Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
uz viņa paša lūgšanām <strong>un</strong> pūlēm, tikai divi no lielā pieaugušo pulka, kas atstāja Ēģipti,<br />
bija atrasti tik uzticīgi, ka drīkstēja ieiet Apsolītajā zemē. Kad Mozus pārlūkoja savas<br />
darbības iznākumu, viņa grūtā <strong>un</strong> uzupurīgā dzīve tam likās gandrīz veltīga.<br />
Viņš tomēr nenožēloja, ka ir nesis šīs nastas. Mozus zināja, ka viņa uzdevumu <strong>un</strong> darbu<br />
bija nozīmējis pats Dievs. Kad viņu pirmo reizi aicināja atbrīvot Israēlu no verdzības, tas<br />
izbijies atraidīja lielo atbildību, bet, kad viņš šo nastu bija uzņēmies, tad to vairs nenolika.<br />
Pat tad, kad K<strong>un</strong>gs piedāvāja viņu no tās atbrīvot <strong>un</strong> izdeldēt dumpīgo Israēlu, viņš tam<br />
nespēja piekrist. Lai gan viņa pārbaudījumi bija ļoti smagi, tomēr to iepriecināja sevišķā<br />
Dieva labvēlība; kopējā ceļojuma laikā tuksnesī, Dieva mīlestības apņemts <strong>un</strong> skatot Viņa<br />
spēka <strong>un</strong> godības atklāsmes, tas bija sakrājis bagātīgus piedzīvojumus; viņš saprata, ka bija<br />
pareizi izšķīries, izvēlēdamies labāk ciest grūtības kopā ar Dieva tautu, nekā baudīt<br />
īslaicīgus grēcīgus priekus.<br />
Pārbaudot savus piedzīvojumus, tas redzēja, ka viņu kā Dieva tautas vadoni aptraipīja<br />
viens slikts darba ieraksts. Ja šo kļūdu varētu izdzēst, viņš juta, ka tad no nāves nebūtu bail.<br />
Viņš bija pārliecināts, ka nožēla <strong>un</strong> ticība apsolītajam Upurim ir viss, ko Dievs prasa; <strong>un</strong><br />
Mozus vēlreiz izsūdzēja savu grēku <strong>un</strong> lūdza piedošanu Jēzus vārdā.<br />
Un tad kā panorāmā viņa acīm pavērās Apsolītās zemes ainavas. Tā priekšā atklājās<br />
katrs zemes apgabals, ne neskaidri vai miglā tītā tālumā, bet krāšņs <strong>un</strong> viņa sajūsmas<br />
pilnajam skatam skaidri uztverams. Viņam nerādīja zemi tādu, kāda tā izskatījās toreiz, bet<br />
tādu, kāda tā, Dieva svētīta, būs kā Israēla īpašums. Mozum šķita, ka redz otru Ēdeni. Tur<br />
bija Libanona ciedriem klātie kalni, ar olīvu birzīm <strong>un</strong> smaržīgiem vīna kokiem rotātās<br />
nogāzes, plaši, zaļi, puķēm piekaisīti <strong>un</strong> ļoti auglīgi līdzenumi; tur bija tropu palmas, tad<br />
atkal viļņojoši kviešu <strong>un</strong> miežu lauki, saulainas ielejas, kur, līdzīgi mūzikai, strautu<br />
burbuļošana jaucās kopā ar putnu dziesmām; lepnas pilsētas <strong>un</strong> krāšņi dārzi, ezeri, pilni ar<br />
“jūras bagātībām”, ganāmpulki kalnu pakājē <strong>un</strong> to klinšaino sienu plaisās lauku bišu<br />
sakrātās medus bagātības. Tā patiešām bija tāda zeme, kādu Mozus, Dieva Gara<br />
iedvesmots, bija attēlojis Israēla bērniem. “Tā K<strong>un</strong>ga svētīta lai ir viņa zeme (475) ar<br />
jaukām debess dāvanām, ar rasu <strong>un</strong> ar ūdens dzelmēm, kas dus apakšā, <strong>un</strong> ar vislabākām<br />
devām, kas ienākas saulē, (..) ar pašu visdārgāko no vecu veco kalnu galotnēm, <strong>un</strong> ar<br />
dāvanām, ko sniedz mūžīgās augstienes; tāpat arī ar vislabākiem zemes <strong>un</strong> tās pilnuma<br />
augļiem (..).” (5. Moz. 33:13-16)<br />
Mozus redzēja Israēla tautu dzīvojam Kānaānā, katru cilti savā īpašumā. Viņš varēja<br />
vērot tautas vēsturi pēc apmešanās Apsolītajā zemē. Viņam tika parādīts arī Israēla<br />
atkrišanas garais <strong>un</strong> bēdīgais stāsts līdz ar sekojošo sodu. Viņš redzēja, kā tie savu grēku<br />
dēļ tiek izkaisīti starp pagāniem <strong>un</strong> godība aiziet no Israēla; viņu skaistās pilsētas guļ<br />
drupās <strong>un</strong> iedzīvotāji kā gūstekņi tiek aizvesti uz svešām zemēm; pēc tam tie atkal pārnāk<br />
savu tēvu zemē <strong>un</strong> beidzot tiek pakļauti zem Romas pārvaldības.<br />
171
Change language