Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Daudzi šo vietu tomēr atstāja ar nepatiku, jo, tik ilgi tur uzturoties pie tās bija pieraduši<br />
<strong>un</strong> gandrīz vai sāka uzskatīt par savām mājām. Granīta sienu aizsardzībā Dievs bija<br />
sapulcinājis savus ļaudis, atšķirtus no visām citām tautām, lai atkārtotu tiem savus svētos<br />
likumus. Tie labprāt lūkojās uz svēto kalnu, virs kura robotām galotnēm <strong>un</strong> kailajām<br />
klintīm tik bieži bija atklājusies dievišķā godība. Šī aina tik dziļi saistījās ar Dieva <strong>un</strong> svēto<br />
eņģeļu klātbūtni, ka tā viņiem likās pārāk svēta, lai to labprāt <strong>un</strong> bez kādas apdomāšanās<br />
varētu atstāt.<br />
Tomēr, atskanot bazūnes signālam, visa nometne atkal devās ceļā, nesot savā vidū<br />
saiešanas telti, <strong>un</strong> ikkatra cilts gāja tai norādītajā vietā, zem sava karoga. Visas acis ar<br />
rūpēm raudzījās, lai uzzinātu, uz kuru pusi padebesis viņus vadīs. Kad tas pagriezās pret<br />
rītiem, kur priekšā bija redzami vienīgi tumši neapdzīvoti kalnu masīvi, daudzās sirdīs<br />
iezagās skumjas <strong>un</strong> šaubas.<br />
Ejot uz priekšu, ceļš kļuva arvien grūtāks. Viņu gājiens virzījās caur akmeņainām aizām<br />
<strong>un</strong> kailiem neauglīgiem līdzenumiem. Tiem visapkārt pletās lielais tuksnesis —<br />
“tuksnešaina <strong>un</strong> bedraina zeme”, “izkaltusi <strong>un</strong> nāves ēnas zeme”, “zeme, kur neviens<br />
negāja cauri <strong>un</strong> kur neviens cilvēks nedzīvoja”. (Jer. 2:6) Tuvu <strong>un</strong> tālu klinšu aizās tagad<br />
drūzmējās vīri, sievas <strong>un</strong> bērni, lopi <strong>un</strong> rati, garas rindas ar lielo <strong>un</strong> sīko lopu<br />
ganāmpulkiem. Tāpēc, gluži dabīgi, uz priekšu viņi virzījās tikai lēnām <strong>un</strong> ar grūtībām;<br />
lielie ļaužu pulki pēc ilgās dzīves nometnē nebija sagatavoti ceļa briesmām <strong>un</strong> grūtībām.<br />
Pēc triju dienu ceļošanas atskanēja atklāta sūdzēšanās. Tā nāca no dažādo līdzgājēju<br />
puses, kur daudzi nebija vienprātīgi ar Israēlu <strong>un</strong> vienmēr meklēja iemeslu kurnēšanai.<br />
Sūdzību ierosinātāji nevarēja samierināties ar izvēlēto maršrutu, jo tie vienmēr atrada kādu<br />
iebildumu pret ceļu, pa kuru Mozus tos veda, lai gan viņi labi zināja, ka Mozus, tāpat kā<br />
viņi, tikai sekoja padebeša vadībai. Un, tā kā neapmierinātība ir lipīga, tā drīz vien izplatījās<br />
pa visu nometni.<br />
Tie atkal sāka kliegt pēc gaļas. Lai gan bagātīgi apgādāti ar mannu, viņi tomēr nebija<br />
apmierināti. Dzīvodami Ēģiptes verdzībā, israēlieši bija spiesti iztikt ar visvienkāršāko <strong>un</strong><br />
parastāko barību, kur trūkuma <strong>un</strong> smagā darba radītais izsalkums to padarīja pavisam<br />
garšīgu. Bet starp viņiem tagad atradās daudzi ēģiptieši, kas bija pieraduši pie bagātīga<br />
uztura, tie arī bija pirmie kliedzēji. Īsi pirms Israēla ierašanās pie Sinaja K<strong>un</strong>gs, atbildot<br />
uz viņu protestiem, reizē ar mannu bija devis arī gaļu, bet tā tika sagādāta tikai vienai<br />
dienai.<br />
Dievs būtu varējis tos apgādāt ar gaļu tāpat kā ar mannu, bet ierobežojums tika uzlikts<br />
viņu pašu labā. K<strong>un</strong>gs bija plānojis tos nodrošināt ar barību, kas viņu vajadzībām atbilstu<br />
labāk nekā uzbudinošais uzturs, pie kā daudzi bija pieraduši Ēģiptē. Izdabāšanu<br />
samaitātajai ēstgribai vajadzēja apmainīt pret kaut ko veselīgāku, lai tie ar baudu varētu ēst<br />
barību, kas cilvēkiem tika nolemta jau pašā sākumā, — zemes augļi, kurus Dievs Ādamam<br />
132
Change language