Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
dabūja tie, kas viņam ticēja (..).” (Jāņa 7:37-39) Sausā <strong>un</strong> izkaltušā zemē plūstošais<br />
atsvaidzinošais ūdens, kas tuksnesī lika uzplaukt ziediem <strong>un</strong> izlauzās uz āru, lai saglabātu<br />
dzīvību bojā ejošajiem ļaudīm, norāda uz dievišķo žēlastību, ko var dot vienīgi Kristus, kas<br />
kā dzīvais ūdens šķīsta, atspirdzina <strong>un</strong> stiprina dvēseli. Ja kāda cilvēka sirdī Kristus ir<br />
ņēmis pastāvīgu mājvietu, tad viņā atrodas neizsīkstošs žēlastības <strong>un</strong> spēka avots. Jēzus<br />
dara priecīgu dzīvi <strong>un</strong> apgaismo ejamo taku visiem tiem, kas Viņu patiesi meklē. Viņa<br />
mīlestība, uzņemta sirdī, atklāsies labos darbos uz mūžīgu dzīvību. Tā svētīs ne tikai<br />
dvēseli, kurā ir uzplaukusi, bet dzīvību dodošā straumē izliesies vārdos <strong>un</strong> taisnības darbos,<br />
atspirdzinot ap sevi visus slāpstošos.<br />
Sar<strong>un</strong>ā ar samariešu sievu pie Jēkaba akas Pestītājs izlietoja šo pašu ainojumu: “Bet kas<br />
dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu,<br />
kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:14) Kristus sevī apvieno divus<br />
simbolus. Viņš ir Klints <strong>un</strong> Viņš ir Dzīvības ūdens.<br />
Līdzīgi skaisti <strong>un</strong> izteiksmīgi salīdzinājumi ir atrodami visā Bībelē. Daudzus gadsimtus<br />
pirms Kristus atnākšanas Mozus jau norādīja uz Viņu kā uz Israēla pestīšanas Klinti. (5.<br />
Moz. 32:15) Dziesminieks, dziedot par Viņu, lietoja izteicienus “mans Pestītājs”, “mana<br />
stipruma Klints”, “par mani augstākā Klints”, “mana Klints <strong>un</strong> mana Pils”, “manas sirds<br />
Klints”, “patvēruma Klints”. Dāvida dziesmās Kristus žēlastība attēlota arī kā vēss, “palēns<br />
ūdens” zaļās ganībās, kur Debesu Gans vada savu ganāmpulku. Un sastopams arī tāds<br />
salīdzinājums: “Tu tos dzirdini no Tava prieka upēm, jo pie tevis ir dzīvības avots.” (Ps.<br />
19:15; 62:8; 61:2; 71:3; 73:26; 94:22; 23:2; 36:8-10) Gudrais vīrs, savukārt, paskaidro:<br />
“(..) īstenās atziņas avots ir kā plata <strong>un</strong> strauja upe.” (Sal. pam. 18:4) Jeremijam Kristus ir<br />
“Dzīvā ūdens Avots”, Cakarijam — “pieejams Avots (..) pret grēku <strong>un</strong> nešķīstību”. (Jer.<br />
2:13; Cak. 13:1)<br />
Jesaja par Viņu raksta kā par “laikmetu Klinti”, par “lielas klints ēnu sausā zemē”. (Jes.<br />
26:4; 32:2) Viņš piemin dārgus apsolījumus, iespaidīgā kārtā likdams atcerēties dzīvā<br />
ūdens straumi, kas plūda Israēla labā: “Cietēji <strong>un</strong> nabagi meklē ūdeni <strong>un</strong> neatrod, viņu mēle<br />
ir izslāpusi <strong>un</strong> iztvīkusi; Es, tas K<strong>un</strong>gs, tos paklausīšu, Es, Israēla Dievs, tos neatstāšu.”<br />
(Jes. 41:17). “Es liešu ūdeni uz iztvīkušiem <strong>un</strong> straumes uz izslāpušiem”, “tad tuksnesī<br />
plūdīs ūdeņi <strong>un</strong> straumes klajumos”. (Jes. 44:3; 35:6, pēc Glika tulk.) “Visi izslāpušie,<br />
nāciet pie ūdens, <strong>un</strong> kam nav naudas, nāciet, pērciet <strong>un</strong> ēdiet!” (Jes. 55:1) Un vēl pašās<br />
pēdējās Svētā Vārda lappusēs mēs dzirdam šī aicinājuma atbalsi. Dzīvā ūdens straume,<br />
“skaidra kā kristāls”, iztek no Dieva troņa <strong>un</strong> no Jēra, <strong>un</strong> cauri visiem laikmetiem turpina<br />
skanēt žēlastības pilnais piedāvājums: “Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni<br />
bez maksas.” (Atkl. 22:1,17)<br />
Tieši pirms tam, kad ebreju pulki sasniedza Kadešu, dzīvā ūdens straumes, kas tik ilgus<br />
gadus bija plūdušas blakus viņu nometnei, pārstāja tecēt. K<strong>un</strong>gs bija nodomājis vēlreiz<br />
147
Change language