Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 36 - Sistā Klints<br />
Lai Israēlu tuksnesī atspirdzinātu, pirmo reizi dzīvinoša ūdens straume izplūda no<br />
Horebā sistās klints. Un tā visa ceļojuma laikā, kad vien radās vajadzība, tie tika apgādāti<br />
ar veldzi, pateicoties Dieva žēlastības brīnumam. Tomēr ūdens visu laiku neturpināja plūst<br />
no Horeba. Kur vien bija nepieciešams, tur tas iztecēja no klinšu plaisām blakus viņu<br />
nometnei.<br />
Tas bija Kristus, kas sava vārda spēkā lika nākt atsvaidzinošai straumei Israēla labā.<br />
“Tie visi ir dzēruši no garīgās Klints, kas gāja līdz, <strong>un</strong> šī Klints bija Kristus.” (1. Kor. 10:4)<br />
Viņš bija visu laicīgo <strong>un</strong> garīgo svētību Avots. Kristus, patiesā Klints, bija ar tiem visos<br />
viņu ceļojumos. “Tie nebija izslāpuši, kad Viņš tos vadīja pa tuksnesi. Ūdenim Viņš lika<br />
plūst no klintīm, Viņš pāršķēla klinti, <strong>un</strong> iztecēja ūdens.” “(..) <strong>un</strong> plūda pa tuksnesi<br />
straumēm.” (Jes. 48:21; Ps. 105:41)<br />
Sistā Klints norādīja uz Kristu, <strong>un</strong> ar šo simbolu mums tiek mācītas visdārgākās garīgās<br />
patiesības. Kā dzīvību uzturošais ūdens plūda no sistās klints, tā no “Dieva sasistā”, “mūsu<br />
pārkāpumu dēļ ievainotā” <strong>un</strong> “mūsu grēku dēļ sagrauztā” Kristus pazudušās cilvēces labā<br />
šodien plūst pestīšanas straume. (Jes. 53:4,5) Kā klints tika sista tikai vienreiz, tā arī Kristus<br />
ir “vienreiz upurēts daudzu cilvēku grēkus atņemt (..).” (Ebr. 9:28) Mūsu Pestītājs nav<br />
upurējams otru reizi; tiem, kas meklē Viņa žēlastības svētības, tikai jālūdz Jēzus Vārdā <strong>un</strong><br />
jāatklāj savas sirds vēlmes grēkus nožēlojošā lūgšanā. Šāda lūgšana Debesu pulku<br />
Pavēlniekam norādīs uz Jēzus rētām, <strong>un</strong> tūlīt no ja<strong>un</strong>a plūdīs dzīvību dodošās asinis, ko<br />
Israēlam ainoja dzīvā ūdens straume.<br />
Pēc nostiprināšanās Kānaānā ūdens plūšanu no klints tuksnesī israēlieši atcerējās <strong>un</strong><br />
atzīmēja ar līksmām svinībām. Kristus zemes dzīves laikā šīs svinības bija izvērtušās par<br />
visiespaidīgāko ceremoniju. Tās iekļāvās Lieveņu svētkos, kad ļaudis no visām zemes<br />
malām sanāca kopā Jeruzālemē. Katrā no septiņām svētku dienām, mūzikas <strong>un</strong> levītu kora<br />
pavadīti, priesteri ar zelta trauku devās ārā smelt ūdeni no Siloas avota. Viņiem sekoja<br />
Dieva pielūdzēju pulki, tik lielā skaitā, cik vien bija iespējams izvietoties gar straumi, lai<br />
no tās padzertos. Līksmās melodijās izskanēja vārdi: “Ar prieku jūs smelsiet ūdeni no<br />
pestīšanas avotiem.” (Jes. 12:3) Tā iegūto dārgo veldzi priesteri nesa uz templi, bet<br />
visapkārt bija dzirdama mūzika <strong>un</strong> svinīga dziesma: “Mūsu kājas stāvēs tavos vārtos, ak<br />
Jeruzāleme.” Tad gavilējošo ļaužu pulku, visdažādāko mūzikas instrumentu <strong>un</strong> dzidri<br />
skanošu bazūņu pavadībā ūdeni izlēja uz dedzināmo upuru altāra.<br />
Pestītājs šo simbolisko kalpošanu izmantoja, lai ļaužu domas pievērstu Viņa<br />
sagādātajām svētībām. Pēdējā lielajā svētku dienā tempļa pagalmos atskanēja Viņa balss:<br />
“Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis <strong>un</strong> dzer! Kas man tic, kā Rakstos sacīts: No tā miesas<br />
plūdīs dzīva ūdens straumes.” “To,” kā apliecina Jānis, “Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk<br />
146
Change language