Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
sekotu sods. Tiem atkal vajadzēja doties cauri tuksnesim <strong>un</strong> dzesēt slāpes pie brīnumainā<br />
kārtā plūstošā Avota, kas nebūtu nepieciešams, ja tie būtu paļāvušies uz Dievu.<br />
Tādēļ Israēla pulki atkal pagriezās uz dienvidiem, kur ceļš tiem gāja cauri neauglīgiem<br />
tuksnešiem, kas pēc ieskatīšanās zaļajās zemes strēlēs starp Ēdoma kalniem <strong>un</strong> lejām šķita<br />
pavisam izkaltuši. Virs kalnu grēdas, kas raudzījās uz šo tuksnesi, pacēlās Hora virsotne,<br />
kurai vajadzēja kļūt par Ārona nāves <strong>un</strong> kapa vietu. Kad israēlieši nonāca pie šī kalna,<br />
Mozus saņēma dievišķu pavēli:<br />
“Ņem Āronu <strong>un</strong> viņa dēlu Ēleāzaru <strong>un</strong> ved tos Hora kalnā. Tur novelc Āronam viņa<br />
drēbes <strong>un</strong> uzvelc tās viņa dēlam Ēleāzaram, jo Ārons tur tiks piepulcināts <strong>un</strong> nomirs.” (4.<br />
Moz. 20:22-29)<br />
Abi vecie vīri kopā ar ja<strong>un</strong>āko devās grūtajā ceļā uz kalna virsotni. Mozus <strong>un</strong> Ārona<br />
galvas simts divdesmit gadu laikā bija kļuvušas baltas kā sniegs. Viņu garo <strong>un</strong> notikumiem<br />
bagāto dzīvi raksturoja vissmagākie pārbaudījumi <strong>un</strong> augstākie pagodinājumi, kādus<br />
jebkad saņēmuši cilvēki. Tie bija vīri ar lielām dabiskām dotībām, <strong>un</strong> visi viņu spēki bija<br />
attīstījušies satiksmē ar Mūžīgo, kļūdami cēlāki <strong>un</strong> cienījamāki. Viņu dzīve bija aizvadīta<br />
nesavtīgā darbā Dieva <strong>un</strong> līdzcilvēku labā; viņu sejas liecināja par lielu garīgo spēku,<br />
noteiktību, nodomu cēlumu <strong>un</strong> jūtu dziļumu.<br />
Daudzus gadus Mozus <strong>un</strong> Ārons rūpēs <strong>un</strong> pienākumos bija stāvējuši viens otram blakus.<br />
Kopīgi viņi bija griezuši krūtis pretī neskaitāmām briesmām <strong>un</strong> kopīgi saņēmuši sevišķas<br />
Dieva svētības. Bet tagad bija pienācis laiks šķirties. Uz priekšu tie virzījās pavisam lēnām,<br />
jo tiem bija dārgs katrs acumirklis, ko vēl varēja pavadīt kopā. Kāpšana bija stāva <strong>un</strong><br />
nogurdinoša, <strong>un</strong>, tā kā bieži vajadzēja apstāties, lai atpūstos, tad sar<strong>un</strong>as risinājās gan par<br />
pagātni, gan nākotni. Cik vien tālu sniedzās skats, to priekšā atklājās tuksneša ceļojuma<br />
ainas. Lejā, līdzenumā atradās Israēla pulku nometne, kuriem šie izredzētie vīri bija<br />
ziedojuši labākos mūža gadus, par kuru labklājību viņi tik ļoti interesējās <strong>un</strong> kuru dēļ tik<br />
daudz bija upurējuši. Kaut kur aiz Ēdoma kalniem atradās ceļš, kas veda uz Apsolīto zemi,<br />
uz zemi, kuras labumus Mozum <strong>un</strong> Āronam nebija ļauts baudīt. Nekādas sacelšanās jūtas<br />
neatrada vietu viņu sirdī, nekāda kurnēšana nenāca pār viņu lūpām; tomēr viņu sejās<br />
iezīmējās svinīgas skumjas, atceroties to, kas viņus izslēdza no tēvu mantojuma.<br />
Ārona darbs Israēla labā bija pabeigts. Pirms četrdesmit gadiem, astoņdesmit triju gadu<br />
vecumā, Dievs viņu bija aicinājis pievienoties Mozum lielā <strong>un</strong> svarīgā pasākumā. Viņš<br />
sadarbojās ar savu brāli, izvedot Israēla bērnus no Ēģiptes. Viņš bija atbalstījis lielā vadoņa<br />
rokas, kad ebreju karaspēks cīnījās ar Amaleku. Viņam bija ļauts uzkāpt Sinaja kalnā,<br />
tuvoties Dieva klātbūtnei <strong>un</strong> redzēt dievišķo Godību. K<strong>un</strong>gs Ārona ģimenei bija piešķīris<br />
priestera amatu <strong>un</strong> viņu pagodinājis ar svēto augstā priestera svaidījumu. Viņš to bija<br />
apstiprinājis svētajā amatā Koraha <strong>un</strong> viņa pulka briesmīgajā iznīcināšanas laikā, jo tieši ar<br />
Ārona starpniecību tika novērsta mocība. Kad sakarā ar Dieva skaidro pavēļu neievērošanu<br />
152
Change language