Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 38 - Basanas Iekarošana<br />
Nonākuši dienvidos no Ēdoma teritorijas, israēlieši pagriezās uz ziemeļiem <strong>un</strong> atkal<br />
sāka iet Apsolītās zemes virzienā. Viņu ceļš tagad veda pāri kādai plašai augstienei, kur<br />
pūta dzestrs <strong>un</strong> atspirdzinošs kalnu vējš. Tā bija patīkama pārmaiņa pēc saulē izdegušajām<br />
ielejām, kurām viņi tikko bija gājuši cauri, tādēļ tagad tie uz priekšu devās enerģiskāki <strong>un</strong><br />
cerību apgaroti. Pārgājuši pāri Zeredas upei, tie pagriezās uz rītiem no Moāba zemes, jo<br />
tiem bija pavēlēts: “Nenodari pārestību Moābam <strong>un</strong> nekaro ar viņu, jo Es nedošu tev par<br />
īpašumu neko no viņu zemes, tāpēc ka Es jau esmu piešķīris Lata bērniem Āru par<br />
īpašumu.” (5. Moz. 2. nod.) Tāda pati pavēle bija dota attiecībā uz amoniešiem, jo arī tie<br />
bija Lata pēcnācēji.<br />
Vēl arvien virzīdamies uz ziemeļiem, israēliešu pulki sasniedza amoriešu zemi. Šī<br />
stiprā, kareivīgā tauta sākumā dzīvoja Kānaānas dienvidu daļā, bet, to skaitam vairojoties,<br />
tie pārgāja pāri Jordānai <strong>un</strong> sāka karot pret moābiešiem, iegūstot sev daļu no viņu<br />
teritorijas. Te tie bija apmetušies <strong>un</strong> neierobežoti valdīja pār visu apgabalu, sākot no<br />
Arnonas uz ziemeļiem līdz Jabokai. Ceļš uz Jordānu, kur israēliešiem bija jāiet, veda tieši<br />
caur šo apgabalu, tādēļ Mozus Sihonam, amoriešu ķēniņam, nosūtīja laipnu vēsti: “Ļauj<br />
man iziet caur tavu zemi! Mēs iesim pa ceļu vien <strong>un</strong> nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa<br />
kreisi. Pārdod mums par naudu pārtiku, ka mums ir ko ēst, <strong>un</strong> pārdod mums par naudu<br />
ūdeni, ka mums ir ko dzert; mēs gribam tikai kājām iet cauri.” (5. Moz. 2:26-28) Atbilde<br />
bija pilnīgi noraidoša, <strong>un</strong> amoriešu armija gatavojās stāties pretī iebrucējiem. Šī varenā<br />
armija iedvesa israēliešiem bailes, jo tie bija slikti sagatavoti sadursmei ar tik labi bruņotu<br />
<strong>un</strong> disciplinētu karaspēku. Kas attiecas uz izveicību karā, tad viņu ienaidniekiem bija<br />
nenoliedzamas priekšrocības. Cilvēciski spriežot, israēliešus gaidīja pilnīga sakāve.<br />
Bet Mozus turpināja lūkoties uz padebeša stabu <strong>un</strong> iedrošināja ļaudis, norādot, ka Dieva<br />
klātbūtnes zīme vēl arvien atrodas pie viņiem. Tajā pašā laikā viņš tiem lika darīt visu, kas<br />
ir cilvēku spēkos, lai sagatavotos karam. Viņu ienaidnieki ilgojās pēc kaujas <strong>un</strong> bija pilnīgi<br />
pārliecināti, ka šos nesagatavotos israēliešus vienkārši noslaucīs no zemes virsas. Bet<br />
Israēla vadonis saņēma pavēli no visu zemju īpašnieka: “Celieties, ejiet <strong>un</strong> brieniet pāri<br />
Arnonas upei! Redziet, Es nodošu jūsu rokā amorieti Sihonu, Hešbonas ķēniņu, <strong>un</strong> viņa<br />
zemi; iekaro, pakļauj to, brūc tam virsū! Un es šodien sākšu no tevis iedvest bailes <strong>un</strong><br />
izbīšanos visām tautām, kas zem debesīm; lai tās, kaut vai tikai izdzirdušas par tevi, būtu<br />
uztraukumā <strong>un</strong> tavā priekšā drebētu!” (5. Moz. 2:24,25)<br />
Ja tautas pie Kānaānas robežām nebūtu pretojušās Israēla progresam <strong>un</strong> nebūtu<br />
nostājušās izaicinoši pret to, ko bija teicis Dievs, tās tiktu saudzētas. K<strong>un</strong>gs pret šīm tautām<br />
bija izturējies visai lēnprātīgi <strong>un</strong> bija parādījis tām lielu mīlestību <strong>un</strong> žēlastību. Kad<br />
Ābrahāmam atklāsmē rādīja, ka viņa sēkla, Israēla bērni, četrsimts gadus būs piedzīvotāji<br />
kādā svešā zemē, K<strong>un</strong>gs viņam apsolīja: “Bet ceturtai paaudzei būs atgriezties šurp, jo<br />
154
Change language