Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Savā neticībā tie ierobežoja Dieva varu <strong>un</strong> neuzticējās rokai, kas tos līdz šim bija tik<br />
droši vadījusi. Tie atkal atkārtoja savu iepriekšējo kļūdu, kurnot pret Mozu <strong>un</strong> Āronu. “Tad<br />
tādas ir beigas visām mūsu cerībām,” tie sacīja, “tātad šī ir tā zeme, kuras dēļ mēs gājām<br />
visu ceļu no Ēģiptes, lai to iemantotu.” Tagad tie savus vadoņus apvainoja ļaužu<br />
piekrāpšanā <strong>un</strong> Israēla ievešanā nelaimē.<br />
Vīlušies cerībās <strong>un</strong> izmisuma nomākti, ļaudis kļuva neprātīgi. Atskanēja izmisīga<br />
raudāšana, kurai cauri jaucās kurnošu balsu neskaidrais troksnis. Kālebs aptvēra situāciju<br />
<strong>un</strong>, aizstāvēdams Dieva Vārdu, droši darīja visu iespējamo, lai iznīcinātu savu neticīgo<br />
biedru ļa<strong>un</strong>o iespaidu. Kādu acumirkli ļaudis apklusa, lai uzklausītu viņa cerības pilnos <strong>un</strong><br />
iedrošinošos vārdus attiecībā uz Apsolīto zemi. Viņš ner<strong>un</strong>āja pretī jau iepriekš teiktajam:<br />
mūri bija augsti <strong>un</strong> kānaānieši stipri. Tomēr visu to Israēlam bija apsolījis Dievs.<br />
“Celsimies <strong>un</strong> ieņemsim šo zemi, jo mēs to tiešām pārspēsim,” aicināja Kālebs.<br />
Bet viņu pārtrauca desmit pārējie, attēlodami visus šķēršļus vēl tumšākās krāsās nekā<br />
iepriekš. Tie paskaidroja: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij<br />
savus iedzīvotājus, <strong>un</strong> visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir vīri milzīgā augumā. Un<br />
tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā<br />
siseņi, <strong>un</strong> tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.”<br />
Reiz iesākuši iet pa nepareizo ceļu, šie vīri stūrgalvīgi nostājās pret Kālebu <strong>un</strong> Jozuu,<br />
pret Mozu <strong>un</strong> pret Dievu. Katrs tālākais solis darīja tos vēl stūrgalvīgākus. Viņi bija<br />
apņēmušies apšaubīt jebkurus centienus iegūt Kānaānas zemi. Tie pat sagrozīja patiesību,<br />
lai vēl vairāk pastiprinātu savu samaitājošo iespaidu. Tagad tie sacīja: “(..) zeme aprij savus<br />
iedzīvotājus”. Tā bija ne tikai ļa<strong>un</strong>a, bet arī nepatiesa ziņa. Tā r<strong>un</strong>āja pretī visam iepriekš<br />
teiktajam. Izlūki bija stāstījuši, ka zeme ir auglīga <strong>un</strong> bagāta <strong>un</strong> cilvēki tur ir milzīga<br />
auguma, kas nebūtu iespējams, ja klimats būtu tik neveselīgs, lai varētu teikt, ka “zeme<br />
aprij savus iedzīvotājus”. Bet, ja cilvēki atdod savas sirdis neticībai, tad tie nostājas zem<br />
sātana varas <strong>un</strong> neviens nespēj pateikt, cik tālu viņš tos aizvedīs.<br />
“Un visa draudze pacēla savu balsi <strong>un</strong> deva tai vaļu, <strong>un</strong> tauta raudāja to nakti.” Drīz<br />
sākās dumpošanās <strong>un</strong> atklāta sacelšanās, jo sātans bija guvis pilnīgu virsroku, <strong>un</strong> šķita, ka<br />
ļaudis ir zaudējuši prātu. Tie nolādēja Mozu <strong>un</strong> Āronu, aizmirsdami, ka Dievs dzird visu<br />
ļa<strong>un</strong>o valodu <strong>un</strong> mākoņu stabā tītais Eņģelis, kuram vienmēr ir pieeja pie Dieva, redz viņu<br />
briesmīgās dusmas. Savā sarūgtinājumā tie kliedza: “Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu<br />
nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī!”<br />
Tad viņu dusmas vērsās pret Dievu: “Kāpēc tas K<strong>un</strong>gs mūs ved uz šo zemi, lai mums<br />
liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām <strong>un</strong> mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par<br />
laupījumu? Vai mums nebūtu labāki, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?” Un tie r<strong>un</strong>āja cits<br />
uz citu: “Celsim sev vadītāju <strong>un</strong> iesim atpakaļ uz Ēģipti!” Tādā veidā tie apvainoja<br />
krāpšanā ne tikai Mozu, bet arī Dievu, kuri apsolījuši tādu zemi, ko viņi nav spējīgi ieņemt.<br />
135
Change language