Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
gribēja, lai ļaudis saprastu, ka sava nākamā vadoņa dzīvi tie nedrīkst padarīt tik grūtu, kādu<br />
tie bija darījuši Mozus dzīvi. Dievs r<strong>un</strong>ā uz savu tautu, dodams tiem svētības; <strong>un</strong>, ja tās<br />
netiek vērtētas, tad Viņš r<strong>un</strong>ā uz to, šīs svētības atņemdams, lai tie apzinātos savus grēkus<br />
<strong>un</strong> atgrieztos pie Viņa no visas sirds.<br />
Tajā pašā laikā Mozus saņēma pavēli: “Kāp Abirama kalnājā Nebo kalna virsotnē, kas<br />
atrodas Moāba zemē pretī Jērikai, <strong>un</strong> skati Kānaāna zemi, ko Es došu Israēlam par dzimtas<br />
īpašumu.” (5. Moz. 32:49,50) Paklausot dievišķam aicinājumam, Mozus bieži bija atstājis<br />
nometni, lai satiktos ar K<strong>un</strong>gu, bet tagad viņam bija jāiet ar kādu ja<strong>un</strong>u noslēpumainu<br />
uzdevumu. Viņam bija jāiet, lai savu dzīvi padevīgi nodotu Radītāja rokās. Mozus zināja,<br />
ka tam jāmirst vientulībā; neviens no šīs pasaules draugiem nedrīkstēja kalpot viņa dzīves<br />
pēdējās st<strong>un</strong>dās. Priekšā stāvošie notikumi bija tīti noslēpumainā <strong>un</strong> bijīgā svinīgumā,<br />
liekot nodrebēt viņa sirdij. Visgrūtākais pārbaudījums bija šķiršanās no viņa mīlestības <strong>un</strong><br />
rūpju “bērna”, Israēla tautas, — no tautas, ar kuru tik ilgi saistījās viņa dzīve <strong>un</strong> intereses.<br />
Bet viņš bija mācījies uzticēties K<strong>un</strong>gam <strong>un</strong> paļāvīgā ticībā sevi <strong>un</strong> savu tautu novēlēja<br />
Dieva mīlestībai <strong>un</strong> žēlsirdībai.<br />
Pēdējo reizi Mozus stāvēja ļaužu sapulces priekšā. Atkal uz viņu dusēja Dieva Gars;<br />
viscēlākā <strong>un</strong> aizkustinošākā valodā viņš izteica pār katru cilti kādu svētību <strong>un</strong> beidza to ar<br />
vispārēju svētīšanu.<br />
“Neviens nav kā Ješurūna Dievs, kas brauc pa debesīm, lai tev palīdzētu, <strong>un</strong> savas varas<br />
augstumos pa mākoņiem. Mūžīgais Dievs ir tavs patvērums, <strong>un</strong> zem debesīm pār tevi ir<br />
izplestas mūžīgas rokas; <strong>un</strong> Viņš izdzīs ienaidniekus tavā priekšā <strong>un</strong> tev pavēl: “Iznīcini!”<br />
Tad Israēls dzīvos atsevišķi viens, — drošs par sevi; Jēkaba aka atradīsies labības <strong>un</strong> vīna<br />
zemē, <strong>un</strong> viņa debesis pilinās rasu. Svētīgs tu esi, Israēl! — Kas ir tāds kā tu? Tu Dieva<br />
K<strong>un</strong>ga izglābta tauta! Viņš ir tavas palīdzības vairogs, <strong>un</strong> Viņš ir tavas slavas uzticamais<br />
zobens (..).” (5. Moz. 33:26-29)<br />
Pēc sanāksmes Mozus viens pats klusēdams devās uz kalna nogāzi. Viņš gāja uz Nebo<br />
kalnu, “uz Pizgas virsotni”. (5. Moz. 34:1) Šajos vientulīgajos augstumos viņš stāvēja <strong>un</strong><br />
ar neaptumšotām acīm raudzījās uz plašo ainavu savā priekšā. Tālu uz vakariem gulēja<br />
lielās jūras zilie ūdeņi; ziemeļos pret debesīm slējās Harmona kalns; pret rītiem atradās<br />
Moāba līdzenums <strong>un</strong> aiz tā Basana, Israēla uzvaras vieta; bet dienvidos stiepās tuksnesis,<br />
kur viņi tik ilgi bija klejojuši.<br />
Šajā vientulībā Mozus atskatījās uz savu pārmaiņām bagāto <strong>un</strong> grūtību pilno dzīvi, kopš<br />
viņš bija pagriezis muguru ķēnišķīgā galma godam <strong>un</strong> izredzēm Ēģiptes valstī, lai savu<br />
likteni savienotu ar Dieva izredzētās tautas gaitām. Viņš atsauca atmiņā garos gadus, ko<br />
bija pavadījis tuksnesī pie Jetrus ganāmpulkiem, eņģeļa parādīšanos degošajā ērkšķu<br />
krūmā <strong>un</strong> aicinājumu atbrīvot Israēlu. Viņš atkal redzēja varenos brīnumus, ko Dieva spēkā<br />
veica izredzētās tautas labā. Neskatoties uz visu, ko Dievs viņiem bija darījis, neskatoties<br />
170
Change language