Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
<strong>un</strong> saprāts dod nepārprotamus norādījumus. Bet tā kā šie norādījumi r<strong>un</strong>ā pretī viņu<br />
vēlmēm <strong>un</strong> tieksmēm, tad tie bieži vien cenšas tos neievērot <strong>un</strong> uzdrošinās nākt pie Dieva,<br />
lai uzzinātu, kāds ir viņu pienākums. Ar šķietami lielu apzinīgumu tie ilgi <strong>un</strong> nopietni lūdz<br />
pēc gaismas. Bet Dievs neļaujas apsmieties. Bieži vien K<strong>un</strong>gs arī atļauj šiem cilvēkiem<br />
sekot savām tieksmēm <strong>un</strong> ciest attiecīgās sekas. “Bet Mana tauta neklausīja Manu balsi,<br />
Israēls Mani negribēja. Tad Es viņus pametu viņu cietsirdībā, lai viņi staigā pēc sava prāta.”<br />
(Ps. 81:12,13) Ja kāds skaidri redz savu pienākumu, tad lai neuzdrošinās iet pie Dieva ar<br />
lūgumu atvainot viņu par tā nepildīšanu. Tādam cilvēkam labāk vajadzētu pazemīgā <strong>un</strong><br />
padevīgā garā lūgt dievišķo spēku <strong>un</strong> gudrību, lai tas spētu saskaņoties ar minētā<br />
pienākuma prasībām.<br />
Moābieši bija samaitāta, elkus pielūdzoša tauta, bet pēc gaismas, ko tie bija saņēmuši,<br />
viņu grēks Debesu acīs nebija tik liels kā Bileāma. Viņš uzdevās par Dieva pravieti, <strong>un</strong> visi<br />
pieņēma, ka tas, ko viņš r<strong>un</strong>ā, ir nācis no dievišķās Autoritātes. Tāpēc viņš nedrīkstēja<br />
r<strong>un</strong>āt, kā pats gribēja, bet viņam bija jāpasludina Dieva dotā vēsts. K<strong>un</strong>gs viņam pavēlēja:<br />
“Tikai to vārdu, ko Es tev teikšu, to pildi. ”<br />
Bileāms saņēma atļauju doties līdzi Moāba sūtņiem, ja tie no rīta viņu aicinātu. Bet,<br />
viņa vilcināšanās aizkaitināti <strong>un</strong> sagaidīdami ja<strong>un</strong>u liegšanos, tie devās ceļā uz mājām bez<br />
tālākām pārr<strong>un</strong>ām. Līdz ar to bija novērsta katra aizbildināšanās, lai piekristu Balaka<br />
lūgumam. Tomēr Bileāms bija apņēmies iegūt piedāvāto atalgojumu <strong>un</strong> no rīta, paņēmis<br />
ēzelieni, uz kuras tas bija pieradis jāt, steigšus devās ceļā. Viņš baidījās, ka tikai tam netiek<br />
atņemta dievišķā atļauja, tādēļ ātri traucās uz priekšu, lai nezaudētu kāroto atlīdzību.<br />
Bet “K<strong>un</strong>ga eņģelis nostājās viņam ceļā, lai būtu viņam par naidīgu pretinieku”. Lopiņš<br />
redzēja Dieva sūtni, ko cilvēks nemanīja, <strong>un</strong> nogriezās tīrumā. Ar briesmīgiem sitieniem<br />
Bileāms to izvadīja atpakaļ uz ceļa, bet kādā šaurā, klinšu sienu ieskautā vietā eņģelis<br />
parādījās atkal, <strong>un</strong>, mēģinādama izvairīties no draudošā svešinieka, ēzeliene sava<br />
pavēlnieka kāju piespieda pie sienas. Bileāms bija palicis akls pret Debesu iejaukšanos <strong>un</strong><br />
nesaprata, ka Dievs viņam tā aizšķērso ceļu. Tas kļuva nesavaldīgs <strong>un</strong> dusmās, nežēlīgi<br />
sitot, dzina ēzelieni uz priekšu.<br />
“Un tā K<strong>un</strong>ga eņģelis virzījās joprojām uz priekšu <strong>un</strong> nostājās kādā šaurā spraugā, kur<br />
nebija vietas, lai atkāptos nedz pa labi, nedz pa kreisi.” Tur atkal tas draudoši parādījās, tā<br />
ka bailēs drebošais lops apstājās <strong>un</strong> metās pie zemes zem sava jātnieka. Bileāma dusmām<br />
vairs nebija robežu <strong>un</strong> viņš sita savu lopu ar spieķi vēl briesmīgāk nekā pirms tam. Tad<br />
Dievs tam atdarīja muti, <strong>un</strong> “mēmais nastu nesējs lops r<strong>un</strong>āja cilvēka balsī <strong>un</strong> apturēja<br />
pravieša neprātīgo nodomu”. (2. Pēt. 2:16) “Ko es tev esmu darījis, ka tu mani trīs reizes<br />
esi sitis?” tas teica.<br />
Saskaities, ka ir aizkavēts nodomātajā ceļā, Bileāms lopam atbildēja tā, it kā r<strong>un</strong>ātu ar<br />
kādu saprātīgu radījumu: “Tāpēc ka tu mani esi kaitinājusi! Ja man būtu bijis zobens rokā,<br />
160
Change language