savu mierīgo, nevainojamo<br />
uzticību, ar pastāvību, kad citi svārstījās, ar apņēmību apliecināt patiesību arī briesmās viņš<br />
pierādīja, ka ir spējīgs Mozus pēcnācējs, pat pirms Dieva balss viņu bija aicinājusi ieņemt<br />
šo atbildīgo vietu.<br />
Uz priekšā stāvošo uzdevumu Jozua raudzījās ar lielām rūpēm <strong>un</strong> neuzticību pats sev,<br />
bet Dieva iedrošinājums izklīdināja viņa bailes: “Kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu<br />
ar tevi: Es tevi neatstāšu, <strong>un</strong> Es tevi nepametīšu. (..) tad nu celies ar visu šo tautu <strong>un</strong> ej pāri<br />
par Jordānu turp uz to zemi, ko Es viņiem, Israēla bērniem, gribu dot. Visas vietas, kur jūs<br />
savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis.” (Joz. 1:1-5) Līdz<br />
Libanona augstumiem tālumā, līdz lielās jūras krastiem <strong>un</strong> līdz pat Eifratas upei austrumos<br />
— visam vajadzēja piederēt viņiem.<br />
Šim apsolījumam tika pievienota pavēle: “Esi stiprs <strong>un</strong> drošsirdīgs, stingri izšķīries jo<br />
nopietni ievērot visus bauslības norādījumus, ko mans kalps Mozus tev ir uzlicis par<br />
pienākumu.” K<strong>un</strong>ga norādījums bija: “Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet<br />
173
Change language