Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
pārbaudīt savu tautu. Viņš gribēja redzēt, vai tie uzticēsies dievišķai aizgādībai, vai arī<br />
atdarinās savu tēvu neticību.<br />
Tagad viņi jau spēja saskatīt Kānaānas pakalnus. Tikai nedaudzu dienu ceļojums tos<br />
varēja novest pie Apsolītās zemes robežām. Tie atradās pavisam netālu no Ēdoma<br />
teritorijas, kas piederēja Ēzava pēcnācējiem, caur kuru veda nospraustais ceļš uz Kānaānu.<br />
Mozus bija saņēmis pavēli: “Griezieties pret ziemeļiem. Un tautai pavēli, sacīdams: Jūs<br />
iesit savu brāļu, Ēzava pēcnācēju, robežām cauri, kas dzīvo Seīrā; tie no jums bīsies, bet<br />
esiet ļoti uzmanīgi (..). Pārtiku pērciet no viņiem par naudu, lai jums būtu ko ēst, arī ūdeni<br />
pērciet no viņiem par naudu, ka jums būtu ko padzerties.” (5. Moz. 2:3-6)<br />
Šiem norādījumiem vajadzēja pietiekošā mērā izskaidrot, kāpēc izbeigusies viņu ūdens<br />
apgāde. Ejot taisni uz Kānaānu, tiem tūlīt jāšķērso ūdeņiem bagāta auglīga zeme. Dievs<br />
viņiem bija apsolījis netraucētu pārvietošanos cauri visai Ēdoma teritorijai, kā arī iespēju<br />
pirkt barību <strong>un</strong> ūdeni visu pulku pietiekošai apgādei. Brīnumainās ūdens plūsmas<br />
pārtraukšanai tāpēc vajadzēja kļūt par iemeslu līksmībai, jo tā bija zīme, ka arī viņu<br />
ceļojums pa tuksnesi nu reiz ir galā. Ja neticība tos nebūtu padarījusi aklus, tie noteikti šo<br />
lietu aptvertu. Tomēr tas, kam vajadzēja liecināt par Dieva apsolījumu piepildīšanos, tika<br />
pārvērsts par iemeslu šaubām <strong>un</strong> kurnēšanai. Ļaudīm šķita, ka jāatsakās no visām cerībām,<br />
ka Dievs viņus ievedīs Kānaānā, <strong>un</strong> tie kliedza pēc tuksneša svētībām.<br />
Pirms K<strong>un</strong>gs atļāva ieiet Kānaānā, tiem vajadzēja pierādīt, ka viņi tic Dieva<br />
apsolījumiem. Ūdens izsīka pirms Ēdoma robežām. Šeit tiem bija izdevība uz īsu laiku<br />
staigāt ticībā <strong>un</strong> ne skatīšanā. Tomēr jau pirmais pārbaudījums tautā izsauca tādu pašu<br />
nemiera <strong>un</strong> nepateicības garu, kādu bija parādījuši viņu tēvi. Tiklīdz nometnē atskanēja<br />
saucieni pēc ūdens, tā tie aizmirsa gādīgo roku, kas tik ilgus gadus bija rūpējusies par viņu<br />
vajadzībām, <strong>un</strong>, kur viņiem vajadzēja meklēt palīdzību pie Dieva, tie ar savu izmisīgo<br />
kliegšanu pret Viņu kurnēja: “Ak, kaut mēs būtu gājuši bojā, kad mūsu brāļi nomira K<strong>un</strong>ga<br />
priekšā.” (4. Moz. 20:1-13) Tas nozīmēja, ka viņi gribēja būt to skaitā, kuri tika iznīcināti<br />
Koraha sacelšanās gadījumā.<br />
Kliegšana bija vērsta pret Mozu <strong>un</strong> Āronu: “Kāpēc jūs esat veduši tā K<strong>un</strong>ga draudzi<br />
šinī tuksnesī, ka mums <strong>un</strong> mūsu lopiem te jānobeidzas? Un kāpēc jūs mūs esat izveduši no<br />
Ēģiptes <strong>un</strong> noveduši šinī posta vietā? Te nav sējas lauku, nav vīģu koku, nedz vīna koku<br />
vai granātābolu koku vieta, te pat nav ūdens, ko dzert!”<br />
Vadoņi devās pie saiešanas telts durvīm <strong>un</strong> krita uz sava vaiga. Atkal parādījās “K<strong>un</strong>ga<br />
Godība” <strong>un</strong> Mozus saņēma pavēli: “Ņem zizli <strong>un</strong> sasauc draudzi, tu <strong>un</strong> tavs brālis Ārons,<br />
<strong>un</strong> r<strong>un</strong>ājiet uz klinti, kas viņu acu priekšā, <strong>un</strong> tā izdos ūdeni (..).” (4. Moz. 20:8)<br />
Abi brāļi nāca ļaužu priekšā, <strong>un</strong> Mozum rokā bija Dieva zizlis. Tagad viņi jau bija veci<br />
vīri. Tie ilgi bija pacietuši Israēla dumpīgo noskaņojumu <strong>un</strong> stūrgalvību, bet nu beidzot pat<br />
148
Change language